Lai mainītu izpratni, pietiek ar sadošanos rokās. Saruna ar «Homo Novus» kuratori Gundegu Laiviņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Starptautiskajam jaunā teātra festivālam “Homo Novus” šogad aprit 25 gadi. Pēdējo reizi festivāla programmu veido Gundega Laiviņa, kura pirms 15 gadiem to pārņēma no “Homo Novus” dibinātāja Pētera Krilova. Nākamo festivālu organizēs Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) jaunā komanda ar māksliniecisko vadītāju Beku Bergeri priekšgalā.

Māra Uzuliņa: Šis būs pēdējais tevis kūrētais festivāls. Kā tu redzi tā nākotni?

Gundega Laiviņa: Tas jāprasa jaunajai direktorei Bekai Bergerei, bet kopumā, vērojot festivālu ainu Latvijā, “Homo Novus” ir unikāls, jo tas ir viens no retajiem festivāliem, kas ir izdzīvojis, pārdzīvojis gadsimtu miju. Viens no vecākajiem laikmetīgās kultūras festivāliem, ja mēs raugāmies uz pēcpadomju otro neatkarību. Jo mēs zinām, ka “Arsenāls” neizdzīvoja un vēl bija notikumi, kas pazuda.... Un “Homo Novus” kaut kādā ziņā, dīvainā kārtā, ir izdzīvojis, bet es ceru, man ir sajūta, ka tas ir saglabājis savu aktualitāti un svaigumu, nav novecojis. Ja mēs runājam par nākotni, tad es ļoti labi apzinos, ka tā būs cita estētika, bet ļoti ceru, ka ētikas kods saglabāsies. Mums – gan institūtam, gan “Homo Novus” – ētika, domāšanas ētika, nepieciešamība būt nomodā ir bijuši tikpat svarīgi, kā estētiskie aspekti tam, ko mēs darām. Es ceru, ka tas ir tas, ko Beka turpinās.

Vai ir kas tāds, ko šajā laikā nepaguvi?

Pandēmijas dēļ bija jāatceļ festivāls, kāds tas būtu bijis, ja pandēmijas nebūtu. Jāatzīst, ka šis ir ne tikai mans pēdējais festivāls, kas varbūt nemaz nav tik svarīgi, bet “Homo Novus” šogad paliek 25 gadi, ceturdaļgadsimts. Bet, godīgi sakot, es domāju, ka mums izdosies lielu daļu no tām lietām, kas bija ieplānotas, parādīt kaut kad nākotnē. Ja ne tieši tās izrādes, tad tos māksliniekus, bet varbūt ar citām izrādēm. Ir tikai viena izrāde no atceltajām, ar kuru man bija jāstrādā četrus gadus, un šis bija tas gads, kad mums beidzot izdevās vienoties. Diemžēl tas nenotika. Tai izrādei ir diezgan daudz gadu. Es nezinu, cik tā ilgi turpināsies, un es domāju, ka tā varētu būt izrāde, kura varētu paiet garām Rīgai. Bet neko darīt.

Citādi pandēmijas laiks deva tieši jaunu enerģiju un sparu, un impulsus domāt un strādāt savādāk.

Bet ja runā par to, vai šķiet, ka viss ir izdarīts... Ne tuvu, nē. Es pati sevi mēģinu nomierināt, jo man visu laiku rodas jaunas idejas – ko vēl varētu, ko vēl?! Un tad es saku – nē, stop! Tas vairs nav tavs, paturi to pie sevis, ļauj darboties citiem.

Kā ir pārraut šo saiti starp tevi un darbu pie festivāla un citiem LJTI projektiem, kas vairākus gadus bija, domājams, ka ne tikai darbs, bet arī tava aizraušanās?

Jā, noteikti, tas noteikti nav tikai darbs, jo māksla un it īpaši laikmetīgā māksla prasa daudz vairāk, nekā atsēdēt astoņas stundas darbā un pēc tam par to aizmirst. Tā ietekmē gan tavu domāšanu, gan pasaules redzējumu, gan arī ķermeniskās izpausmes. Līdz ar to tā ietiecas ikdienā un dzīvē kopumā ļoti cieši. Arī tās tikšanās un sadarbības ar māksliniekiem ir pieredze. Darbs šādā organizācijā un festivālā ir fantastiska privilēģija, jo tas nekad nav vienāds. Nu, nav situāciju, kas atkārtotos, rutīna ir gandrīz neiespējama, ja vien tu pats to neradi. Ir ļoti daudz festivālu, kuri, es domāju, top diezgan rutinētā vai paredzamā veidā. Mēs apzināti radījām apstākļus, lai “Homo Novus” tāds nebūtu, un, iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc tas festivāls ir izdzīvojis tik ilgu laiku un ir dzīvs joprojām.

Par grūtumu runājot, šis lēmums nav pēkšņs, man vajadzēja ļoti ilgu laiku tam nobriest. Protams, ka ir emocionāli grūti brīžiem, īpaši tāpēc, ka tā nākotne, protams, gan man, gan citiem kolēģiem, kuri arī atstāja darbu institūtā, šobrīd ir daudz neskaidrāka, nekā tas būtu vecajos laikos, bet es tam nobriedu.

Man ir ļoti skaidrs, kāpēc es eju projām, un tas to visu padara vieglāku.

Tas iemesls, kāpēc es eju prom, ir pavisam vienkāršs – es esmu iztukšota, un man vajag sevi uzpildīt ar jaunu enerģiju, jaunām zināšanām, pilnīgi noteikti, lai es varētu kaut ko dot. Es neredzu iemeslu šeit palikt un darīt lietas, kuras kāds cits var darīt labāk vai citādāk, vai vismaz ar pilnu atdevi.

Tavu amatu ieņems austrāliešu kuratore Beka Bergere. Kas jums kā institūtam šķita svarīgi, izraugoties nākamo festivāla veidotāju, kādu cilvēku meklējāt?

Kā jau es teicu, vērtības un ētikas kodekss. Konkurss nebija starptautisks. Protams, ka tas nebija starptautisks, jo mēs esam nevalstiska organizācija.

Nemaz nerunājot par konkurētspējīgu atalgojumu, mēs vispār nevaram šeit piedāvāt atalgojumu, jo tas ir atkarīgs no tava darba un veiksmes dažādos projektu konkursos.

Beka bija vienīgā “ārpusniece” vai cilvēks, kurš nedzīvo Latvijā, kurš pieteicās uz šo vietu. Tas bija pārsteigums, neskatoties uz to, ka viņa zina festivālu, šeit ir bijusi divas reizes un mēs bijām pazīstami, bet tas tik un tā bija pārsteigums. Kā jau es minēju, galvenais kritērijs bija šī vērtību sistēma un ētikas kodekss. Kā mēs strādājam ar māksliniekiem, kā mēs strādājam ar skatītājiem, cik caurspīdīgi mēs strādājam, cik radikāli vai provokatīvi mēs esam ne tikai pret skatītājiem, bet paši pret sevi. Ko nozīmē festivāls, ko tas var izdarīt, kas tam būtu jādara, kā mēs strādājam ar finansēm, no kurienes mēs ņemam naudu, kā tas saskan ar tām vērtībām, ko mēs proponējam…

Bet pēc intervijas ar Beku (komisijā mēs bijām pieci cilvēki, kas pieņēma šo lēmumu) mēs sapratām, ka Latvijā tiešām ļoti dažādu iemeslu dēļ diemžēl nav šīs prakses, ka ārzemnieki vadītu dažādas organizācijas.

Mums likās ārkārtīgi interesanti pamēģināt dot iespēju cilvēkam, kurš nav Latvijas teātra vietējais vai ļoti cieši saistīts un nenāk no teātra vides.

Ne tāpēc, ka tas būtu kaut kas slikts, bet tāpēc, ka šad un tad ir ļoti veselīgi arī ienākt ar “ārpusnieka” skatu, paskatīties no ārpuses uz šiem procesiem, kas te notiek, un varbūt labāk saprast, kas no tā būtu interesants starptautiskai videi vai kādām starptautiskām sadarbības praksēm. Tā labā ziņa ir tā, ka Beku tiešām interesē tas, kas šeit notiek, un es galīgi nebaidos no situācijas, ka tagad mēs te redzēsim tikai Austrālijas māksliniekus; iespējams, ka vairāk. Tam, protams, ir vajadzīgs laiks. Viņa mācās latviešu valodu, bet viņa noteikti ar visu sparu un interesi metīsies iekšā vietējā ainā, iepazīsies ar māksliniekiem, situāciju šeit un iesaistīs viņus institūta darbībā, tāpat kā tas ir bijis līdz šim.

"Kur ir norādes no augšas?"
"Kur ir norādes no augšas?"

Šogad teju visas festivāla izrādes aicina skatītājus aktivizēt ne tikai prātu un sirdi, bet iesaistīties arī ķermeniski. Ar ko saturiski “Homo Novus” šogad atšķirsies no iepriekšējiem festivāliem?

Es domāju, ka tēmas, kam mākslinieki pieskaras, ir diezgan dažādas, bet tas vienojošais faktors varētu būt tas, ka pilnīgi visas festivāla izrādes aicinās skatītāju piedalīties. Dažās izrādēs šī pieredze būs intīmāka, skatītājs būs vairāk viens ar sevi, savu ķermeni, savu iztēli, savām domām. Citās izrādēs skatītājs tiks aicināts uz saskarsmi ar citiem, dažās izrādēs šī saskarsme būs fiziska. Dažās tā būs netieša saskarsme, bet pietiekami intensīva. Citās mēs aicināsim cilvēkus piedalīties ar savām domām, ar saviem jautājumiem.

Šoreiz, pasludinot pilsētu par skatuvi, mēs tiešām aicinām ikvienu kļūt par autoru un līdzradītāju šim festivālam.

Otra vienojošā lieta ir telpa. Neviena izrāde nenotiek teātrī. Tas “Homo Novus” gadījumā nav nekas jauns, bet šoreiz 100% neesam teātrī, kas, protams, ir saistīts ar vīrusa noteiktajiem ierobežojumiem, bet tas ir izaudzis daudz konceptuāli plašāk – kāpēc mākslai ir svarīgi ietriekties un radīt kaut kādu pārrāvumu realitātē un vai vienīgais ceļš pieredzēt mākslu ir pašam pieņemt šo lēmumu doties uz vietu, kurā tu aizver durvis sev aiz muguras, tu aizver durvis tai pasaulei, kurā tu dzīvo, no kuras tu nāc, un faktiski tu apzināti nododies stundas vai divu ilūzijai.

Mēs mēģinām to pavērst otrādāk – māksla iznāk ārā daudz plūstošāk un klātesošāk nekā iepriekš. Šai pašā kontekstā, protams, ir jārunā par publisko telpu. Atkal jau, ja mēs strādājam pilsētā, tad mēs runājam par publisko telpu, un šeit, manuprāt, pandēmijas laiks ir izgaismojis dažas nevienlīdzības ļoti būtiski – kurš drīkst uzturēties publiskajā telpā, kuram tā ir pieejama, un kuru vīruss ir izspiedis vēl vairāk nekā iepriekš.

Aizvien izteiktāka vieta sabiedrībā ir veselajiem, jaunajiem, veiksmīgajiem, un aizvien mazāka vieta cilvēkiem, kuriem ir jebkāda veida atšķirības no normālā vai kuri neatbilst vidusmēra vecumgrupai.

Šī ir vēl viena tēma, kas iet roku rokā ar distancēšanās fenomenu, par kuru mēs ļoti daudz runājam šobrīd, jo tas ir kaut kas, kas mums ir jādara, bet, man liekas, ka parastajā pasaulē mēs to darām tik un tā. Varbūt netiešākā veidā, bet mēs apzināti distancējamies no visa, kas mums šķiet svešs vai nepieņemams, vai savādāks. Šīs visas tēmas caurauž festivāla programmu. Protams, ir darbi, kuri ļoti tieši reflektē par sociālām problēmām. Piemēram, “Lietisko pierādījumu muzejs”, kurš piedalās tēmā, kas beidzot Latvijā sāk skanēt – par vardarbību ģimenēs. Es domāju, ka tas ir vairāk nekā atbilstoši šī brīža situācijai, jo mēs zinām, ka pandēmijas laikā vardarbība pieauga. Pieauga gan cilvēku atskārsme, cik ģimene un mājas ir būtiskas un cik mēs maz laika pavadām viens ar otru, bet turpat pretī, tikai noklusēti, auga šī vardarbības statistika. Tieši tā iemesla dēļ, ka mums bija jāpaliek mājās. Tā viena lieta ir izcelta sociālajos medijos, mēs runājam par to, ka, jā, bija grūti un tā, bet cik labi, ka beidzot mēs bijām kopā, taču mēs nerunājam par to, kā citiem cilvēkiem bija būt kopā šajā laikā un dalīt ļoti ierobežotu dzīves telpu.

"Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk”
"Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk”

Vai tu redzi, kā “Homo Novus” skatītājs pa šiem gadiem ir mainījies?

Mums diemžēl nav tāda cilvēka, kurš caur visiem šiem gadiem būtu bijis uz visām izrādēm, caur kuru mēs varētu notestēt, kādas izmaiņas visos šajos gados ir notikušas. Bet skaidrs, ka “Homo Novus” ir ietekmējis teātra attīstību Latvijā. Es domāju, ka es nepārspīlēšu, sakot, ka “Homo Novus” ieveda Latvijā postdramatisko teātri un visu, kas ir saistīts ar šo milzīgo teātra praksi, kas Latvijā joprojām baidījās dzimt vai dažādu iemeslu dēļ tā piedzimšana prasīja ļoti ilgu laiku. Bet šobrīd jau tas notiek un aizvien vairāk. Arī telpa, aizvien vairāk festivālu strādā ar netradicionālām vietām.

Mēs to sākām 2001. gadā, bijām ļoti nesaprasti, saskārāmies ar milzīgu kritiku – kāpēc mums jāiet ārpus teātra, jāpieredz nekomfortablas situācijas un tā tālāk.

Šobrīd tas ir kaut kas tāds stilīgs, un to dara aizvien vairāk. Un, protams, ka ne jau tikai “Homo Novus”, tā ir starptautiska prakse, un tas notiek visur, bet droši vien “Homo Novus” bija viens no pirmajiem, kas šīs dažādās telpas un laika pieredzes sāka piedāvāt mūsu skatītājiem un teātra māksliniekiem.

Atgriežoties pie jautājuma par skatītāju, ir skaidrs, ka skatītājs to ir pieņēmis un ne tikai pieņēmis, bet arī novērtējis kā patiesībā ārkārtīgi interesantu pieredzi. Es zinu, ka ir skatītāji, kuri ir atzinuši, ka pēc “Homo Novus” pieredzes viņi vairs nevar iet uz klasisko teātri, uz tradicionālāku teātri. Ir skatītāji, kuri ir atzinuši, ka tas viņiem ir par daudz. Mēs vērojam publiku, mēs neanketējam, mums nav tādas metodes, kā iztirzāt publiku šķērsgriezumā vai statistiski, bet es vēroju, es skatos uz publiku. Un mūsu publika ir jauna, fantastiska, jauni cilvēki, ne tik jauni, ļoti dažādi cilvēki, bet mūsu publika ir atvērta un pietiekami daudzveidīga. Es aizvien mazāk piekrītu…

Mēs paši, kultūras cilvēki, drusku veidojam to stereotipu, ka Latvijā ir ļoti maza saujiņa, kas iet visur, un tā kultūras publikas daļa ir ļoti maza. Es tam negribu piekrist.

Jebkurā sabiedrībā ir noteikts procents cilvēku, kuram tas ir vajadzīgs. Un tas nevar šeit būt lielāks, nekā tas ir lielākas cilvēku kopienas dabā. Nenoliegsim, ka jebkura mākslas pieredze, it īpaši jau jaunās un laikmetīgās mākslas pieredze, bieži vien ir arī sarežģīta un nav nemaz tik patīkama, jo tā liek domāt par jautājumiem, par kuriem bieži vien vairs negribas domāt, un arī par to, kā tu pats veido dzīvi un raugies uz lietām. Līdz ar to es to publiku raksturotu kā tiešām skaistu, atvērtu cilvēku kopu, kuru mācīt vai audzināt nav mūsu mērķis, bet mēs esam ārkārtīgi priecīgi, ka viņi ir gatavi uz šo sarunu ar mums. Un mēs noteikti no viņiem ņemam tieši tikpat daudz, cik, es ceru, viņiem dodam.

Lielākā daļa no māksliniekiem, ko varam redzēt “Homo Novus” festivālā, tomēr strādā starpdisciplināri. Kādēļ, tavuprāt, latviešu teātra mākslas vidē aizvien valda diezgan striktas robežas. Mākslinieki izvēlas galvenokārt strādāt tikai savā apgūtajā profesijā vai izmantot noteiktu režijas skolu vai aktiermākslas metodi.

Es domāju, ka tas arī mainās. Piemēram, runājot par “Homo Novus” šī gada programmu, mums taisa izrādi gan viena no vadošajām Latvijas aktrisēm Guna Zariņa, gan divu jaunu mākslinieku tandēms, kuri nebūt nav primāri teātra mākslinieki - dzejnieks Kirils Ēcis un Artūrs Čukurs, kurš, jā, strādā teātrī, bet viņš ir ļoti daudz saistīts ar mūziku, un viņi abi kopā taisa izrādi. Tāpat Anda Lāce taisa izrādi. Tas agri vai vēlu notiks.

Ja mēs lūkojamies uz teātra ainavu, tad Latvijā ir ļoti spēcīgs šis teātra kā institūcijas nospiedums, un tas prasa laiku, lai tas mainītos. Tas jau arī nav nekas slikts. Vienkārši tas aizņem pārāk lielu telpu mūsu teātrī, tas varētu drusku pavirzīties un dot vairāk vietas citām praksēm un izpausmes formām.

Bet, ja mēs raugāmies uz jaunāku paaudzi, es domāju, ka tas tūlīt uzsprāgs.

Te jau notiek tik dažādas sadarbības formas. Es arī nedomāju, ka visam tagad ir jāsaplūst un jākļūst par kaut ko vienu, nedefinējamu. Nē, es domāju, ka ir jābūt iespējai izpausties visiem un ļoti dažādos veidos. Es arī domāju, ka vienmēr paliks tie divi pamatelementi, par kuriem es vienmēr runāju, kas definēs izrādi, un tā ir telpiskā pieredze noteiktā laika nogrieznī. To nu mēs nevaram mainīt. Un vēl tā ir dzīva satikšanās. Aktiera klātesamība vai mākslinieka klātesamība ir izšķiroša. Bet citādi, es domāju, ka laiks, kad mēs ļoti strikti ievietojam dažādas mākslas prakses katru savā žanriskajā rāmītī, ir pagājis. Bet tā ir arī skola. Latvijā ir viena skola, kurā mācīties teātri, viena skola, kurā mācīties vizuālo mākslu, viena skola, kurā mācīties mūziku, ja mēs runājam par augstāko izglītību. Protams, nevar vēlēties mazā valstī piecas skolas katrā jomā, bet, es domāju, arī šeit būtu ļoti svarīga dažādošanās un lielāka daudzveidība, varbūt arī lielāka starptautiskā aprite.

“Party Animals”
“Party Animals”

Kā tu redzi Latvijas teātra telpu šobrīd? Kas ir tas, kas tevi iepriecina un kā pietrūkst?

Tam droši vien vairs nav sakara ar Latvijas teātri, bet kopumā teātri kā mākslu, kas imitē vai tēlo. Man tas vairs nav aktuāli, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es eju prom.

Es vairs negribu skatīties, kā mēs tēlojam kaut ko citu.

Man ir svarīgi, ko mēs paši darām un domājam. Es nesaku, ka caur šo transformācijas aktu aktieri nepauž arī savas domas un dzīves pieredzi. Bet šis starpnieks man vairs nav nepieciešams.

Bet, runājot tieši par teātri Latvijā, - man pietrūkst daudzveidības ne tikai estētikā vai stāstos, ko dzirdam no skatuves, bet arī idejās – kā veidot izrādi, kurš par to ir atbildīgs, vai tā ir kolektīva māksla vai tomēr hierarhiska māksla, kur gala beigās visu nosaka režisors, kā mēs veidojam teātri kā ēku, kāda tam ir jēga, kāda tam ir jēga pēcpandēmijas apstākļos, ko mēs varam piedāvāt skatītājam, distancēti sēžot aiz organiskā stikla aizslietnīšiem. Visas šīs lietas ir daudz, daudz aktuālākas nekā jebkad iepriekš, par tām jāsāk domāt.

Kritiķi joprojām šad un tad, runājot par jauno režisoru paaudzi, min Valteru Sīli, Elmāru Seņkovu, kuriem jau 35 gadi... Ko tu domā par pašiem jaunākajiem teātra māksliniekiem? Vai viņi meklē atšķirīgus ceļus pie skatītāja?

Īsti jau nav neviena… Ir atsevišķi gadījumi. Pēc šīs paaudzes, ko tu pieminēji, ir drusku tāds pārrāvums. Tas atkal ir saistīts ar to, ka mums ir viena skola, režijas kursu uzņem tad, kad uzņem. Tagad ir maģistra programma, kas ir starpdisciplinārāka, bet tā ir pavisam svaiga. Tikai pēdējos gados sāk nākt ārā absolventi, no kuriem daudzi ir jau pieredzējuši mākslinieki, tur mēs nevaram runāt par divdesmitgadniekiem. Es redzu dažus cilvēkus, kuri, manuprāt, ļoti interesanti attīstās, bet tagad ir jāgaida jaunais režijas kurss, kas tūlīt absolvēs. Tad redzēsim. Mums ir bijusi ne tik cieša sadarbība, es domāju, es ceru, ka tur būs kādi jauni impulsi. Protams, ka ir jāpiemin “Kvadrifrons” un vēl dažas lietas, kas ir noteikti jau pienesušas ļoti būtisku jaunu vērtību Latvijas teātrim, bet tā nav tāda masveida ienākšana.

Es domāju, ka mums ir jābeidz runāt par jauno režisoru paaudzi, bet vairāk jāsāk skatīties uz procesiem, kas notiek, uz tādām lietām kā jaunais kultūras centrs “Točka”, kur arī teātra mākslinieki un horeogrāfi strādā kopā.

Varbūt mums pašiem jāmaina tā domāšana un nevis jāgaida jaunais režijas vilnis, bet vairāk jāskatās uz procesiem.

Jaunajiem cilvēkiem vairs nav svarīgi sevi pozicionēt un nostabilizēt kā režisoru, viņiem ir kas cits svarīgs. Mums būs jāmaina tā domāšana un tas, ko mēs meklējam, – vai mēs atkal meklējam režisoru figūras, vai tomēr jaunu valodu, kuras veidošanā piedalās, iespējams, ka ļoti daudzi dažādi cilvēki, kolektīvi vai elementu grupas.

Kāds ir tavs sapnis par ideālo teātri?

Es nesapņoju par ideālo teātri. Man nav tāda. Tas var būt daudzos aspektos pavisam neideāls, galvenais tas, kā un par ko mākslinieki runā.

Un, ja es to nejūtu, ja es redzu izrādi, kurā estētiskā čaula ir tik bieza, ka es nevaru aizrakties līdz kodolam, tad man tā ir problēma.

Man ideālais teātris tādā gadījumā ir mazāk nostrādāts, nu, ideālā variantā, protams, abi. Ja es redzu to kodolu, tā visa fasāde nav tik būtiska. Domājot par šī gada “Homo Novus”, kādas sajūtas man gribētos, lai cilvēkos paliek vai mūsos pašos... Vai tā ir izcili noformēta publicitātes kampaņa un kaut kāds iepakojums? Vai tā ir viena sadošanās rokās, kas varbūt ilgs piecas minūtes un būs ļoti intīma pieredze ļoti mazam cilvēku lokam? Man tas otrais ir svarīgāks – lai tu sajūti otra ādu, varbūt tas ir kā strāvas trieciens, lai tas mainītu tavu izpratni par līdzcilvēkiem un kopā sadzīvošanu. Tad ja tas notiek, man pilnīgi vienalga, vai cilvēks zina, ka tas ir “Homo Novus”, tam vispār nav nozīmes. Bet par ideālo izrādi – tā mainās no noskaņojuma, no dienas uz dienu. Kas vienā dienā šķiet pati pilnība, otrā dienā galīgi tā nav.

*

No 28. augusta līdz 10. septembrim Rīgā un Cēsīs notiks starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kura programmas centrā ir laiks, telpa un kopradīšana kā laikmetīgā teātra pamatprincipi. Kaut radītas ļoti īsā laikā, visas programmā iekļautās izrādes runā par sarežģītiem un noklusētiem jautājumiem, pārstāvot māksliniekus ne vien no Latvijas, bet arī no Lielbritānijas, Honkongas, Itālijas, Norvēģijas un Čīles. Visi festivāla notikumi šogad ir bez maksas un noritēs, ievērojot pulcēšanās noteikumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti