Kultūras rondo

"Kino Bize" svin pirmo desmitgadi ar svētku programmu

Kultūras rondo

Vīru koris "Frachori" pārved Zelta godalgu no Ziemassvētku mūzikas festivāla Polijā

Leļļu teātra izrāžu programma un jaunu estētisko formu pieteikumi. Stāsta Mārtiņš Eihe

Labais balagāns. Latvijas leļļu teātrī tapusi izrāde pieaugušajiem «Bez morāles. Ar lellēm»

"Šīs izrādes ietvaros mēs paši vēlamies tā forši izdauzīties un saprast, ko mēs varam un kā mēs varam izdarīt. Izrādē izmantojam gandrīz visus iespējamos leļļu paņēmienus [..] Izmantojam arī parastu, atklātu aktierspēli, tadā veidā visu samiksējot kopā, uztaisot tādu milzīgu, lielu balagānu – labā vārda nozīmē," par Latvijas Leļļu teātrī tapušo vērienīgo izrādi pieaugušajiem jeb politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm" saka Mārtiņš Eihe.

Iestudējuma tapšanā apvienojies teju viss teātra radošais ansamblis. Režisori Vija Blūzma, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Mārtiņš Eihe, savukārt stāsta saturisko ietvaru veidojusi dramaturģe Rūta Dišlere, muzikālo noformējumu radījis Raimonds Petrauskis, bet scenogrāfiju mākslinieču apvienība "Grāfienes". 

Zigfrīds Muktupāvels: Ikdienā staigājot pa Krišjāņa Barona ielu, tomēr tas pirmais jautājums, ļoti sarežģītais un filozofiskais: kā iet Leļļu teātrim?

Māriņš Eihe: Leļļu teātrim, manuprāt, iet labi, skatītāju mēs neesam pazaudējuši. Skatītājs tagad no Barona ielas ir atnācis mums līdzi uz [Rīgas Latviešu] biedrības māju, kas ir viekārši – izej cauri parkam. Teātris gadu ar astīti atrodas biedrības mājā, kur viena zāle ir nodota mūsu rīcībā pilnībā – Mazā zāle jeb, kā biedrības mājā to sauc, Kamīnzāle. Tur mēs esam iebūvējušies iekšā ar visām savām mēbelēm, gaismām un skaņām, un tur bliežam no rīta līdz vakaram. Lielās zāles izrādes ir mazliet grūtāk, jo tur mums ir jāvienojās ar biedrību, laicīgi jārezervē datumi, ja spēlējam viņu Lielajā zālē, kas ir mazliet nepiemērota teātrim. Bet, tā kā esam pieraduši arī braukt izbraukumos, tad mūsu tehniskie darbinieki spēj atrast risinājumus, kā to visu sakārtot, un mēs spēlējam. Daļa izrāžu gan netiek spēlētas no tām, kas ir repertuārā, jo tām vajadzīgas specifiskas gremdēšanas iekārtas. Bet daļu mēs esam pielāgojuši un arī mēģinām ražot kaut ko jaunu Lielajai zālei.

Varat vēl izturēt? (smejas)

Jā, mums ir jāvar izturēt, nav citas opcijas, mēs gribam būt pie bērniem un šobrīd arī šur tur pie pusaudžiem un pieaugušajiem. Būvniecība norit gana raiti, tādā ziņā nevaram sūdzēties, atšķirībā no citiem teātriem Latvijā. Protams, tur ir aizķeršanās, kas ir saistītas ar kaut kādiem tehnoloģiskiem procesiem, ar lietām, kas tiek atklātas. Ja sākotnēji teātri bija paredzēts siltināt, tad patiesībā šobrīd tā ir diezgan liela rekonstrukcija, jo daļa pārsedzes bija jāmaina, un tādā ziņā esam gan ieguvēji, gan zaudētāji. Viss, izņemot Lielo zāli, teātrī būs jauns un funkcionējošs. Lielā zāle mums paliks tāda, kāda viņa bija pirms remonta. Kaut kādas lietas mēs uzlabosim, gaismas, skaņas mainīsies, izejot no tā energoefektivitātes pasākuma. Ar vecajiem prožektoriem jau mēs varam piesildīt visu māju, viņu siltumatdeve ir tāda  atšķirībā no jaunās gaismu tehnikas.

Kad ir tas termiņš?

Šobrīd runājam par nākamā gada rudeni, kad mēs varētu būt atpakaļ mājā.

Tad jau nav tik traki! Labi, tas par saimnieciskām lietām. "Bez morāles. Ar lellēm" politiski erotisks kabarē. Tie stereotipi par leļļu teātri, pieņemu, ļoti daudziem ir jau lūzuši un salauzti. Mēs zinām, ka Leļļu teātris nav tikai un vienīgi maza bērniņa aizvešana laika nosišanai. Tas ir pilnvērtīgs teātris. Un šis būs pierādījums tam, ka leļļu teātris ir visiem, visām paaudzēm, tematikām? Par ko ir šis stāsts?

Es teiktu, ka stāstam ir divas daļas. Viena no daļām ir, ka šīs izrādes ietvaros mēs paši vēlamies tā forši izdauzīties un saprast, ko mēs varam un kā mēs varam izdarīt. Izrādē izmantojam gandrīz visus iespējamos leļļu paņēmienus: klasiskos paņēmienus, sākot ar spieķu lellēm, marionetēm, visdažadāko veidu paņēmienus izmantojam. Izmantojam arī parastu, atklātu aktierspēli, tadā veidā visu samiksējot kopā, uztaisot tādu milzīgu, lielu, labā vārda nozīmē, balagānu. Ja runājam par saturu, mums uzreiz bija skaidrs, ka negribam taisīt neko pārlieku nopietnu šinī brīdī, neesot pie sevis mājās. Saprotot, ka mums ir kaut kādā ziņā pašiem sevi jāuzmundrina, izvēlejāmies "dziesmu spēles" variantu – visa šī izrāde balstās muzikālajos numuros, kur mēs mēģinājumu procesa laikā strādājām ar etīdēm. Aktieri domāja etīdes, mēs viņas pēc tam salāgojām ar mūziku vai otrādāk – mūzika un etīdes. Izrādes pirmā daļa ir tāds, nu jau nodrāzts, bet vēl joprojām aktuāls pasākums – dažādu veidu šovi, kurā mūsu mākslinieki uzstājās, lai tiktu otrajā daļā, kas tad būtu tā kabarē izrāde. Bet tur ir tāds neliels pagrieziena punkts, kas teorētiski neļauj otrajai daļai notikt tādai, kādu mēs iedomājamies, ka viņai vajadzētu būt pēc tā visa, ko droši vien līdz galam nevajag atklāt. Otrā daļa jau ir strukturēta stāstā, stāstā par Mazo nāriņu.

Lielās zāles izrāde? Trupa arī tiek liela iesaistīta?

Jā. Negribu samelot, bet, manuprāt, piedalās 99% trupas.

Muzikālās izrādes pēdējā laikā parastajos, dramatiskajos teātros, diezgan reti parādās, nezin kāpēc, lai gan publikas pieprasījums vienmēr pēc tām ir bijis liels.

Aktieri paši arī dziedās?

Jā, mēs dziedam dzīvajā, spēlējam mūziku dzīvajā.

Kārtīga muzikāla izrāde!

Jā. Domāju, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir izmaksas. Jūs, mūziķi, esat viena no visdārgākajām sastāvdaļām teātrī. Jums ir ļoti labi nostādīts arodbiedrības jautājums samaksas ziņā. Tieši radīšanas process ir viens no visdārgākajiem muzikālajām izrādēm. Protams, kārtīgai muzikālai izrādei, teiksim, arī tērpi sastāda tādu diezgan milzīgu budžeta daļu. Šinī gadījumā mēs, sadarbojoties ar scenogrāfu kopienu "Grāfienes", vienojāmies, ka izmantojam lelles, objektus un visu scenogrāfiju no izrādēm, kas ir norakstītas. Tādā veidā mēs kaut kādā ziņā veidojam recycled [pārstrādes] funkciju.

Mēs arī domājam tuvākajā laikā taisīt teātrī tādu sarunu savā starpā, uzaicinot vieslektorus, par to, kā teātrim ražot mazāk atkritumu.

Jo teātris, jebkurš teātris ar dekorāciju ražošanu, ar tērpiem, ar visiem saviem objektiem ir diezgan liels nepārstrādājamu lietu ražotājs un, jā, tad mēs domāsim arī šādā vīzē, kā pielāgot. Jo leļļu teātrī, teiksim širmji un kaut kādas tādas lietas, ja viņas veido modulāras, viņas var izmantot atkārtoti.

Nebiju aizdomājies šādā virzienā. Vienmēr šķiet, ka gan scenogrāfija, gan kostīmu mākslinieku paveiktais ir kā mākslinieciskas vērtības, kas tiek saglabātas un arī brīžiem izstādītas kā muzejiskas vērtības.

Daļa tiek saglabātas, jā, protams. Bet nevaru iedomāties, ka kāds teātris varētu saglabāt tieši scenogrāfiju ilgāku laika posmu. Tās jau visas pēc tam tiek sazāģētas, nodotas metāllūžņos, pārstrādātas…

Operai kaut kādas kolonnas tur stāv bieži vien…

Tur stāv bariņš, bet, cik zinu, iepriekšējais tehniskais direktors aizveda vairākus konteinerus ar lietām, kas bija stāvējušas gadu desmitiem un neviens viņas nebija izmantojis. Jā, tērpi. Mums ir arī lelles, kuras ir iekļautas, kā mēs viņu saucam "zelta fondā" vai muzejā. Leļļu teātrim arī iepriekš bija muzejs, kurā atradās daļa [leļļu], kurām ir mākslas vērtība. Mums ir izrāde "Pifs", kurai nākamajā rudenī būs četrdesmit gadi. 

Mārtiņ, redzot tendences, nerunāsim tagad par pasauli, Eiropu, tepat Latvijā, arī skatoties, vērojot "Spēlmaņu nakti" , man jāvaicā, nezinu vai ar bažām: šī būs tāda moderna izrāde? Tur būs tehnoloģijas? Kam man jābūt gatavam?

Nē, šinī reizē, es teiktu, ir maksimāli klasiski, jo mēs pārstrādājam lietas, kas mums jau ir. Ir neliela video projekcija, bet es to drīzāk sauktu par daļu no gaismu partitūras, nevis kā atsevišķu teholoģisku brīnumu. Ja mēs runājam teātra terminoloģijā, šī ir maksimāli klasiski iestudēta izrāde un lielākais akcents tiek likts tieši uz aktierdarbu un leļļu darbu.

Jums ir kaut kādi mērķi uzstādīti? Auditorijas skaits? 

Es teiktu, ka mūsu lielākais mērķis šobrīd ir saprast sevi un to, kā mēs tālāk visi kopā attīstāmies. Esmu tur, šobrīd pusgadu. Un es patiešām iepazīstu kolektīvu. Man liekas, ka mums veidojas foršas attiecības, gan administrācijā, gan cehos, gan arī ar māksliniecisko stafu (komandu): gaismām, skaņām, aktieriem. Un mēs patiešām mēģinām saprast viens otru. Skaidrs, ka materiālie mērķi paliek, lai šīs izrādes pelnītu, lai pašas sevi spētu atpelnīt. Cerams, ka ar šo izdosies. Tas, ko es iepriekš teicu, – izmaksu ziņā spēlēt muzikālās izrādes un ar pilnu aktieru ansambli ir salīdzinoši dārgi. Bet šobrīd izskatās, ka mums būs izdevies savienot šīs lietas.

Pieņemu, ka ļoti daudzi atzīmē, jā, šo izrādi nu gan mums vajadzētu redzēt, arī tie, kas varbūt joprojām skeptiski skatās uz leļļu teātri. Bet bērni netiek abižoti? Ir kaut kas jauns bērniem šobrīd?

Mums ir gan bērniem, gan tūlīt sāksies diezgan liels projekts ar Intaru Rešetinu "Vafeļu sirdis. Misija – tētis". Ļoti pazīstams bērnu vecākiem, skandināvu darbs, norvēģu autores, sāksim pie tā strādāt. Tagad, decembrī, atgriežas repertuārā izrādes, kas ir saistītas ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Bet mums ir arī izrādes pusaudžiem,  10–14 gadu vecumam ir izrāde "Puscilvēki", Edgaram Kaufeldam. Pats noskatījos dzīvajā, šobrīd lielāko daļu [izrāžu] esmu redzējis video, bet šī ir viena no izrādēm, ko redzēju dzīvajā. Ļoti forša šausmenīte par latviešu folkloru. Nevajag baidīties no folkloras, folkora tur diezgan tāda pieņemama mūsdienām. It kā par vadātājiem, sumpurņiem un tādām lietām, bet zinot, ko jaunieši patērē, man liekas, tas ir diezgan savienojams ar viņu šodienas patēriņu un vienlaikus iespēja Latvijas folkloru saprast.

Tad "Es – Bendžamins Batons", Edgaram Niklasonam, es teiktu jau lielākiem pusaudžiem, sākot no 14 un uz augšu, arī pieaugušiem cilvēkiem. Mums repertuārs ir, nevar teikt, ka noklāts pilnīgi visām vecuma grupām un gaumēm, tām mazākajiem – mūsu pamatauditorijai, kas ir 4+, 7+ vecuma grupā, protams, ir vislielākais piedāvājums, bet mēs turpināsim rūpēties par to, lai pārējam grupām un interesēm arī ir piedāvājums.

Iespējams, ka mēs mazliet modelēsim, lai pusaudžiem nav šī viegli aizvainojošā sajūta, ka viņiem jāiet uz Leļļu teātri, piedāvāsim, kā atsevišķu programmu izrādes pusaudžiem. Tas ir nākotnes plāns, izveidot atsevišķu segmentu. Domāju, jau varu teikt, ka sākot no nākamā gada, visdrīzāk no februāra, mēs veidosim divgadīgu apmācības programmu jauniešiem, saistītu ar teātra mākslu. Nebūs tā, ka dominēs tieši leļļu māksla, būs aktiermeistarība, skatuves runa, skatuves kustība. Vienlaikus viņi varēs iepazīties ar dažādiem procesiem, kas notiek teātrī – gaismošana, skaņošana, ražošana. Tādā divu gadu nogrieznī mēs kopā strādāsim un ļausim viņiem pilnveidoties. Ja kāds pēc tam vēlēsies studēt [Latvijas] Kultūras akadēmijā vai kaut kur citur, iespējams, viņam jau būs foršs pamatiņš, ar kuru tālāk strādāt.

Neizklausās, ka jūs strādājat gaidīšanas režīmā. Strādājat pilnvērtīgi! Novēlu pārziemot šo laiku un sagaidīt jaunās telpas!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti