15. septembris. Mana pirmā “Homo Novus” diena
“Tavi vārdi manā mutē”
“Kas notiek, kad cilvēki sanāk kopā, lai runātu par mīlestību?” Viņi runā par vidi, kurā mīlestībai dota iespēja augt. Vai tieši pretēji.
Ierodoties krāšņajā kultūras bārā “Sapņi un kokteiļi”, uz neilgu laika sprīdi kļūstu par Žanu Fransuā – 61 gadu vecu juridisko konsultantu. Viņš ir precējies, ar diviem bērniem. Runā un domā racionāli. Žana Fransuā lomā varu iejusties, jo, ienākot spēles telpā, man dota izvēle apsēsties krēslā ar scenāriju vai bez tā. Ja esi izvēlējies sēdēt vietā ar scenāriju un zīmīti ar kāda cilvēku vārdu, esi piekritis runāt šī cilvēka vārdiem. Izvēlējos vietu ar scenāriju, jo, lai rakstītu par šo izrādi, vēlējos to piedzīvot, nevis tikai vērot no malas.
Mums ar Fransuā nav daudz kopīga, jo starp diskusijas dalībniekiem, kas pārstāv dažādas kultūras, rases un seksualitātes, viņam piemīt vieni no tradicionālākajiem uzskatiem. Turklāt, brīdī, kad kāda cita sarunas dalībniece detalizēti apraksta, kā palīdz cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem nodarboties ar seksu, Žans Fransuā diskusiju pamet, aizbildinoties ar došanos pie sievas. Man tas lika justies tikai nedaudz neērti, es nedotos prom, tomēr esam aicināti uz šiem cilvēkiem, kurus visdrīzāk nekad nesatiksim, raudzīties ar mīlestību un sapratni. Spēju sekot šiem noteikumiem, jo saprotu, ka cilvēkus no Žana Fransuā paaudzes šāda atklātība joprojām mulsina, un ir grūti viņam to pārmest, lai gan pirms tam viņš izteicis diezgan kategorisks viedokļus, kuriem nepiekrītu ar visu sirdi un dvēseli.
Žans Fransuā oriģinālajā sarunā gan nav iesaistījies pārlieku aktīvi, līdz ar to esmu viens no klusākajiem izrādes dalībniekiem un man pietiek laika vērot skatītājus. Nespēju saprast, vai viņu sejās redzama koncentrēta klausīšanās vai mēģinājumi neaizmigt (viena meitene gan padodas miegam). Aktīvākie klausītāji smejas, kā arī izrāda pārsteigumu vai sašutumu par oriģinālo izrādes dalībnieku pārsteidzošākajiem viedokļiem, tomēr joprojām neesmu pārliecināta, cik aizraujoša šī diskusija par mīlestību ir tiem, kas izvēlējas krēslu bez personības.
“Liecinieku tribīne”
19.30 Lielajos kapos
Jau krēslo, kad ierodos valsts nozīmes arhitektūras piemineklī Nr. 6636 jeb Lielajos kapos. Šeit esmu bijusi simtiem reižu dažādos diennakts laikos. Agri no rīta, kad pilsēta tikko beidzis līt, nakts melnumā, kad kāds pie visām kapličām sadedzis svecītes, vakaros, kad visi tuvākās apkārtnes iedzīvotāji par parku kļuvušajos kapos staidzina savus suņus. Īsumā – man ar šo vietu jau ir ļoti tuvas attiecības, atļaušos pat teikt, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām Rīgā.
Šajā gadījumā skatītāji ''Liecinieku tribīnē'' piedzīvo tumsas iestāšanos Lielajos kapos. Sēžot tur uzceltajās tribīnēs ar skatu uz kokiem un kapakmeņiem, klausāmies dzejnieces Elvīras Blomas un komponistes Oļesjas Kozlovskas kopdarbu (izpildītāji – Jānis Frīdenfelds un Sarma Gabrēna).
Man šis skaņdarbs ar soļu skaņām un dzejnieces tālo, izzūdošo balsi kļūst par fonu nolemtības pilnai nosalšanai kapos.
Tas, protams, arī ir skaisti, bet to ir grūtāk pieņemt, kamēr esi tas, kas salst.
Šī projekta mērķis – pieredzēt kādu vietu, tās vēsturi un esību ar speciāli tam radītu mūziku – galu galā mani vairāk saista teorijā. Vai atmiņās. Rakstot par to no silta dzīvokļa (nosacīti silta, jo apkure vēl ir ceļā pie mums), saprotu, ka tas varētu būt Lielo kapu skaņu celiņš. Saraustīts, notikumu pilns, tomēr melanholijas ieskauts.
Iespējams, citas vietas, kurās neesmu pavadījusi tik daudz laika, uz mani iedarbotos labāk, tomēr šeit esmu ielūkojusies sejā ik kapakmenim un jau sen uzrakstījusi tiem savu mūziku.
Jāpiebilst, ka Elvīras Blomas dzejoli, ko var izlasīt arī “Liecinieku tribīnes” programmiņā, esmu pārlasījusi jau vairākas reizes.
"Liecinieku tribīnes" ierakstus skaties LSM:
16. septembris. Mana otrā “Homo Novus” diena
“Vienradžus meklējot”
Arī šajā vakarā vēlos apmeklēt divas izrādes, tomēr knapi paspēju uz vienu, par stundu sajaucot tās sākuma laiku. Jau atkal jūtos kā slikts skatītājs – esmu nogurusi un bēdīga. Vairāk tomēr gribu atrasties mājās vai pie mīļotā cilvēka, tomēr daudzi šo performanci jau novērtējoši atzinīgi un es cenšos būt atvērta.
Mēs visi sēžam ap skatuves laukumu, kurā kādā brīdi ierodas māksliniece Kjāra Bersani. Lēnām un pārdomāti viņa uzsāk ceļu pie skatītājiem. Ilgi mēs vērojam tikai to, kā arī viens otra reakciju un gaidas. Mans mūsdienu ritmam un tehnoloģijām pakļautais prāts gaida kādu negaidītu pavērsienu, izmaiņas ritmā, tomēr izrāde ļauj mums pierast pie cilvēka, ko redzam, un pieņemt viņu savā realitātē.
Kjāra manā pasaulē ienāk maigi un vēl maigāk no tās pazūd.
Šobrīd visspilgtāk atceros viņas ļoti laipnās acis.
Pagaidām mana “Homo Novus” šī gada pieredze ir lēna (vai pārlieku strauja) un nomācoša. Ja pagājušo gadu no festivāla izrādēm iznācu ekstāzes pārņemta, no pleciem noņemtu smagumu, šogad dodos mājās ar papildu nastu un drausmīgu domu: “Esmu nogurusi no mākslas”. Cerēsim, ka svētdien man klāsies labāk. No sirds atvainojos māksliniekiem, jo nespēju būt pats labākais skatītājs.
