Lai dančos paiet visa nakts! Saruna ar dejas pētnieku Ernestu Spīču

Iespējams, interaktīvajā vidē daudzi jau pamanījuši deju folkloras kopas “Dandari” videoveltījumu ''100 danči simtgadē''. 22. janvārī “Dandaru” feisbuka profilā tika publiskota pēdējā – 100. deja – "Skroders". Savukārt dejas pētnieks Ernests Spīčs, kurš 1980. gadā dibināja "Dandarus", drīzumā pabeigs savu darbu pie jaunā "Mārtiņa deju grāmatas" izdevuma, kas ir divdaļīgo tautas deju jeb danču krājums ar deju izvedumiem, notīm un dziedamiem vārdiem. Tā būšot noderīga gan deju skolotājiem, muzikantiem un dančmeistariem, gan plašākam interesentu lokam.

“Mārtiņa deju grāmata” nepieciešama, jo daudziem cilvēkiem tautas deja jūk ar skatuvisko deju. Pēc Ernesta Spīča domām, jaunais “Mārtiņa deju grāmatas” izdevums atvieglos danču apgūšanu.

 

"Mārtiņa deju grāmatas" digitālā versija būs gatava marta beigās un tai būs saistība arī ar citiem latviešu horeogrāfiskās folkloras un mūsdienu danču audiovizuāliem avotiem kā, piemēram, ar garamantas.lv vai ar folkloras deju kopas “Dandari” dejas projektiem.

"Viss sākās pirms četrdesmit gadiem, kad pats biju beidzis dejot "Dancī" un saticis Hariju Sūnu –

man par lielu pārsteigumu, Sūna stāstīja, ka dejas, kuras dejo "Dancis", neesot tautas dejas.

Jo tautas dejas esot tās, kuras latviešu folkloras krātuvē, bet šīs esot autoru dejas. Tā sāku par to domāt un interesēties," stāsta Ernests Spīčs, kurš tobrīd vēl mācījies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. "Rezultātā pametu ķīmiju, Universitāti un aizgāju uz Konservatoriju jeb Mūzikas akadēmiju, lai mācītos horeogrāfos. Tobrīd bija 1978. gads."

Kālab tautas dejas toreiz nedejoja? "Bija vairāki apstākļi, kāpēc tas tā notika," skaidro Spīčs. "Pirmkārt, vide nebija izveidojusies tāda, lai varētu dejot. Tikai Hruščova "atkušņa" laikā 60. gados Universitātes aulā bija daži tautas deju sarīkojumi. 1968. gadā Harijs Sūna man iedeva materiālu, kurā bija aprakstīts, ka Ungārijā ir tādas deju mājas, kur viņi dejo savas tautas dejas, būtībā tādi danču klubi. Līdzīgas mājas bija arī Zviedrijā. 1978. gadā aizbraucu uz Čehoslovākiju un ieraudzīju, ka tur pa naktīm notiek danči – domāju, kā varētu to pašu darīt arī Latvijā. Bija jāsavāc kāda studentu grupa, kura varētu ar to nodarboties Universitātē. Radās "Dandari". Izveidojām arī folkloras studiju, lai studenti var nākt studēt folkloru. Sākumā bija neliela lekcija, kam sekoja danči. Arī Ilga Reizniece bija folkgrupā – bija mums tāda slepena organizācija. Mūzikas akadēmijas prorektors Dzintars Kļaviņš, kurš vadīja "Līvlist", kādu dienu sasauca kopā Ilgu Reiznieci, Valdi Muktupāvelu, Dzintaru Tilaku, mani un teica – taisām FOK jeb folkloras orientējošās koordinātes.

Kļaviņš teica – nebūs ilgi jāgaida, kad folklora Latvijā uzplauks. Nekāds folkloras vilnis vēl nebija sācies, bija tikai nojausmas.

Līdz ar to, ka biju studējis horeogrāfiju, Dzintars man uzticēja atbildēt par tautas dejām. Uztvēru to ļoti nopietni. Domājām, kā tautas dejas tā brīža padomju apstākļos varētu pamazām virzīt uz priekšu. Un man liels prieks, ka tagad izveidojusies tik plaša danču kustība, kas ir viens no mūsu darba rezultātiem."

Spīčs arī atzīmē, ka izglītības programmas "Pulkā eimu, pulkā teku" ietvaros notiek dejas mācīšanās un konkursi, bet festivāls "Sudmaliņas" savulaik radies kā atbilde uz to, ka folkloras festivālā "Baltica" nebija sevišķi iecienīta tautas deja.

"Un tagad ar lielu prieku redzu, ka mīļie "Dandari" izveidojuši divus projektus – "100 danči simtgadē" un "Danču krātuvīte". Tas dod iespēju mācīties.

Vācijas un Zviedrijas pieredze arī rāda, ka nepieciešami danču meistari. Jo līdz šim to, kas notiek dančos, vairāk noteikuši muzikanti – ko spēlē, to dejo, un dejo, kā māk. Nav deju skolotāju. Mācās viens no otra.

Ir vajadzīgs deju skolotājs, ko agrāk sauca par danču meistaru – tas ir cilvēks, kurš pārzina gan muzikālo, gan horeogrāfisko pusi, zina, kā deju iemācīt, kā ierādīt, gan kā nospēlēt un kā visu salikt kopā, lai viena deja sekotu otrai tā, lai cilvēki gūst prieku un baudījumu! Lai dančos paiet visa nakts."

Šobrīd Ernests Spīčs gatavojas pabeigt "Mārtiņa deju grāmatu".

"Tajā būs apmēram 120 pamatvariantu ar papildu variācijām – to vien būs kādi trīs vai četri simti, jo dažai dejai variāciju ir ļoti daudz,” atklāj deju speciālists un stāsta, ka daža variācija ielikta kā atsevišķs variants.

"Kopumā ir daudz atklājumu šajā jomā, jo bija šeit jāliek ne tikai tās dejas, ko latviešu dejo Latvijā, bet arī citur, piemēram, Sibīrijā.

Interesanti, ka arī Roņu salā, kur dzīvojuši latvieši, bijusi deja "Kur tu teci, gailīti" un "Tūdaliņ, tagadiņ". Zviedri, kuri pirms kādiem simt gadiem devušies turp folkloras ekspedīcijā, tos pierakstījuši."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti