Latvijas simtgades kontekstā šo notikumu vēl nozīmīgāku dara fakts, ka šī luga pirms 200 gadiem Dikļu muižas rijā, pateicoties jauna kučiera degsmei to iztulkot un uzvest, kļuva par pirmo zināmo jauniestudējumu latviešu valodā.
Jaunajā Rīgas teātrī vācu režisora Geca Leinevēbera iestudētā izrāde “Latviešu laupītāji” pēc vācu klasiķa Frīdriha Šillera “Laupītāji” motīviem atklāj šī darba īpašo nozīmi tieši latviešu teātra dzimšanā pirms divsimt gadiem. Zīmīgi, ka šo lugu Šillers sacerēja agrā jaunībā, tikai 17 gadu vecumā, bet par pirmo latviešu valodā iestudēto drāmu “Laupītāji” kļuva tāpēc, ka to iztulkoja un rijā iestudēja astoņpadsmitgadīgs Dikļu muižas kučieris Jānis Peitāns.
Kā norāda aktieris Gundars Āboliņš, izrādes veidotājus interesējis tieši tas, ko domājis Jānis Peitāns.
“Jo viņu muižkungs paņēma līdzi uz teātri, viņš noskatījās izrādi, un tas viņu aizrāva tā – nu kur vēl vienu cilvēku izrāde ir tā aizrāvusi! - lai viņš iztulkotu šo lugu latviešu valodā un ar saviem puikām, pārējiem muižas kalpiem, to iestudētu. Kādai jābūt iekšējai enerģijai, lai šī mazā dzirkstelīte, vienas izrādes noskatīšanās, radītu latviešu teātri!? Precīzāk – teātri latviešu valodā,” pārdomās dalās Āboliņš.
Savukārt Vilis Daudziņš uzskata: “Jaunais cilvēks bija ieraudzījis iespēju runāt par netaisnību, kura noteikti viņu bija pārņēmusi vislielākā mērā, viņš saprata, ka teātris – tā ir brīnišķīga vieta, kur viss pārvēršas, kur notiek citi notikumi kompresētā laikā, daudz ātrāk, daudz intensīvāk. Tādam jaunam cilvēkam pirmo reizi ieraudzīt teātri – tas bija pārsteigums. Vēl jo vairāk – viņu pārņēma iedvesma, viņš palūdza savam muižkungam, vai nevar kaut kur dabūt zināmo eksemplāru, iztulkoja un tad ar saviem draugiem šķūnī arī iestudēja šo gabalu."
Kā uzsvēra viens no izrādes veidotājiem, režisors Lecs Leinevēbers, izrādē aktieri kā no jauna meklē un atrod tēlu raksturus.
“Viņi, reflektējot par Šillera varoņiem, pievienoja savas interpretācijas un izdarīja grandiozu darbu. Mums bija nosprausts koncepts, ko darīt ar latviešu identitāti, kā to atrast,” skaidro Leinevēbers.
Savukārt teātra kritiķe Maija Svarinska uzsver: “Ir māka savienot pasaules vēsturi ar Latvijas vēsturi. Man patika tas, ka es ieraudzīju ļoti skaudru skatienu arī uz latviešu mentalitāti, kurai kādreiz jābūt ne tikai cildinošai mūsu tautai, ka viņa ir ļoti mīļa un laba tauta, bet tāpat kā viņi, arī viņi prot pateikt par sevi ļoti skarbus vārdus un tikpat asprātīgi kā arī šeit.”
