Henrieta Verhoustinska: Liene, tev ir sociālo zinātņu bakalaura grāds politikā, pirms šīs darba vietas strādāji dažādos radošo industriju, biznesa, uzņēmējdarbības inkubatoros, un tagad tava darba vieta ir Rīgas cirks. Vai tas bija tavs bērnības sapnis?
Liene Pērkone: Nē, pavisam atklāti, šis nebija tas, ko es savā dzīvē būtu iedomājusies, bet ceļi ir aizveduši tur, kur viņi ir aizveduši. Mana filozofija par karjeru vienmēr ir bijusi, ka vienmēr ir jābūt atvērtam pret iespējām. Manā gadījumā šis ceļš ir dabiski vedis šajā virzienā. Radošās industrijas un uzņēmējdarbība, tas man ir devis papildus pieredzi un mācīšanos. Aptaustīšanos ap radošajām industrijām dod labāku sapratni par to, kā cirkā labāk veidot procesus.
Cirku vadīt šodien – ko tas nozīmē? Šodien, kad vēl joprojām nav savas ēkas.
Liene Pērkone: Tas nozīmē lielāku atkarību. Tas nozīmē lielāku plānošanu, atkarību no citiem, arī vairāk resursu patēriņu, jo vienmēr, lai organizētu izrādes, mums jābūt atkarīgiem no tiem resursiem, kas ir pieejami citās kultūrtelpās, vai jāņem klāt nomā resursi. Tāpat arī komandai ir jāiegulda lielāki resursi loģistikā un visā pārējā. Es domāju, ka tas mums neļauj tajā brīdī radīt saprotamo priekšstatu, ka cirks ir atvērts.
Viss iespaids tomēr ir ap ēku, ja esam ēkā, tad tas ir daudz vieglāk nokomunicējams, parādāms, tās būtu mūsu mājas, uz kurām visus aicinām.
Mēs varam paši radīt savu vidi, atmosfēru, būvēt ciešāku kopienu. Lai gan, no otras puses, sanāk arī brīnišķīgas sadarbības iespējas, kā arī izpētīt to, kas Rīgā ir pieejams un paeksperimentēt.
Mārtiņ, kas cirkā ir tāds, kas nav nevienā citā mākslā, kāpēc cilvēkiem ir vajadzīgs cirks?
Mārtiņš Ķibers: Viena lieta ir brīnums. Tā var būt maģija, cilvēka spēju robežu nojaukšana, kreativitāte. Otra lieta, kas mani piesaista, ir šī neverbālā mākslas forma, kas radusies. Mūsdienu cirks stāsta, iespaidojas no kaut kā, tur ir kaut kas drusku vairāk. Tas ir paredzams, tur nav tādas koncepcijas, kā agrāk bija tradicionālā cirkā – klauns, lācis, akrobāts. Tas iet numuros. Šeit lielākā daļa izrādes ir saliktas kopā, kur mākslinieki izpilda dažādas disciplīnas, un balstās uz vecām disciplīnām.
Es domāju, ka brīnums ir viena no primārajām lietām, kas cirku atšķir no citām mākslām.
Es negribētu teikt, ka teātrī nav iespējams brīnums vai dejas izrādē, bet cirkam tomēr ir lielāka brīnuma un treniņa rezultāta parādīšana. Vēl viena lieta, kas cirku ļoti atšķir, ir tas, ka cirks tomēr jāredz, klāt esot. Digitāli to skatīties – tad tam ir jābūt ļoti labi uzfilmētam, piemēram, “Cirque du Soleil” filmas, kur ir milzīgi budžeti. Tādēļ ir jābūt tribīnēm, kad tu pēc iespējas tuvāk jūti mākslinieku, ko viņš dara, šo brīnumu tu redzi tuvāk.
Jūsu Rīgas cirka skolā darbojas treneri, par kuriem var uzzināt arī jūsu mājaslapā. Vai šie treneri ir arī daļa no Rīgas cirka trupas?
Liene Pērkone: Mums šobrīd nav izveidota atsevišķa trupa, mēs nākotnē mērķējam to izdarīt, bet cirks pats par sevi ir ceļojošā māksla. Cirka trupas ceļo pa pasauli, uzstājas ar savām izrādēm, un pārsvarā ir neatkarīgas no konkrētām cirka producentu kompānijām. Es teiktu, ka mēs vairāk pildām šādu lomu, tāpēc uz Latviju vairāk aicinām šobrīd pasaulē zināmas laikmetīgā cirka mākslinieku trupas. Esam arī viena projekta ietvaros apkopojuši Baltijas jauno cirka mākslinieku darbus, un ir iespējams šos darbus uzaicināt pie sevis un izrādīt visā pasaulē. Mēs ceram, ka ar jaunās ēkas atklāšanu mēs arī varēsim uzrīkot kādu pasākumu, kurā izrādītu vairāk šīs izrādes, bet Baltijas mākslinieki tiek regulāri aicināti arī uz “Re Rīga” festivālu.
