Labrīt

Kā Rīgas miljardu sadalīs 15 saraksti: uz tēriņiem naski, vājākas idejas naudas piesaistei

Labrīt

Re:check pārbauda Rīgas mēra kandidātu teikto

Laiks pieskārienam. Pandēmijas apstākļos pie skatītājiem ceļu sāk festivāls "Laiks dejot"

Laiks pieskārienam. Pandēmijas apstākļos pie skatītājiem ceļu sāk festivāls «Laiks dejot»

“Laiks dejot!” – šopavasar ar šādu uzsaukumu varēja saprast tikai dejošanu katram savā pagalmā vai dzīvojamajā istabā. Dejotājiem, kuriem kontakts un pieskāriens ir profesijas pamatā, Covid-19 ierobežojumu laiks bija īpaši smags. Bet starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot” tomēr notiks, tikai šogad savu māksliniecisko programmu piedāvās pakāpeniski līdz pat gada beigām. Augusta beigās būs skatāmas pirmās četras izrādes, no kurām divas skatītāji Latvijā redzēs pirmoreiz.

Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” top viena no festivāla “Laiks dejot” pirmizrādēm. Skan komponistes Annas Ķirses mūzika, dejo horeogrāfijas studentu kurss, bet iestudējumu veido Elīna un Dmitrijs Gaitjukeviči.

Viņi abi ir diplomēti horeogrāfi un pedagogi, bet šai izrādei horeogrāfiju veido Elīna Gaitjukeviča. Dmitrijs Gaitjukevičs ir scenogrāfs. Un izrāde “Otrā pusē” ir viņa maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā.

Elīna un Dmitrijs Gaitjukeviči

“Tas viss nāk no Elīnas,” par nokļūšanu “scenogrāfos” saka Dmitrijs Gaitjukevičs. Tieši sieva pamanījusi viņa dotības darbā ar telpu un attēlu. “Visas izrādes, kuras iepriekš taisīju, principā sākās ar scenogrāfiju. Bet toreiz tas bija ne tik apzināti. Gudrs cilvēks blakus to pamana un pavirza tālāk. Droši vien pats es nebūtu aizdomājies, ka man vajag tieši pa šo līniju iet tālāk,” viņš atzīst.

“Viņam ir spēcīga vizuālā domāšana. Viņš redz bildēs, kā risināt tēmas. Visas viņa izrādes sākas no vizuālā,” norāda Elīna Gaitjukeviča un piebilst: “Man šķiet, ka horeogrāfija un scenogrāfija iet roku rokā. Un mūsdienās, sevišķi laikmetīgajā dejā un laikmetīgajā teātrī, tas viss ir tik saistīts!

Par izrādes veidotāju jau ir grūti pateikt, vai viņš ir režisors, horeogrāfs vai scenogrāfs. Viņš ir radītājs, un viņš attīsta savu ideju uz skatuves.”

Savam maģistra darbam Dmitrijs Gaitjukevičs piedāvāja neierastu ideju: nevis attīstīt scenogrāfiju no kāda literāra avota, bet gluži otrādi: sākt ar scenogrāfiju kā iedvesmas avotu.

“Horeogrāfs redz skices un ierauga savu vīziju, par ko tas varētu būt. Mūzikas autors saprot varbūt kaut ko citu un savukārt aiziet savā vīzijā. Tad es mēģinu savest viņus kopā, un tur sākas kompromisi,” paskaidro Dmitrijs Gaitjukevičs.

“Jā, pirmais impulss ir makets. Man kā horeogrāfei nebija informācijas, kā tas ir tapis, kāds bijis impulss Dmitrijam to izveidot. Es ņēmu tīru bildi bez citas informācijas un mēģināju saprast, kādu impulsu tas dod man,” norāda Elīna Gaitjukeviča.

Maketa centrā ir sešas cilvēka auguma stikla rūtis melnos koka rāmjos. Tās iestiprinātas metāla pamatnēs un tumšajā telpā te izgaismojas, te nodziest. Šie pārvietojamie logi atgādina caurredzamus aizslietņus un sasaucas ar šodien pie veikalu kasēm redzamajiem stiklaplasta aizsargiem, bet scenogrāfs šo ideju radījis jau pirms Covid-19 laika. Horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču šī maketa radītā šķēršļu un robežu sajūta aizvedusi pie sāpīgās bēgļu problēmas.

Viņa skaidro: “Tas nav konkrēts stāsts, bet drīzāk emocionālā puse – mēģināju saprast, kā šie cilvēki jūtas, kad ir spiesti pamest savas mājas, savu valsti un reizēm arī – savu ģimeni, dodoties nezināmajā.

Tas ir arī par cilvēkiem blakus, kuri reizēm atbalsta, reizēm – iegrūž atpakaļ.”

Izrāde “Otrā pusē” būs skatāma “Zirgu pastā” 30. un 31. augustā. Festivālu iesāks pērn pirmizrādītā horeogrāfes Alises Putniņas “Naktene”. Bet divas izrādes veidojusi festivāla mākslinieciskā vadītāja un viena no laikmetīgās dejas pamatlicējām Latvijā Olga Žitluhina. Viena no tām, kas pērn tapa kopā ar igauņu dejotājiem, Latvijā būs skatāma pirmoreiz.

“Igauņi brauks ar manu izrādi “I was here” jeb “Es biju šeit”. To izpildīs “Fine 5” – profesionāla dejas kompānija, kas darbojas jau vairāk nekā 25 gadus. Un tā būs “audiokinestētiska instalācija 12 rokām”. Ko tas nozīmē? Nāciet skatīties!

Protams, piedalīsies cilvēki, bet akcents būs uz rokām un pieskārienu.

Man liekas, ka tas mūsu laikā atkal ir ļoti aktuāli!” smejas Žitluhina.

Bet otra izrāde ir Žitluhinas Dejas kompānijas 2008. gada projekta “Zūdības dejas” atjaunojums. Tas būs mēģinājums gan paskatīties uz izrādes tēmu – ekoloģiju, cilvēka un dabas attiecībām – no mūsdienu skatupunkta, gan parādīt, kā oriģinālās izrādes dejotāji dejo un domā šodien, pēc 12 gadiem.

“Es sapratu, ka to vajag tieši tagad. Tur arī ir pieskāriens, tur ir dueti, un visa izrāde ir par tām pēdām, kas paliks pēc manis, pēc katra cilvēka,” saka Žitluhina.

Šis ir Olgas Žitluhinas jubilejas gads; pērn 20 gadu apritēja viņas izlolotajai laikmetīgās dejas mākslas programmai Kultūras akadēmijā. Plānots, ka festivāls “Laiks dejot” turpināsies ar Ziemeļvalstu dejas kompāniju izrādēm oktobrī un novembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti