Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Mērs: Daugavpils neatteiksies no Krievijas naudas padomju karavīru memoriāla sakārtošanai

Labrīt

Piemaksas tikai daļēji var palīdzēt veselības aprūpes sistēmai

Jaudīga klasika uz Nacionālā teātra skatuves: Ditas Lūriņas Šiilera traģēdijas iestudējums

Lai kāda laikmeta dziesmu dziedi, visu nosaka tas, ko dari – «Ferdinands un Luīze» Nacionālajā teātrī

Ceturtdien, 16. septembrī, pirmizrādi piedzīvos viens no Latvijas Nacionālā teātra šīs sezonas vērienīgākajiem iestudējumiem – Frīdriha Šillera traģēdija “Ferdinands un Luīze”. Režisore Dita Lūriņa tajā turpina attīstīt savu interesi par teātri kā visdažādāko mākslu sintēzi, tādēļ runātais vārds izrādē savīsies vienā veselumā ar mūziku, skaņām, gaismām, bet jo īpaši svarīga loma būs kustībām, ko aktieri veiks arī lidojumā virs skatuves. Līdzās horeogrāfei Ingai Raudingai ar viņiem strādājis gaisa horeogrāfs Andris Kačanovskis un vēl vairāki jomas profesionāļi, saukti par rigeriem. Kā atzīst Dita Lūriņa – tikai jaudīga klasika var izturēt tik lielu izrādes elementu slodzi, tādēļ viņas izvēle bija par labu Šillera darbam, kas ir piepildīts ar lielu jūtu intensitāti un emocionālu spriegumu.

Izrādes mūzika, tērpi un kopējais vizuālais tēls savā ziņā ir atsauce uz baroka laiku, bet kopumā izrādē laiks ir plūstošs, konkrēti nenosakāms, taču pat ļoti par sevi atgādinošs. Par to liecina dažādi elementi, tostarp, lielais svārsts vai pulksteņa pendele, kas ik pa brīdim šūpojas skatuves centrā.

Režisore Dita Lūriņa atzīst, ka viņa to arī uztver kā stāstu par laiku un biedējoši nemainīgo cilvēka dabu: “Laiks ir galvenajā lomā. Un izrāde ir par mums, par cilvēkiem, lai cik arī tas neskanētu skaļi un patosāli. Bet man tas nozīmē kaut ko ļoti konkrētu – ka cilvēka daba nemainās un mēs ejam cauri būtībā vieniem un tiem pašiem pārbaudījumiem un tiem pašiem kārdinājumiem, un vienalga, kāda laikmeta drēbes tu valkā un kāda laikmeta dziesmu tu dziedi, visu nosaka tas, ko tu dari. Par to ir izrāde.”

Izrādi veido ļoti daudzu elementu kopums, un – kā uzsver Dita Lūriņa – šādu slodzi neviens mazs sižetiņš panest nespēj, tādēļ viņa izraudzījās lielo klasiku – Šillera grodo, spilgto un traģisko lugu.

Režisore neslēpj, ka šis iestudējums ļoti daudz prasījis no aktieriem:

“Te ir katrs pārvarējis savas lielas bailes. Kas no augstuma, kas no dziedāšanas, kas no kustēšanās, kas no spilgtas aktierspēles…

Mums katram ir kaut kādi “rēgi”, no kā mēs baidāmies, un tad šis ir izaicinājums katram savā zonā. Un katrs savā zonā ar to cīnās un iet līdz galam.”

Ferdinanda lomas tēlotājs Raimonds Celms ir dažādiem izaicinājumiem allaž atvērts, bet stāsta, ka šī loma arī no viņa prasa dubultus enerģijas apjomus, jo ir ne tikai jārunā, jādzied, jādejo, jākustas, bet jāizpilda arī bīstami triki, esot paceltam gaisā augstu virs skatuves.

“Patiesību sakot, ar prātu viss it kā šķiet skaidrs, saprotams un vairākas reizes izmēģināts, bet ķermenis brīžiem nobīstas un ir grūti viņu tā reizēm nomierināt, jo – kā jau mēs visi zinām – ķermenis reizēm dzīvo pats savu dzīvi un, uzkāpjot pāris metru virs zemes un ieraugot to attālumu, viņš sabīstas, bet tomēr nekādu stipru paranoisku mirkļu man nav bijis. Es vienmēr esmu tā mierīgi ar visu ticis galā,” stāsta Celms. “Es esmu pateicīgs Ditai par lomu, esmu gatavs darīt visu, ko viņa man prasa, un daru to pēc labākās sirdsapziņas.

Noteikti šī loma man paliks prātā uz visu mūžu, jo pieskarties Šilleram, tik vērienīgai klasikai, tas nenotiek bieži. Tāpēc es baudu katru dienu.”

Aktrisei Diānai Kristai Stafeckai nācies daudz cīnīties ar sevi, strādājot pie Luīzes lomas. Visgrūtāk bijis pārvarēt bailes no augstuma, bet ar atbalstošās komandas palīdzību arī tas šobrīd jau gandrīz izdevies. Tai pašā laika aktrise atzīst, ka tieši sarežģītā kustību partitūra viņai palīdz savā ķermenī un izjūtās atraisīt to, ko ar prātu būtu grūti izdomāt.

Šillera darbā viņa atrod daudz līdzību ar šodienu: “Man šķiet, ka Šillers runā par mūžīgajām tēmām, par mūžīgajiem satraukumiem. Un arī šobrīd pasaule nav necik tālu no tā visa aizgājusi, arī šobrīd ir vara, kas ierobežo cilvēkus, un brīvība ir tāds nosacīts jēdziens.

Cik tālu ir mūsu brīvība, cik tālu mēs spējam veikt savas izvēles. Jā, visi tie lugas notikumi sabalsojas ar šodienu.”

Izrādes komponiste un mūzikas režisore ir Zane Dombrovska. Viņas lielākais izaicinājums bijis komponēt digitāli; no vienas puses, tā bija matemātika un rēķināšana, no otras puses – liela brīvība. “Teksti pamatā ir latīņu valodā, un savām dziesmām es tekstus veidoju no latīņu izteicieniem atbilstoši stāstam. Un divas dziesmas vispār ir iedvesmotas no Bītlu dziesmu tulkojuma latīņu valodā,” stāsta Dombrovska. “Man šķiet, ka pats materiāls ļauj tajā “vētru dziņu” sajūtā sniegties pie tādiem galējākiem, drosmīgākiem izteiksmes līdzekļiem. Un varbūt tādā revolucionārākā noskaņojumā tiešām atļauties to pašu Vivaldi salikt kopā ar mūsdienām.”

Šillera jaunības traģēdijas “Ferdinands un Luīze” pirmizrāde Ditas Lūriņas režijā Nacionālajā teātrī skatāma ceturtdien, 16. septembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt