"Salomi" veido vācu kompānija "Hauen & Stechen", un tajā iesaistīti arī divi latvieši – aktieris Āris Matesovičs izrādē ir atbildīgs par dzīvo video un arī aktieriski tajā piedalās, savukārt Artūrs Čukurs izrādei veido elektroniku, spēlē klarneti un nedaudz arī dzied. Pirmizrāde notiks 25. jūnijā, un tai sekos izrādes 26., 29., un 30. jūnijā. Starp citu, Oskara Vailda lugu "Salome", kas sākotnēji rakstīta franču valodā, pirmiestudēja tieši šajā pašā Parīzes Atēnu teātrī, un tas notika 1896. gadā.
Par to, kā tiek iestudēta mūsdienu "Salome" pēc Riharda Štrausa, kas tajā mainīts, kāda ir abu latviešu mākslinieku loma šajā iestudējumā un kāds ir Atēnu teātris Parīzē, telefonintervijā no Parīzes LR3 "Klasika" stāsta viņi paši – Āris Matesovičs un Artūrs Čukurs.
Signe Lagzdiņa: Vai jūs paši varētu noraksturot vietu, kur atrodaties un kas tur notiek?
Artūrs Čukurs: Šobrīd atrodamies Parīzes Atēnu teātrī, sākusies pirmā mēģinājumu diena, un grafiks ir diezgan aizņemts, pilns ar visādiem muzikāliem, skatuviskiem un teksta mēģinājumiem. Jau piektdien paredzēta pirmizrāde operai "Salome", kas top pēc Riharda Štrausa operas, bet mēs to visādi apstrādājam – gan muzikāli, gan tekstuāli. Diezgan brīvi strādājam ar materiālu.
Āris Matesovičs: Darbs gan bijis jau pirms tam. Jau trīs nedēļas strādājām Berlīnē, tikai vakar ar vilcienu atbraucām uz Parīzi, lai gleznai pievienotu vēl pēdējos triepienus un to pabeigtu...
Vispār jau ļoti intriģējoši – Āri Matesoviču Latvijā vairāk pazīstam kā teātra cilvēku, Artūru Čukuru kā teātra, dejas un skaņas cilvēku, un tagad jūs nonākat operā. Jums pašiem tas ir organisks solis?
Artūrs Čukurs: Pagājušo vasaru Latvijā strādājām Rīgā pie operfilmas "Baņuta", kas šobrīd ir pēcapstrādē, bet jau šogad varētu arī piedzīvot savu pirmizrādi uz ekrāniem. Jā, tur mēs strādājam kopā ar Āri un šo pašu kompāniju – tā nu mēs šeit esam nokļuvuši. Diezgan organiski.
Āris Matesovičs: Man šī ir pilnīgi jauna afēra – brīžiem jautājums, kā un kāpēc... Hobija līmenī jau Latvijā mani interesējušas lietas, kas saistītas ar audiovizuālo darbu, un tagad kaut kā mēģinu to visu apvienot ar to, ka pamatā esmu aktieris, un integrējot to teātrī.
Acīmredzot mūsu pirmajā sadarbībā ar Berlīnes kompāniju mans un Artūra darbs viņus apmierināja, tāpēc brīdī, kad viņu video puisis, kurš parasti strādā ar video un audiovizuālo materiālu, bija aizņemts, es tiku uzaicināts šeit.
Tas viss man ir ļoti liels jaunums, jo man turklāt šajā izrādē ir arī jāspēlē. Es nedziedu, bet spēlēju – piedalos aktieriski uz skatuves, paralēli darbojos ar dzīvo video. Izrādes laikā uz ekrāniem redzam to, kas notiek uz skatuves, tikai tuvplānā. Darbojos arī ar tehniskajām lietām, vismaz mēģinu. Jo te visi dara visu. Arī pati režisore spēlē izrādē, un visiem ir jādara viss. Es neteiktu, ka man tas ir organiski, bet es cenšos, lai tas tā izskatītos (smejas).
Artūr, tavā pārziņā ir elektronika.
Artūrs Čukurs: Kā jau Āris pieminēja, šī kompānija bieži vien strādā tā, ka visi cilvēki, kas veido izrādi, spēlē arī uz skatuves – dara ļoti daudzas dažādas lietas. Arī šajā iestudējumā visa komanda ir uz skatuves, izņemot scenogrāfi: gan režisore, gan dramaturģe, gan muzikālais vadītājs.
Mans sākotnējais uzdevums bija pārvērst muzikālo materiālu tā, ka to būtu iespējams atskaņot ļoti mazam izpildītāju sastāvam – mēs esam četri mūziķi; es pats spēlēju arī klarneti.
Mūsu uzdevums – pārvērst šo Štrausa lielo orķestra skanējumu mazākam sastāvam. Esmu strādājis arī pie skaņas, kaut ko nedaudz arī iedziedot kādā brīdī. Mēs visi darām visu.
Vai varat raksturot, kāda jūsu iestudējumā izskatās Štrausa apjomīgā – reizēm disonantā, reizēm melodramatiskā partitūra?
Artūrs Čukurs: Muzikāli esam centušies saglabāt visus Štrausam raksturīgos kontrastus un mēģinājuši viņu pārveidot asprātīgā veidā, bet saglabājot mūziku, tikai strādājot ar to nedaudz brīvāk. Taču cenšoties pietuvināties partitūrai, cik nu vien iespējams. Tā ka visa Štrausa mūzika ir saglabāta... Varbūt tikai nedaudz izņemts ārā – vietām nav mūzikas, tikai aktieri spēlē. Bet esam uzticīgi oriģinālam.
Āri, vai vari pastāstīt, kas notiek ar Oskara Vailda "Salomi"?
Āris Matesovičs: Te kaut kādā ziņā ir lielāka brīvība nekā mūzikā – diezgan daudz pienests no malas, kaut kas tiek īsināts un tekstuāli kaut kam lecam pāri. Stāsta vēstījumā viss tiek saglabāts, bet nāk klāt vēl daudz citu lietu, kuras varbūt es ne vienmēr saprotu, jo vācu valoda ir neliela barjera – ne visi runā angliski. Taču kopumā dramaturģe liek klāt vēl daudz dažādu lietu papildus tām, kas jau ir šajā dramaturģiskajā materiālā –
mums ir gan Dostojevskis, gan Flobērs, lai akcentētu idejas, kas ir operā. Saskaņā ar režijas un dramaturģisko ieceri, izmantoti dažādi citāti no citiem autoriem.
Tie, protams, ir nelieli fragmentiņi, kas ievietoti oriģinālajā libretā.
Izrādes pieteikumā rakstīts – kaut kas starp mūziku un deju, kas vienlaikus ir filma, ceļojums, gadatirgus un nāves deja. Vai varat arī mazliet atklāt to atmosfēru, kas tad īsti notiek uz skatuves, kurā darbojaties jūs un jūsu kolēģi? Cik ekspresīvi, tumši, gaiši, krāsaini tas viss notiek?
Artūrs Čukurs: Es teiktu, ka tas notiek ļoti ekspresīvi, un vienlaikus arī man liekas, ka ir gan smieklīgi, gan gaiši.
Āris Matesovičs: Ja pirmo reizi izlasot šo darbu, tu uztver to tieši tā, kā viss rakstīts, un ir diezgan drūmi un brīžiem nesaprotami, taču tagad man liekas, ka režisore centusies par kaut kādām lietām runāt gan nopietni, gan pasmieties, gan ieviest arī deju. Šai kompānijai ir svarīgs video materiāls, par kuru esmu atbildīgs. Tā ka šeit papildus tam, ko skatītājs redz no zāles, klāt vēl nāk tuvplāni, filmu elementi – kaut ko rādām tuvplānā. Kaut ko, ko mēs neredzam, bet kas notiek skatuves aizmugurē. Paralēli priekšplānā notiek cita darbība. Fonā mums ir monologi no Dostojevska un tas viss mikstējas kopā. Ir spilgti tērpi. Scenogrāfiju esam redzējuši daļēji, bet tā arī solās būt visai iespaidīga, ar dažādiem krāsainiem un spilgtiem elementiem.