Mārtiņš Ķibers: Māja nav galvenais, lai mēs attīstām visu to žanru, tātad izglītību, rezidences, kur brauc mākslinieki. Esmu šajā caur festivālu, un festivālam tūlīt būs desmit gadi, pirms tam es pētīju to nozari. To, kas bija pirms desmit gadiem, to nevar salīdzināt ar to, kas ir tagad. Ir mākslinieki, kas ir pabeiguši skolas ārzemēs, un ir profesionāli kolektīvi, kas ir diezgan augstā mākslinieciskā līmenī, var konkurēt pasaulē. Tas ir forši, ir jāturpina to darīt.
Vai šādi konkurētspējīgi mākslinieki nāks arī no jūsu Rīgas cirka skolas?
Liene Pērkone: Jā, mums jau ir šie mākslinieki, kas piedalās dažādos projektos, sadarbojas ar citiem māksliniekiem, un es gribēju piezīmēt to, ka ar vārdu “vietējs” mēs saprotam Baltijas reģionu vai Baltijas jūras reģionu, jo sadarbojamies ar kaimiņu valstīm. Ir iespējamas daudzas dažādas mākslas rezidenču programmas, kurās mākslinieki var satikties viens ar otru, un arī veidot šīs izrādes un savus darbus.
Kad būs Rīgas cirka ēka?
Liene Pērkone: Pirmais posms, kurā mēs ļoti ceram atgriezties ēkā un izrādīt izrādes, ir 2023. gada sākums. Šī brīža būvniecības projekta mērķis ir ēkas energoefektivitātes paaugstināšana. Šos darbus ir paredzēts pabeigt jau 2022. gada augustā, bet tas ir ar visu ievākšanos un iedzīvošanos ēkā.
Kas tiek darīts cirka būvniecībā?
Liene Pērkone: Pārmaiņas būs diezgan nozīmīgas. Notiek kupola pārbūves process. Šobrīd esošā kupola struktūra ir veidota no dzelzceļa sliedēm. Cirka ēkas būvniecības laikā tā bija inovācija. Šo struktūru mēs saglabājam kā vēsturisku vērtību, un mēs to tikai nedaudz apstrādāsim ar ugunsdrošu materiālu. Apkārt šai struktūrai tiek veidoti jauni pamati, uz kuriem tiek būvēts jaunais kupols, kas tiek veidots no CLT paneļiem, kas ir masīvs kokmateriāls.
Mārtiņš Ķibers: Tas ir jauns materiāls celtniecībā, kas ir ekoloģisks un labs.
Liene Pērkone: Jā, un šķiet, ka no šī materiāla kupols vēl pasaulē nav redzēts. Tas būs ļoti interesants risinājums. Visa procesa rezultātā kupols tiek pacelts pusmetru, un tā rezultātā to labāk varēs redzēt no ielas.
Mārtiņš Ķibers: Vēlos pieminēt to, ka fasāde iet uz modeli, kas bija savulaik Jāņa Frīdriha Baumaņa celtās fasādes modelis, 1888. gada oriģināls. Tā kļūs zemāka, jo 1954. gadā, padomju laikā, tai uzbūvēja vēl pusstāvu, neizpētot to, ka apakšā nav pamatu un māja sāk grimt, to mēs zinām, un būvniecības valsts kontroles birojs 2016. gadā to aiztaisīja ciet.
Nākamajā būvniecības stadijā paredzēta arī piebūve?
Liene Pērkone: Jā, tā ir nākamā būvniecības stadija, kas šobrīd nav izprojektēta, un to mēs darīsim, līdzko tiks piesaistīts atbilstošs finansējums. Plānā pēc vairākiem gadiem ir paredzēts, ka tiek uzbūvēta arī “black-box” zāle, un trešajā būvniecības kārtā tiktu piebūvēts arī mākslas rezidenču komplekss un cirka skola ar vairākām zālēm.
Kur šobrīd notiek cirka skolas nodarbības?
Liene Pērkone: Cirka skolas un cirka biroja darbība norisinās Zeļļu ielā, kas ir bijusī Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātes ēka.
Mārtiņš Ķibers: Mēs ļoti skatāmies uz publisko zonu, tā savieno Merķeļa ielu ar Alfrēda Kalniņa ielu.
Mēs pie sevis jokojam un sakām, ka cirks būs vieta, kur Alfrēds Kalniņš satiks Garlību Merķeli.
12. novembrī ir starptautiskā cirka diena, kā jūs to atzīmēsiet šajos apstākļos?
Liene Pērkone: Plāni mums bija diezgan lieli, diemžēl nācās to mainīt. Šobrīd mēs domājam, kādā veidā mēs varētu šo dienu atzīmēt digitālā formātā, rīkojot publiski pieejamas diskusijas online.
Mārtiņš Ķibers: Mākslu kā tādu parādīt digitālā formātā ir grūti, mēs tajā jomā darām kaut ko. Mums ir spēle “Cirks pilsētā”, kas ir forša lieta, bet jebkurā gadījumā klātesamība, redzot mākslas brīnumu, ir cita, ja tas ir iespējams.
