«Kurā brīdī tevi atrod lomas?» Saruna ar aktrisi Maiju Doveiku

Maija Doveika ir viena no Latvijas Nacionālā teātra vadošajām aktrisēm, kurai režisori uztic smagas, emocionāli sarežģītas lomas. LTV raidījumā “Kultūrdeva” aktrise stāsta par savām traģiskajām lomām, raksturlomām, un arī par savu jauno lomu Federiko Garsijas Lorkas lugas “Jerma” iestudējumā, kas Ināras Sluckas režijā top ar nosaukumu “Tukšais zieds”. Viņa atklāj – Jermas loma viņai ir jaunums, šādu varoni un stāsta beigas uz skatuves spēlējot pirmo reizi.

Pirmizrādi "Tukšais zieds" Nacionālajā teātrī piedzīvos 5. martā.

Pavisam jauna loma

Izrādes “Tukšais zieds” pieteikumā skaidrots: “Jerma ir sievietes vārds. Vienlaikus Jerma ir vārds, kuram ir sava nozīme spāņu valodā. Jerma ir tukšziede. Sieviete, kam nav bērnu. Sieviete, kas palikusi ar tukšu klēpi. Nav bijis iespēju. Nokavēts. Kā ar to sadzīvot, lai tukša un auksta nepaliktu arī sirds? Vai šo sāpi var nepārvērst traģēdijā? Kā skatīties uz pasauli, kurā skraida, aug, palaidņojas citu bērni. Un ja nu tomēr ir cerība, bet tai ir sveša vīrieša vaibsti?”

Ko aktrise tīri praktiski dara, lai taptu tāda loma kā Jerma – ārkārtīgi nelaimīgs cilvēks, sieviete, kas vēlas bērnu, bet kurai tāds nevar būt. Turklāt Federiko Garsijas Lorkas poētiski izkāpinātajā veidolā.

Atbildot Maija Doveika uzsver:

“Reizēm ir grūts jautājums – kurā brīdī tevi atrod lomas? Un kāpēc tieši šāda loma un tieši šobrīd? Reizēm liekas – kaut kas par daudz dublējas.

Un viena lieta, ko es pilnīgi noteikti daru – es meklēju atšķirības. Starp sevi, starp Jermu un tām vietām, ko mēs varētu nosaukt par liktenīgiem pagriezieniem dzīvē. Un kur Jerma izdara kādus liktenīgus pagriezienus? Vai drīzāk – kā tas bieži vien traģēdijās notiek – no ārpuses spiež uz tevi. Spiež visi – koris, kā “Antigonē, vai vienkārši garāmejošie vai pēkšņi satiktie, vai līdzcilvēki.”

Izvairoties stāstīt, ar ko beidzas izrāde “Tukšais zieds”, Doveika atklāj: “Šis būs pirmais darbs priekš manis, pirmā loma, kur beidzas šādi. Priekš manis tas ir jauns. Un man ir galvā jāsakārto viss iespējamais, ko varu atrast cilvēkam, kura stāstā ir tādi notikumi.”

Tāpēc Doveika meklē līdzīgus stāstus ap sevi – arī pie ārstiem. “Cilvēki ir izpētījuši, kas notiek fizioloģiskajā pasaulē cilvēkā, sievietē gan emocionāli, gan hormonāli, kad sieviete netiek pie bērniem,” stāsta aktrise un uzsver – stāsts ir par to, ka Jermai var būt bērns, “bet viss apkārt ir tā, ka viņa netiek pie šī bērna.”

Traģēdijas un teātra misija

Galvenokārt Doveika meklējot atšķirības starp tēlu un sevi. Viņa arī spriež, ka noticēt Jermas stāstam ir grūti – tur velkamas paralēles ar Antigones lomu. “Lai tu sāktu vispār izrādi, tev jau ir jānotic daudzām neticamām lietām kā Alisei Brīnumzemē.”

“Antigones” stāsta sākumpunkts ir varones brāļu nāves un solītā soda realitāte. Tomēr varoni tas neaptur. “Un no tā punkta sākas izrāde. Pēc tam tu tikai gaidi atrisinājumu, tev vēl varbūt ir cerība.

Un tad, protams, šī cerība tiek sadauzīta druskās, kas ir traģēdijas princips – kaut ko ļoti skaistu parādīt, radīt un tad to sasist druskās.”

Kādu iespaidu traģiskās lomas atstāj uz aktrisi pēc padarītā darba? Doveika atklāj, ka Jermas loma ir īpašs gadījums – to pašu atšķirīgo beigu dēļ, ar kādām aktrise līdz šim vēl nav sastapusies radošajā darbā.

“Bet, piemēram, Antigone, neskatoties uz to, ka viņa zaudē to, ko mēs saucam par dzīvību, viņa tomēr paliek absolūti uzticīga tam, ka cilvēks nedzīvo tikai tāpēc, ka viņš ir laimīgs, bet viņš dzīvo tāpēc, ka viņš ir harmonijā ar sevi, Dievu un saviem principiem, kas nu tie būtu. Antigone, protams, aiziet bezjēdzīgi, kā bezjēdzīgs upuris [..], bet viņa aiziet mierīga.”

Aktrise stāsta, ka negrib pārspīlēt, ko nozīmē “iziet no lomas”, “jo iziet no lomas nozīmē vienkārši saskarties ar realitāti tādu, kāda viņa tev ir. [..] Bet es nezinu, kā būs ar šo. Es saku godīgi, es nezinu. Man tāda loma nav bijusi, un mani tas biedē.”

Tomēr tieši traģēdijā rodama katarse.

“Katarse, kas tulkojumā būs “attīrīšanās”,” stāsta Doveika. “Attīrīšanās gan pie tēliem, gan pie skatītāja. Man liekas, ka tā ir ārkārtīgi vērtīga lieta. Es negribu pievienoties snobismam, kas uzskata, ka teātrim ir tikai jāinformē un jāatstāj vieta skatītājam, lai viņš pats tiek galā ar visu.

Es uzskatu, ka tieši šādi darbi prasa vest cilvēku kopā ar sevi pa šīm domu un eksistenciālajām takām. Es domāju, ka tā ir skaista misija teātrim.”

Maijas Doveikas biogrāfijā atrodamas ne tikai dramatiskas un traģiskas lomas. Kolorītas, citus aktiera mākslas muskuļus pieprasošas lomas bijušas, piemēram, Mazbērzu māte izrādē “Trīne” un Irina Arkādina izrādē “Kaija”. Aktrise atzīmē, ka raksturlomas pieprasa spēju radīt izteiktu tēlu. Atsevišķas lomas, protams, iespējams spēlēt caur sevi, tās pielāgojot dotajiem apstākļiem, bet raksturlomas prasa izteiksmīgu tēlu.

“Tās pieļauj lielāku dauzīšanos un spēles elementu,” stāsta Doveika.

Maija Doveika Nacionālajā teātrī strādā kopš 2014. gada un strauji kļuvusi par vadošo aktrisi. Tikmēr teātra ainā intensīvi ienāk jaunās paaudzes aktieri, kas nozīmē dabisko paaudžu plūdumu teātrī. Doveika stāsta – jā, arvien biežāk spēlējot mātes. Tomēr Jerma viņai šķiet izteikta mīlētājas loma, teju Džuljeta.

“Jerma – es nevaru viņu savādāk noraksturot kā mīlētāju. Un man tādas mīlētājas lomas nemaz tā nav baigi bijušas Nacionālajā teātrī,” stāsta Doveika. Viņa arī atklāj – pēc lomas seriālā “Ugunsgrēks” esot sev solījusi, ka kādu laiku mīlētājas nespēlēs.

“Un tagad tādā jocīgā formātā, tādā bezbērnu sievietes lomā es esmu tikusi pie tādas – es tomēr viņu raksturoju kā mīlētāju.”

Ideja par jaunu sistēmu

Nereti pieredzējuši aktieri izvēlas karjeru turpināt kā režisori. Doveika par sevi šādu varbūtību kategoriski noraida:

“Tas nav iespējams. Man liekas, es esmu pārāk sieviete, lai es varētu būt režisors. Jo tomēr režisoram ir jāredz šī kopējā bilde, šie kopējie elementi.”

Tomēr viņa atzīst – ja kādreiz gribētos “paspert soli kaut kur blakus, tad tas droši vien būtu vairāk saistīts ar aktiermeistarību, ar “coaching, kas mums Latvijā tā baigi nav izvērsts.”

Doveika apraksta, kā šāds “mentors” strādātu: “Iet līdzi cilvēkam lomas garumā. Man liekas, ka kino tas vispār būtu brīnišķīgi, jo izveidot lomu, būtībā sadalīt viņu pa epizodēm, lai tas raksturs parādās visā garumā, un tad viņu sagriezt – lai ir iespēja aktieriem veidot raksturus, ne tikai spēlēt paštēlā. Jo kino tam pietrūkst bišķīt laika. Kas tulkojumā būtu nauda, droši vien. Bet tādā veidā būtu iespējams tomēr mazliet tās acis iznest uz ārpusi. No malas, kad kāds tev pastaigā līdzi un atgādina: klausies, te ir uzrakstīts vēl tas un tas, un varbūt pamēģini citā veidā nospēlēt šo pašu. Man liekas, ka tas būtu varen vērtīgi.”

Protams, aktrise atzīst, kaut kas tāds aizņemtu daudz laika.

“Tā man ir, šobrīd es teiktu, tāda utopija – tas patiesībā prasītu veidot sistēmu no esošajām un no tā, kas tev liekas vērtīgi.” Tomēr “coaching” loma varētu pastāvēt arī bez “tik milzīga bāzes darba, tas būtu darbs uz vietas, tas izklausās cerīgāk.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti