Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Marģers Majors apgūst laikmetīgās dejas pamatus

Ļoti labas minūtes ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem

Laiks kā valūta. Saruna ar kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Gediņiem

Horeogrāfi Elīna Gediņa un Rūdolfs Gediņš pēc pandēmijas dīkstāves piedzīvojuši savas kustību izrādes “Ļoti labas minūtes” pirmizrādi Dailes teātrī, skatuves risinājumā ziņā, sadarbojoties ar vēl vienu laulātu pāri, vizuālajiem māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzillo. Novatoriskā izrāde, saņēmusi pozitīvas atsauksmes no kritikas un publikas un apliecina, ka ķermeņa valodā iespējams paust ne tikai sensitīvas attiecības, bet arī filozofiski nozīmīgas un laikmetīgas idejas. Izrādes dramaturģijas pamatā ir vācu literatūrfilozofa Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmata”, atklājot savas attiecības ar Asju Lācis.

Henrieta Verhoustinska: Bez laulībām jūs saista darbs pie Dailes teātra izrādes "Ļoti labas minūtes", kuras pamatā ir vācu literatūrzinātnieka un filozofa Valtera Benjamina "Maskavas dienasgrāmata", kurā viņš apraksta savu intensīvo attiecību pieredzi ar Māras Ķimeles vecmāmiņu, režisori Annu Lācis, ko visi sauca par Asju Lāci. Kurš no jums nopirka šo grāmatu? Kā tā nonāca jūsu redzes lokā?

Elīna Gediņa: Šis ir brīnišķīgs jautājums, jo tam ir brīnišķīgs stāsts. Krista un Reinis Dzudzilo, kuri ir šīs izrādes līdzautori, man uzdāvināja šo grāmatu. Viņi tieši nāca no šīs grāmatas prezentācijas, un vakarā viņiem bija jānāk uz manu pirmizrādi. Viņi uzdāvināja šo grāmatu man, nedomājot par potenciālu kopdarbu vai ko citu. Viss sākās ar šīs grāmatas izlasīšanu, sevis pieķeršanu pie domas, ka tur ir horeogrāfisks potenciāls, kuru vajadzētu mēģināt iedarbināt.

Benjamina un Asjas attiecības šajā grāmatā ir neviennozīmīgas. Asja parādās kā diezgan provokatīva, savtīga un kaprīza būtne. Mani ļoti aizkustināja teikums: "Bija dažas ļoti labas minūtes, kamēr mēs gājām atpakaļ uz autobusa pieturu", tā rakstīja Benjamins, un pieņemu, ka tas ir arī jūsu izrādes nosaukuma pamatā.

Elīna Gediņa: Vispār, ja lasa to grāmatu un pievērš tam uzmanību, tur ir daudz laika vienību, gan stundas, gan dienas, dažādu mērogu laiki. Mūsu izvēle likt nosaukumu, kurš ietver laika nogriezni, bija diezgan apzināta.

Izrāde "Ļoti labas minūtes"

Jūs programmiņā ierakstījāt, ka izrāde ir 69 minūtes ilga.

Rūdolfs Gediņš: Jā, tas bija lingvistikas joks. Bet arī, par tām laika vienībām, man liekas, ka viņš cauri grāmatai to izmanto kā valūtu. Tā viņš mēra, kas ir, un kas nav vērtīgs viņa dzīvē. Kā tu izjūti paiet laiks. Tāpēc mums likās tik precīzi šo izvēlēties kā nosaukumu,

tās dažas labās minūtes ir pretstatā daudzām sliktām stundām, bet tās sliktās stundas kļūst mazvērtīgas pēc šīm dažām labajām minūtēm.

Tas šķiet skaisti, jo mēs savu laiku un dzīvi vērtējam kā mēs jūtamies viņu dzīvojot. Ja notiek kaut kas tik šausmīgi skaists šajā mirklī, ka aizmirstās visas šausmīgās briesmas, ko tu esi dienu, mēnesi vai gadu piedzīvojis, tad tas ir ārprātīgi skaisti.

Jūs uzreiz sapratāt, ka tā būs izrāde uz Dailes teātra skatuves?

Rūdolfs Gediņš: Tas bija garš ceļš. 

Elīna Gediņa: Posms līdz Dailes teātrim ir ļoti garš laika nogrieznis. Savas korekcijas noteikti ieviesa pandēmijas sākums, bet mūsu gadījumā pozitīvā nozīmē, jo pirmajā pandēmijas vilnī atkrita visi pārējie projekti, bet tā kā mēs esam viena mājsaimniecība, tad varējām turpināt strādāt. Mēs visu savu uzmanību veltījām šim darbam, līdz ar to materiāla radīšana bija ļoti koncentrēta, un mēs bijām fokusējušies tikai uz šo darbu, jo nereti vairāki projekti notiek vienlaicīgi un tad sanāk, ka katram pieslēdzies kādā konkrētā laikā.

Rūdolfs Gediņš: Jā, ar pilnīgi nesadalītu uzmanību. Pirms tam nav bijusi iespēja atļauties darīt kaut ko tik ilgi, līdz ar ko, rūpīgi.

Elīna Gediņa: Pa ceļam projekts netika atbalstīts un mums nebija finansējuma. Likās, ka tas varētu notikt Ģertrūdes ielas teātrī, tad tas pārgāja uz "Hanzas peronu", un tad tas nolaidās Dailes teātrī pēc kāda gada vai pusotra.

Pateicoties, kam?

Elīna Gediņa: Lielā mērā pateicoties Viesturam Kairišam, jo tas bija brīdis, kad Dailes teātrim mainījās vadība, un, pazīstot Viesturu, daudzus gadus strādājot kopā ar viņu, es nodomāju, ka droši vien viņi veidos teātri laikmetīgāku, un mums bija gatava izrāde.

Rūdolfs Gediņš: Jā, mums bija absolūti viss kustību materiāls, visas telpu un kostīmu skices, viss bija gatavs. Mums šķita, ka nākam ar diezgan labu piedāvājumu.

Izrāde "Ļoti labas minūtes"

"Maskavas dienasgrāmata" tomēr ir dienasgrāmata, tas ir filozofiskās literatūras teksts. Kā jūs veidojāt izrādes materiālu un scenāriju? 

Rūdolfs Gediņš: Es neatceros, cik ilgā laika posmā tas notika, bet vienā brīdī mēs nonācām pie diezgan konkrētas metodes, jo skaidrs, ka tas, kas iedvesmojis šajā darbā ir viņa teksts. Veids, kā Valters spēj formulēt ļoti ietilpīgas un skaistas lietas, šķietami īsos un vienkāršos teikumos. Mēs sākām izvēlēties atsevišķas frāzes vai rindkopas, nebija noteikts, cik šis teikums vai frāze ir gara, bet atzīmējām tās katrs sev. Tad mēs viņas likām kopā. Bija aptuveni 80-100 teikumi, ņemot vērā, ka laiks tajā brīdī bija, mēs izlēmām, ka sāksim veidot kustību frāzes, abi piedāvājot variantus, bet mēs netikām cauri visām tām frāzēm..

80 ir ļoti daudz. Es domāju, ja tās būtu 80 epizodes, tad tas nebūtu iespējams.

Rūdolfs Gediņš: Mēs tikām kādām padsmit cauri, bet dažas no šīm frāzēm realizēt prasīja mēnesi. Viena no šīm ainām ir arī izrādē..

Jūs arī nevarējāt pilnībā atteikties no teksta, jo teksts izrādē ir palicis krievu un vācu valodas frāžu veidā.

Rūdolfs Gediņš: Tas bija Kristas un Reiņa Dzudzilo piedāvājums.

Elīna Gediņa: Tā bija viņu domino spēle ar vārdiem.

Rūdolfs Gediņš: Mēs to darījām ar kauliņiem, viņi to darīja ar vārdiem. Mēs šīs frāzes sataisījām un izvēlējāmies astoņas, kas mums katram šķita īpašas, izveidojām astoņu frāžu sekvenci un mēģinājām vienot kopā, bet no astoņdesmit tas kļuva par astoņi. Ir ārprātīgi daudz materiāla, kas nav šajā izrādē, kam mēs veltījām ļoti daudz laika. Mēs nesen skatījāmies tos video un tiešām, mēs esam mēnesi ņēmušies ar kaut kādu principu, kas mums liekas tik ietilpīgs un pastāsta tik daudz, un saprotam, ka nē, nebūs, viņam nav vietas.

Izrāde "Ļoti labas minūtes"

Gribu nocitēt komponista Edgara Raginska citātu par jūsu izrādi: "Krista un Reinis Dzudzilo, kā arī Elīna un Rūdolfs Gediņi vismaz manā izpratnē ir apskaužami talantīgi, radoši zibsnījoši un padziļināti domājoši bezkompromisu ļaudis, kuri mākslas darba vēstījuma viengabalainības dēļ nebaidās izaicināt ne sevi, nedz skatītājus." Kas tad bija lielākais izaicinājums?

 Rūdolfs Gediņš: Izaicinājumi saistās mazāk ar pašu darbu, viņa veidošanu, bet ar tā nespēju piedzimt dažādu objektīvu apstākļu rezultātā, jo sanāk, ka mēs iznēsājām izrādi par pusotru gadu ilgāk kā to vajadzēja. Sākotnējā pirmizrāde bija plānota 2020. gada decembrī, bet reālā bija 2022. gada februārī. Visu šo laiku mēs dzīvojām gaidīdami, atlikdami ļoti daudz citus darbus, sajūtas, vai lietas savā dzīvē, lai šis varētu notikt. Mēs tajā brīdī bijām ieguldījuši tik daudz laika un mīlestības, ka negrasījāmies atkāpties no tā, un tas laikam ir bija izaicinošākais, turēties, ticēt, ka tas notiks, un attiecīgi darīt lietas, kas jādara, lai tas notiktu.

Elīna Gediņa: Kad bija ieplānota otrā pirmizrāde, kas bija 2021. gada oktobra beigas, un es atceros mēģinājumu, kad bijām Dailes teātra Kamerzālē, un ir sēde par to, vai būs "lokdauns", un tā ambivalentā sajūta, ka esi mēģinājumā, kas ies vēl trīs stundas, bet zini, ka principā ir skaidrs, ka sēde beigsies ar to, ka mums tā pirmizrāde nebūs. Tā sajūta, turpināt vai netrupināt, darīt vai nedarīt, ir graujoša.

Rūdolfs Gediņš: Elīnai ir bilde telefonā, kur mēs tajā brīdī spēlējam domino, un es sēžu tajā sarkanajā cepurē un cimdos, kas ir no izrādes, un domino kauliņu, un izskatos kā iznīcināts, tukšs cilvēks, kamēr mēs ejam cauri lietām, kas jādara, bet vairs nav jēgas.

Bet tomēr jūs gājāt un nonācāt līdz brīnišķīgam rezultātam! Viena no īpatnībām šajā rezultātā, ko arī Edgars Raginskis piemin savā recenzijā bija tas, ka jums nav mūzikas. Ir laikmetīgā deja, kurā ir tikai šīs dabiskās skaņas, jūsu elpa, domino kauliņu klikšķi un viegla dūkoņa, kad ceļas un nolaižas priekškars vai kāds no burtiem. Vai tas ir ierasts risinājums laikmetīgās dejas izrādēs, ka tā paļaujas tikai uz dabiskajām skaņām?

Elīna Gediņa: Man jāsaka, ka man iepriekš personīgajos darbos ir diezgan nevienkāršas attiecības ar mūziku.

Es lielākoties izvēlos neizmantot mūziku, ja vien man nešķiet, ka konkrētais skaņdarbs, mūzika, vai komponists nepadarīs šo darbu bagātāku, jo kā jau mēs zinām, mūzika paprasa ļoti daudz uzmanības.

Ja ir mūzika, kustība, attēls, tad tev ir tik daudz slāņi, ka skatītājs var būt vieglāk ietekmējams un drusciņ pasīvāks, jo tev skan mūzika, tu aizej līdzi mūzikai.

Rūdolfs Gediņš: Mūzika emocionāli ļoti daudz pasaka priekšā. Mēs daudz runājām, ka pirms tu veido izrādi, ir īpaši kustību izrādi, pašam pamatam ir jābūt labam un pašpietiekamam pirms tu sāc likt klāt telpu, kostīmus vai gaismas, lai nav tā, ka uztaisi viduvēju materiālu, pieliec gaismas, un būs labi. Mēs gribējām izdarīt tā, lai konkrētajā telpā ir šie divi ķermeņi, un jau ir daudz un piepildīts. Mūzikas neesamības jautājums kļuva par konceptuālu lēmumu relatīvi vēlu, jo tā nebija apzināta doma. 

Izrāde "Ļoti labas minūtes"

Elīna Gediņa: Jā, pēc tam par to domājot, šķiet, ka līdzīgi kā izskan teksts, ka tu dzirdi kā tas tevī atbalsojas, līdzīgi ir ar kustību – ja tev nav nekas cits, bet tikai kustība, tev ir iespēja pieredzēt, kā tā piedzimst, kur aizved, un varbūt tam ir kāda iekšējā dramaturģija. Tā ir skatītāju uzaicināšana skatīties.

Rūdolfs Gediņš: Tas padara to daudz izaicinošāku, jo mums nav aiz kā īsti aizslēpties, bet skatītājs ir konfrontēts ar situāciju, ka šis ir tas, tev neviens neteiks kaut ko priekšā, tev ir jākoncentrējas uz situāciju vai arī jāaizmieg.

Jums iekšēji ir jābūt arī perfektai ritma izjūtai, jo diezgan daudz, kas jums notiek sinhroni, un, ja nav mūzika pie, kuras to darīt, tad jums ir jāpaļaujas tikai uz iekšējo sajūtu.

Elīna Gediņa: Labi, ka mēs dzīvojam kopā!

Rūdolfs Gediņš: Jā, mēs daudz laika pavadām kopā.

Elīna Gediņa: Es atceros pirmizrādes sajūtu. Kad mēs veidojām izrādi, bet tā nevarēja notikt, atnāca daži skatītāji, un tā ir viena lieta, kad zālē ir daži skatītāji, bet tagad tajā pilnajā zālē tā koncentrācija starp mums un skatītājiem bija ļoti saviļņojoša. Tu dzirdi klusumu, jūti spriedzi, ka es redzu, ka ceļu roku, un man liekas, ka es to dzirdu.

Rūdolfs Gediņš: Jā, ka tu jūti uzmanības konusu, kas kustās uz tevi, jo mēs izrādes laikā skatītājus neredzam vispār, mēs redzam tādu melnu bedri, bet tu jūti, kā tā "izturas".

Vai laikmetīgajai dejai ir sava ābece?

Rūdolfs Gediņš: Mēs nesen runājām par to tehniku. Tehnikas vārda izpratni dalām, jo esam bijuši Olgas Žitluhinas aizbildniecībā četru gadu garumā, bet domāju, ka ir jādara kaut kādas lietas, lai sagatavotu ķermeni tam, ka viņš spēs darīt jebko, kur aizies tava mākslinieciskā interese. Skatoties uz cilvēkiem viena kursa ietvaros, kuri pāris gadus pēc akadēmijas beigšanas vēl ir šajā nozarē, viņus interesē dažādas lietas, un dažkārt pat nevarētu pateikt, ka viņi pārstāv vienu profesiju. Tas, ka pamats ir bijis viens, droši vien ir svarīgi, bet man ir grūti pateikt, vai varam to saukt par universālu ābeci.

Elīna Gediņa: Laikmetīgā deja ir ļoti plaša, un tehnikas ir ļoti daudz. Arī skolas ietvaros Olga Žitluhina mums vienmēr ir centusies iedot maksimāli daudz atšķirīgas pieredzes īsos laika periodos, ka vienā brīdī var likties, ka skola ir par intensīvu, bet tagad, pēc vairākiem gadiem saprotu, ka droši vien tā ir tāda ierādīšana, kā var. Tad jau tu pats ar savu ķermeni saproti, kur ķermenis rezonē labāk. Ir arī tehnikas, kas sākumā šķiet, ka nav domātas man, bet, kad esi pavadījis tajās laiku, saproti, ka varbūt vienkārši jāvelta tam laiks.

Elīna un Rūdolfs Gediņi izrādē "Ļoti labas minūtes"

Esat arī horeogrāfi dramatiskajos teātros. Rūdolfs ir piesaistīts teātra apvienībai "Kvadrifrons" un Elīna ir daudz sadarbojusies ar Viesturu Kairišu, bet par izrādēm, kas tapušas sadarbībā ar Ināru Slucku un Elmāru Seņkovu ir saņēmusi arī "Spēlmaņu nakts" balvu. Vai dramatiskajā teātrī horeogrāfs ir labs tad, ja viņa darbu nemana?

Elīna Gediņa: Esmu tā teikusi.

Rūdolfs Gediņš: Man liekas, ka teātrī tā ir ar visiem cilvēkiem radošajā komandā. Man liekas, ka tā ir ārprātīgi sinerģiska mākslas forma, kurā nevajadzētu, ka viena lieta prevalē pār kādu citu, jo tas nozīmē, ka nav bijusi līdz galam pilnvērtīga saruna.

Elīna Gediņa: Jā, ka tas nav izveidojies par vienu veselumu.

Savulaik Tamāras Ēķes laikā vai Alberta Kivlenieka laikā bija skaidrs, ka horeogrāfa uzdevums ir iestudēt dejas numurus. Kas šobrīd ir tas uzdevums dramatiskajā teātrī, laikmetīgās dejas horeogrāfam?

Rūdolfs Gediņš: Protams, ka dažkārt arī tas, jo ir pilnīgi normāli, ja vajag dejas, tad to dara horeogrāfs, bet šeit ir jautājums, kuri mākslinieki vai praktiķi tam pieiet. Mēs, šajā ziņā, esam diezgan līdzīgos uzskatos, kādai vajadzētu būt horeogrāfa lomai izrādē, principā esam režisora ekvivalents, strādājam absolūti kopā, jo aktieris nevar atdalīt savu ķermeni no savas balss, tā ir vienība, kas kustās telpā un rezonē ar pārējiem aktieriem, skatītājiem. 

Jūsu lauciņš ir kustību vai galvas pagriezienu īpatnības?

Rūdolfs Gediņš: Absolūti. Man gan liekas, ka tik pat ļoti, cik tekstu īsināšana vai jebkas cits. Kad atrodi cilvēkus, ar kuriem saproties vai tas būtu režisors, scenogrāfs, komponists, jebkurš cits, jūs tik un tā to darīsiet kopā, un tajā brīdī iekšēji lomu sadalījums kļūst ārkārtīgi triviāls, un skaidrs, ka brīdī, kad ir jānosauc un jāraksta programmā, katram cilvēkam tiek piedēvēts konkrēts risinājums, bet patiesībā mēs visi esam telpā un mēģinām uztaisīt vislabāko izrādi. Ja režisoram vai komponistam šķiet, ka kaut kas, ko es esmu piedāvājis nav līdz galam labi, mēs par to runājam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt