Profesionālās laikmetīgās dejas aizsākums Latvijā datējams ar 1996. gadu, kad Olga Žitluhina izveido savu – Olgas Žitluhinas deju trupu. Tā ir Latvijas laikmetīgās dejas pirmā universitāte – jaunas pieredzes uz zināšanu apguve gan pašiem māksliniekiem, gan mākslas patērētājiem – tā monogrāfijā “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” par Olgas Žitluhinas skolu raksta Dita Jonīte. Viņa uzsver, ka personības ir tās, kas iedvesmo un rada interesi dziļāk pētīt, meklēt kopsakarības. Pētījumā nedaudz ieskicēts arī pasaules konteksts – kad un kā radies dejas mākslas žanrs – laikmetīgā deja. Svarīgs kaut vai jēdziena definējums, jo Latvijā 2000. gadu sākumā šķitis pareizi kā sinonīmus lietot vārdus – laikmetīgā deja, mūsdienu deja un modernā deja.
Par laikmetīgo deju caur Olgas Žitluhinas prizmu
“Latvijā, protams, mēs runājam par laikmetīgo deju caur Olgas prizmu. Pilnīgi noteikti, ja skatāmies vēsturiskā kontekstā. Tagad – pēc 20, 25 gadiem, protams, ka iekšā nāk jauni cilvēki – viņas skolnieki un sekotāji. Vairāk tīklojamies arī ar pasauli. Droši vien, ka nākamajā teātra vēstures posmā mēs jau nedaudz citu rāmi izvēlētos, runājot par dejas vēsturi, bet par pirmajiem 20 gadiem, protams, ka tā ir viņa,” stāsta Dita Jonīte. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” pētniece vēl iezīmē kādu ačgārnību: “[Pie] mums jau Olgu pamanīja tikai tad, kad viņa atbrauca no Amerikas un kāds tur [viņu] bija pamanījis.
Apmēram tā – kamēr tu neesi ārzemēs un par tevi neviens nav pateicis, ka tu esi mākslinieks, tad vietējie domā – kas tas tāds ir.”
Dita Jonīte stāsta, kā pētījusi horeogrāfes un pedagoģes radošo darbību: “Olgas skolu es skatu Olgas Žitluhinas radošās dzīves un arī personīgās dzīves gājumā, jo es tomēr esmu par to pētniecības pieeju, ka lietas un notikumi jāskata cēloņsakarībā, personības kontekstā un plašākā kontekstā. Man liekas, ka ir ļoti svarīgi arī atcerēties, kāda viņai ir izglītība, kam viņa ir gājusi cauri, cik viņai tomēr ir dažādas dejas pieredzes, skolas un ietekmes. Tas viss veido to, kāda viņa ir šodien un kāda ir mūsu laikmetīgās dejas skola. Es tā nosaucu to skolu, jo nav jau nekur nodefinēts, ka tieši tāda viņa ir, un tās ir viņas metodes un teorijas.”
Bieži vien Olgas Žitluhinas dejas izrādēs vērojama žanru, mākslu saplūšana.
Pētniece novērojusi, ka dažādu mākslu sintēze palīdz Žitluhinas dejas valodai kļūt vēl redzamākai.
Ir laikmetīgā deja ar savu filozofiju un praksēm, bet tad klāt nāk citas mākslas, piemēram, mūzika, vizuālā māksla un citas, un iestudējums kļūst jo īpaši iedarbīgs.
Jonītes skatījumā viena no Olgas Žitluhinas galvenajām iezīmēm ir godīgums. To pašu Žitluhina sagaida arī no saviem studentiem. Nevīžībai un nolaidībai nav vietas. Viņa aicina dejotājus apgūt savus resursus, talantus. Pētniece vēl piebilst, ka skološanās pie meistares, kā stāsta skolnieki, dažreiz bijis arī emocionāls izaicinājums, bet te svarīgi atcerēties, ka bez sevis laušanas jau nav iespējams sevī ko jaunu ieraudzīt, attīstīt.
Olga Žitluhina ar laikmetīgo deju iepazīstina arī baletdejotājus
Monogrāfijā par neatkarības laika teātri ir arī nodaļa par laikmetīgo deju Latvijas baletā. To pavada atziņa, ka šīs ir visai sarežģītas attiecības. Arī šajā laukā pioniere ir Olga Žitluhina, kura jau 2002. gadā Latvijas Nacionālajā operā veidoja izrādi “Alise”. Savukārt 2010. gadā tapa laikmetīgās dejas izrāde “Aplam”, un tā dejotājiem bija atšķirīga pieredze no ierastā – teju kā jauna valoda, kas jāapgūst.
Galu galā izrāde “Aplam” pierādīja, ka arī baletdejotājiem pa spēkam iejusties citādas dejas noteikumos.
Jāpiebilst, ka izrādes mūzikas un skaņu celiņa autori ir bieži Olgas Žitluhinas domubiedri rokgrupas “Dzelzs vilks” mūziķi.
Izrādes pieteikumā Olga Žitluhina paskaidro savu nodomu: “Iesaistot dejotājus izrādes tehniskajās lietās, vēlos pietuvināt skatuvi realitātei. Jo dzīvē nav tikai tādi brīži, kad mākslinieks ir centrā prožektoru gaismā, ap kuru viss griežas un kam visi aplaudē. Reālajā dzīvē tā nenotiek. Pašam ir jāuzliek mūzika un, ja nepieciešams, arī grīda jāmazgā."
Top arī laikmetīgās dejas izrāžu hronika
Pētniece atklāj, ka drīz iznāks arī neatkarības laika teātra hronika, kurā, protams, pieminētas arī dejas izrādes. Datu vākšana un apkopošana par laikmetīgās dejas izrādēm gan nenāca viegli. Nedz mākslinieki īsti vairs atminas precīzus pirmizrāžu datumus un vietas, nedz to var atrast periodikā, jo tolaik (2000. gadu sākumā) neviens diži nepievērsa uzmanību it kā “marginālajai” dejas izpausmei. Pirmais ieraksts laikmetīgās dejas hronikā esot par 1996. gadu, kad Olga Žitluhina izveido savu domubiedru grupu un Lietuvā parāda izrādi “Siļķes brīvdienas”.
Svarīgi atzīmēt, ka Dita Jonīte šogad nominēta Dejas balvai par ieguldījumu dejas mākslā, konkrētāk – par pētījumiem dejas vēsturē izdevumos “Neatkarības laika teātris” un “Latvija: kultūru migrācija”.
