Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” ar žunrālisti Ingvildu Strautmani sarunājas dejas tekstu autore Inta Balode, Dejas dienas producente Ina Ločmele un kustību mākslinieks Vilnis Bīriņš.
Ingvilda Strautmane: Dejas diena un tās vēsture Latvijā jau ir?
Ina Ločmele: O, jā! Kopš 2006. gada Latvijā tiek organizēta Dejas diena.
Ik gadu, tieši pavasarī, ne augustā un ne rudenī, kā tas ir šogad, tiek atzīmēta Starptautiskā, UNESCO atzītā, dejas diena, un horeogrāfe Olga Žitluhina ierosināja, ka Latvijā arī vajadzētu svinēt Dejas dienu. Kopš tā brīža ik gadu mēs cītīgi to arī organizējam.
Es paskatījos, ka Dejas dienai ir ļoti pamatīga programma. Pandēmija jums neko nav nodarījusi?
Ina Ločmele: Ir bijis jāpielāgojas. Kā minēju, tā īstā diena ir pavasaris un aprīlis, bet mēs jau otro gadu esam pārcēlušies uz rudeni un augusta beigām. Šogad tā lielākā, piesātinātākā diena ir tieši 29. augusts.
Ir attīstījušies dažādi jauni formāti. Viens no mūsu iecienītākajiem un sirdij tuvākajiem ir pastaiga ar mākslinieku.
Tā ir pēdējo divu, trīs gadu izveidota aktivitāte, ļoti individuāla – mākslinieks satiek savu skatītāju un dodas pastaigā viens pret viens. Neviens nezina, kā tā ir iecerēta, kā tā ir horeografēta, kur viņi nonāk un ko viņi dara. Varētu droši vien vēl uzskaitīt daudzas aktivitātes, kas no gada uz gadu ir nākušas klāt, vai kāda atkal gājusi prom un atkal nākusi vietā kāda cita.
Inta Balode: Jūs izdomājāt tādu pandēmijai draudzīgu formātu jau labu laiku pirms pandēmijas.
Ina Ločmele: Tā gan, jā.
Inta, jūs man teicāt, ka esat dejas tekstu autore. Ko tas nozīmē?
Inta Balode: Es esmu pateicīga Sandrai Lapkovskai, kas man to ierosināja. Viņa saka: ”Nu, kā man tevi pieteikt [..] – dejas kritiķe, dejas tekstu autore?” Man likās, jā, tad nu man beidzot nav jāliek tik daudz aiz komata, jo tie dejas teksti ir ļoti dažādi. Viens ir, kad tu esi dejas izrādes dramaturgs, viens, kad tu raksti recenziju, vēl viens, kad tu vadi improvizāciju, ko es arī Dejas dienā jau daru vairākus gadus. Tas jau arī, pat ja nav vārdos, vienalga ir dejas teksts. Vai arī, ja esmu festivāla kuratore – atkal teksts. Tā kā es tagad esmu ļoti priecīga, ka man vairs nav jāsaka seši tituli – esmu vienkārši dejas tekstu autore.
Un kāda šogad būs tā līdzdalība Dejas dienā?
Inta Balode: Vadīšu vienu no nodarbībām. Esmu pateicīga Dejas dienai, ka aicina ne tikai tādu izteiktu kustību nodarbības, bet arī mazliet ar tekstiem strādāt. Mana nodarbība sauksies “No drāmaturģijas līdz dramaturģijai”.
Kopīgi radīsim tekstus un tad skatīsimies, kā tie iemiesojas un kādā veidā caur kustību veidojas dramaturģija – vai tā kaut kā atšķiras no izteikti tekstā un naratīvā balstītas.
Vēl būs diskusija, ko pārcēlām uz septembri. Tajā fokuss vairāk būs uz vēstījuma tulkojumu – kā no horeogrāfa idejas tiek līdz skatītājam –, tur ir iesaistīts producents, pēc tam tālāk mediji, kas saņem ziņu, tad mediji paziņo skatītājiem, skatītāji uzzina, viņi atnāk uz izrādi, tad to pieredz.
Vilni, un jūsu līdzdalība?
Vilnis Bīriņš: Mana līdzdalība – es došos pastaigā ar kādu nejaušu cilvēku.
Tā ir pastaiga ar mākslinieku?
Vilnis Bīriņš: Jā, pastaiga ar mākslinieku. Šajā situācijā tas mākslinieks būšu es.
Un jums jau ir plāns, ko nedrīkst atklāt?
Vilnis Bīriņš: Protams, ka man ir plāns, ko nedrīkst atklāt. Un es nedrīkstu atklāt arī pastaigas nosaukumu. Šajās pastaigās došos jau trešo reizi. Man šī forma ir ļoti, ļoti iepatikusies, jo tas kaut kā sakrīt ar to, kā es vēlos, lai māksla šobrīd mani uzrunā. Un es vēlos, lai māksla un deja mani uzrunā klusināti, patiesi, intīmi, lai tā ir saruna ar mani, varbūt tête-à-tête, varbūt mazliet lielākā, plašākā lokā.
Ina, cik daudz Dejas diena attiecas uz profesionāļiem, un cik daudz tā attiecas uz jebkuru no mums?
Ina Ločmele: Mums ir vēlme un mēs vienmēr aicinām, lai piedalās ikviens. Formātu vienmēr ir mēģināts veidot tā, lai nav bail pamēģināt.
Grafiku meistarklasēm attiecīgi veidojam tā, lai var pamēģināt gan viena veida laikmetīgo deju, gan varbūt improvizāciju, vai satikt pēc iespējas vairāk profesionāļus.
Savukārt paši profesionāļi vienmēr ir laipni aicināti, un viņi arī nāk uz meistarklasēm, lai gan tas līmenis ir vairāk iesācējiem. Laikmetīgā deja, manuprāt, ir tik ļoti pretimnākoša un pateicīga, ka gūst droši vien ikkatrs.
Vārds “meistarklase” vismaz mani kā laikmetīgajā dejā neiesvaidītu cilvēku, uzreiz varētu nobremzēt – paga, paga, tur jau ir meistariem. Šeit ar meistarklasi ir saprotams, ka ir meistars, bet jebkurš var pamēģināt.
Ina Ločmele: Tieši tā, ir meistars, un meistars labprāt ieaicinās un parādīs, kas tā laikmetīgā deja ir un ka no tās nav jābaidās. Varbūt šāda fiziskā pieredze ir vissaudzīgākā, kā to laikmetīgo deju saprast un kā tai pietuvoties.
Inta, kā to laikmetīgo deju saprast? Laikmetīgā deja ir ļoti, ļoti plašs jēdziens, vai ne?
Inta Balode: Man liekas, ka pirmais šķērslis ir vārds “saprast”, tāpēc, ka tāpat kā vizuālo mākslu, kā mūziku – neviens taču, aizejot uz simfoniju, nesaka “es gribu saprast”…
Vilnis Bīriņš: Sajust?
Inta Balode: Sajust, pieredzēt un, protams, mēs visi kaut ko saprotam, bet nav kaut kāds viens veids, kas jāsaprot.
Laikmetīgā deja nav uzbāzīga ar kādu vienu konkrētu vēstījumu.
Laikmetīgajā dejā ārkārtīgi interesē, kāda būs katra cilvēka pieredze, pārdomas. Tāpēc tā ir deja un kustība, ka viņa atgādina, ka mums ir daudz vairāk maņu un orgānu, kā acis un smadzenes, kuras varbūt nemaz nav pa taisno pie acīm pievienotas. Kā nu kuram. Tikpat labi var arī būt tāds darbs, kurš ir tieši uz intelektuālo spēli centrēts. Cits varbūt vispār pēta transa stāvokļus. [Laikmetīgā deja] – tas ir ļoti plaši par to visu, kas ir cilvēks un kā cilvēks pieredz pasauli.
Bet par pašu jēdziena lietojumu – protams, ir visādas ķeršanās, klupšanas, un ir ārkārtīgi interesantas tendences, ka tie, kas varbūt manā izpratnē rada patiesu laikmetīgo deju, izvairās to saukt par laikmetīgo deju, un tie, kas manā izpratnē nerada, – viņi arvien biežāk savu praksi grib saukt par laikmetīgo deju. Ļoti karsts tas terminoloģijas [jautājums], karstāks nekā jebkad. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka visi kaut kā grib sakārtot tos jēdzienus. Vai nu ir bijis daudz laika domāt tajā pandēmijā un tagad es gribu saprast, kas es esmu un ko es daru.
Vilni, tad, kad jūs savulaik sākāt nodarboties ar kustību, to vēl nesauca par laikmetīgo deju?
Vilnis Bīriņš: To nesauca par laikmetīgo deju. Mēs to saucām par kustību, un tas, kur es sāku ar to nodarboties, ir Anša Rūtentāla Kustību teātris. Ansim Rūtentālam tas uzstādījums bija tāds, ka viņš vēlējās atrast kaut ko pilnīgi nebijušu, kaut ko pilnīgi jaunu un ieiet kaut kādā sfērā, kurai citi šobrīd nav pieskārušies. Šobrīd šīs izrādes viennozīmīgi tiktu izrādītas un arī vērtētas kategorijā "laikmetīgā deja".
Laikmetīgās dejas jēdziens arvien paplašinās, dažādojas un tas man ļoti patīk. Šie virzieni vairs nekoncentrējas tikai un viennozīmīgi uz deju.
Tur ir kustību elementi, tā kļūst, es nezinu vai pareizi teikšu, bet – multimediāla.
Vai Dejas dienai Latvijā ir kāds centrs, vai arī jums ir daudzi centri, kur tā notiek?
Ina Ločmele: Bija tā, ka nodarbības notika deju studijās un deju mājās. Mazliet ar domu, lai skatītājs atnākot arī uzzina, kur deja mājo un kur var mācīties deju, ja ir tāda vēlme turpināt. Ar pandēmiju viss ir nomainījies, un šogad rudenī Dejas dienas meistarklases norisināsies Rīgas Centra sporta kvartālā, 64. vidusskolas stadionā un Juglas vidusskolas stadionā.
Tātad – ārā.
Ina Ločmele: Jā, šogad ārā, lai būtu droši un brīvi pieejami.
Šogad Latvijas Kultūras akadēmiju beidza ļoti daudz skatuves mākslinieku – gan aktieri, gan režisori, gan horeogrāfi. Vai tur ir jauns pieplūdums arī laikmetīgajā dejā, un vai mēs viņus varēsim iepazīt šajā Dejas dienā?
Ina Ločmele: Jā, noteikti būs arī jaunie horeogrāfi, kas pasniegs. Franciska Golubecka, piemēram. Tā ir iespēja atnākt, satikt.
Cik laikmetīgās dejas horeogrāfu šobrīd ir Latvijā, ja mēs sākam skaitīt paaudzēs, teiksim, no Olgas Žitluhinas?
Inta Balode: Droši vien, ka tādus diplomētus mēs sākam skaitīt no 2003. gada, kad bija pirmais izlaidums, un tagad ir sestais, sestā paaudze. Katru kursu ir beiguši no 15 līdz 21 cilvēkam. Tagad matemātika – reiz seši. Ir arī daži, kas nav absolvējuši un praktizē. Protams, viena daļa arī ārzemēs ir aizbraukuši strādāt.
Jo laikmetīgajai dejai nevajag tulku?
Inta Balode: Jo mazāk zina, jo labāk. Es esmu tomēr tā entuziaste braukt uz vietām, kur cilvēki nekad nav redzējuši laikmetīgo deju. Viņiem ar šo pieredzi klājas vislabāk.
Vilnis Bīriņš: Es gribēju piebilst par jaunajiem horeogrāfiem, kas ir beiguši un ienāk šajā dejas pasaulē. Tik tiešām tas skaitlis, ko mēs tikko aprēķinājām, ir ļoti iespaidīgs. Šis daudzums ir sācis pārveidoties kvalitātē. Šie jaunie, domājošie, talantīgie cilvēki rada jaunas kvalitātes.
Es jūtu, ka laikmetīgā deja Latvijā pārveidojas un kļūst interesantāka, cilvēkam tuvāka.
Inta Balode: Jā, un ieiet ļoti daudz citās mākslas nozarēs. Tas jau arī citur ļoti daudz izmaina, sākot ar amatieru pulciņiem un beidzot ar operas horeogrāfiju.
Es gribu pieķerties tam jūsu vārdam “turpināt”. Jo, ja kāds grib turpināt, tad tas var notikt.
Ina Ločmele: Turpināt dejot? Jā, noteikti. Var turpināt dažādās deju studijās, jāpiemin divas lielākās – “Ritms” un “Dzirnas”. Tas varbūt manā izpratnē. Bet tad, ja grib tā nopietnāk, var studēt gan Latvijas Kultūras koledžā, gan arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Latvijas Mūzikas akadēmijā arī var studēt horeogrāfiju.
Inta Balode: Jāsaka, ka tomēr ir diezgan maz tādu [vietu], kur uz klasēm var iet tādi vecāki cilvēki kā es, piemēram. Kādreiz tas bija atvērtāk. [..] Man liekas, ka tas ir tas trūkums.
2008. gadā es pirmo reizi Dejas dienā piedalījos kā dalībnieks un pat tiku uz Dailes teātra lielās skatuves. Nevaru vien aizmirst. Tagad es arī būšu kā dejotāja – mums būs pirmizrāde “Balss no beletāžas”. [Laikmetīgā deja] – tā nu gan ir māksla, kur nav par vēlu sākt.
Mēs runājam par meistarklasēm, bet ir arī dejas izrādes?
Ina Ločmele: Augustā – jā. Kā Inta minēja, ir topošais darbs.
Inta Balode: “Balss no beletāžas” – laikmetīgs mūzikls, Platona Buravicka jaundarbs, dramaturģe Maija Treile. Es, Agnese Bordjukova un Agate Bankava būsim tās dejotājmākslinieces, kā Platons mūs nokristīja. Man liekas ļoti skaists vārds.
Vilnis Bīriņš: Šobrīd ir tā ļoti jauki sakritis, ka paralēli Dejas dienai notiek arī festivāls “Laiks dejot”.
Tas nozīmē, ka arī deja ir ļoti aktivizējusies šajā brīdī. Visas kultūras jomas ir aktivizējušās.
Inta Balode: Mēģina izšaut to, kas sakrājies.
Ina Ločmele: Jā, ir sakrājusies radošā enerģija, ir sakrājušies darbi, ir sakrājies, ko teikt.
