ĪSUMĀ
- Teātrī savus pirmos skatuves darbus radījuši daudzi veiksmīgi aktieri un režisori.
- Pēdējos gados publiski pasākumi “Skatuvē” nenotika – telpas ilgstoši bija sliktā tehniskā stāvoklī.
- Kopš 2012. gada teātris “Skatuve” telpās atradās bez līguma.
- “Skatuves” parāds pašvaldībai – 6000 eiro. Summu veido apsaimniekošanas maksa.
- Anna Eižvertiņa: Es savu darbu esmu padarījusi un nu varu atpūsties.
- Ēkas pārņemšanu apsvēra Latvijas Kultūras akadēmija, taču nepārvarami izrādījās juridiskie šķēršļi.
- “Skatuve” – kultūras finansējuma modeļa problēmu simptoms.
Teātra “Skatuve” mantojums – starta platforma jaunajiem
1991. gadā Maskavas priekšpilsētā bijušā kinoteātra “Daina” telpās ierīkotais neatkarīgais teātris “Skatuve” bija viens no pionieriem savā jomā. Vēl senāka bija tikai Arnolda Liniņa režijas kursa audzēkņu izveidotā “Kabata”. Savulaik teātrī ''Skatuve'' profesionālās gaitas sāka tādi aktieri kā Dita Lūriņa, Mārtiņš Egliens, Marija Bērziņa, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Indra Roga, Baiba Broka un daudzi jo daudzi citi.
“"Skatuves" stāsts, manuprāt, ir jādala vismaz divās daļās. Sākuma daļa, kad Rīgā nebija īpaši daudz alternatīvu valsts teātriem, kultūras telpu, kur rādīt izrādes.
"Skatuvei" ir cauri izgājuši ļoti daudzi aktieri tajā periodā, kad viņi vēl bija studenti un rādīja tur diplomdarbus vai arī pirmās izrādes tūlīt pēc diplomdarbiem.
Arī jaunajiem režisoriem tas bija placdarms, kurā arī Regnārs Vaivars ir iestudējis, arī Džilindžers, ja es nekļūdos. Un vēlāk citi režisori,” pastāstīja teātra kritiķis Atis Rozentāls
“Tas ir bijis teātris ar tādu ļoti konsekventu programmu, [..] ar mērķi iestudēt kaut ko tādu, kas latviski nav līdz šim bijis tulkots vai arī bijis ļoti sen un nav rādīts gadu desmitiem. Tā bija tāda ļoti nopietna misija, ko šis teātris bija uzņēmies. Tāpat es domāju, ka nevar noliegt to, ka jaunajiem māksliniekiem bija ļoti nozīmīgi sevi parādīt tajā brīdī.
Bet – tad ir jautājums, kāpēc tomēr laika gaitā, situācijai mainoties, šī plūsma no “Skatuves” aizvirzījās nost, jaunie režisori drīzāk izvēlējās “Dirty Deal Teatro” vai Ģertrūdes ielas teātri, nevis “Skatuvi”, un pēdējie gadi ir tādi, ka faktiski jau izrādes tur vairs nenotika.”
Arī režisors, teātra apvienības “ESARTE” mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs uzsvēra Annas Eižvertiņas ieguldījumu Latvijas teātrī: “Pirmkārt, viņa sagatavoja ļoti labi jaunos aktierus, kas tagad jau ir ne tikai iestājušies un arī pabeiguši. [..] “Skatuve” bija laba starta platforma, un tā bija ļoti nepieciešama.”
Pēdejos gados publiski pasākumi “Skatuvē” nenotika – teātris ir kultūrvēsturisks zaudējums
“Skatuve” nekad nav bijis teātris ar savu pastāvīgu trupu vai štata māksliniekiem, norādīja Atis Rozentāls. “Līdz ar to tā ir bijusi telpa – placdarms – kultūras norisēm. Jā, Anna ap sevi ir veidojusi, pati veidodama izrādes, to sajūtu, ka tur ir pastāvīgs repertuārs, bet principā tas nav tā, ka tagad uz ielas paliktu konkrēti cilvēki – 10 vai 15 aktieri un būtu jāatrod, kur tos likt. Tā tas nav. Drīzāk tas ir zaudējums kultūrvēsturiskajā nozīmē, jo “Skatuves” vieta, protams, latviešu teātrī kādā brīdī bija ļoti nozīmīga.
Šādu vietu vajadzēja un tajā brīdī tāda bija, bet blakus jau tomēr izveidojušies alternatīvie spēles laukumi. Pie tam – pa šiem gadiem, ja mēs runājam 30 gadu griezumā, ir ļoti mainījies arī priekšstats par to, kur rāda teātri un kā notiek izrāde,” atzīmēja kritiķis.
Viņš arī uzsvēra, ka teātra slēgšana ir būtiska, jo tiek zaudēta Latgales priekšpilsētas kultūrvieta.
“Bet pēdējie gadi jau bija faktiski tādi, ka šī ēka jau bija ārpus aprites, tur nenotika publiski pasākumi, tur varbūt notika kaut kādi aktiermeistarības kursi, bet izrādes tur nerādīja.
Un tas ir jāatceras, ka šinī gadījumā tā trauksme bija jāceļ mazliet agrāk un bija kādam jājautā Annai Eižvertiņai – kā mēs tev varam palīdzēt,” komentēja Rozentāls.
Teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors Jānis Siliņš arī norādīja, ka, par spīti Eižvertiņas un viņas kolēģu centieniem, “Skatuve” nekļuva par regulāru skatītāju galamērķi: “Tā ir viena no tādām problēmām, ka ir vietas, kur cilvēki ne tik bieži brauc skatīties.” Viņš arī piebilda: “Nevar teikt un es nekad neapgalvošu, ka mēs, akadēmija, esam šajos gados visu pilnīgi veltījuši, lai to stiprinātu, bet mēs daudz esam daudz darījuši, lai stiprinātu teātri “Skatuve”.”
“Un tie, kas savā laikā ir gājuši uz “Skatuvi”, mēs visi zinām to, ka šī māja nekad nav bijusi ideālā tehniskā stāvoklī, ziemā vienmēr zinājām, ka jāvelk vilnas zeķes, iespējams, nevajag vilkt mēteļus nost, bet – ja velk nost, iespējams, jāatstāj šalle. Zinājām, ka tur bēdīgā stāvoklī sanitārie mezgli, bet tas piederējās pie šīs vietas šarma, tā kā druscīt “underground”,” stāstīja Atis Rozentāls.
Viņš arī norādīja – ēkas telpas patiesībā nebija pilnībā piemērotas teātra vajadzībām: “Tai nebija šņorbēniņu, kad iegājām ēkā, būtībā nonācām skatuves aizmugurē, dabūjām iet apkārt.
Arī skatuve nebija milzīgi plaša. Nevarēja milzīgas dekorācijas izvietot, bet studijas tipa vai nabadzīgā teātra apstākļiem tā bija pietiekami piemērota.”
Kopš 2012. gada teātris “Skatuve” telpās atradās bez līguma
Reaģējot uz Anša Ataola Bērziņa sociālajos tīklos celto trauksmi par neatkarīgā teātra “Skatuve” situāciju, raidījums “Kultūršoks” uz teātri nepieteikti devās dienā, kad bija ieplānota telpu nodošana pašvaldībai, kas ir to juridiskais īpašnieks.
Neatkarīgā teātra “Skatuve” direktore un mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa pastāstīja, ka viens no galvenajiem iemesliem teātra slēgšanai ir tas, ka netika pagarināts līgums: “Ja būtu pagarināts līgums, man bija cilvēki, kas būtu turpinājuši manā vietā strādāt, bet mums diemžēl tas nojuka. Viņi paziņo, ka es esmu vainīga, ka līgums nav noslēgts.
2012. gadā viņu darbinieki nav noslēguši līgumu, gāju meklēt līgumu, un tā nav. Viņi nav savu darbu izdarījuši. Un to viņi grib piešūt man.”
Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pārstāve Antra Gabre apliecināja, ka kopš 2012. gada līgums nav ticis pagarināts: “Un šobrīd ir sarunu ceļā panākta vienošanās, ka telpas tiek atbrīvotas. Ja būtu līgums, situācija būtu citādāka.”
Vai tas nozīmē, ka “Skatuve” septiņus gadus uzturējusies šajās telpās bez juridiska pamata? Antra Gabre atbildēja apstiprinoši: “Un sarunas par šīm telpām notika jau vismaz divus gadus, intensīvi, tika meklētas teātra specifikai piemērotas telpas un arī tādas telpas, ko “Skatuve” varētu apmaksāt, jo, protams, maksājumi arī ir liela daļa no tā nosacījuma, lai viss būtu kārtībā.”
Gabre arī norādīja, ka iemesls, kāpēc līgums neticis pagarināts, jāmeklē teātra pusē: “Līgums tajā laikā netika noslēgts ar Rīgas Austrumu izpilddirekciju. Pēc tam telpas nonāca citā valdījumā un pēc tam Mājokļu un vides departamentā.
Tātad iepriekšējie valdītāji to neizdarīja. Bet tas ir jautājums arī Eižvertiņas kundzei, kāpēc šis līgums netika pagarināts, kādi bija tie nosacījumi.”
Tagad saskaņā ar likumu Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju telpas ir jānodod vai nu privatizācijai, vai atklātā izsolē. Gabre uzsvēra – ja teātrim būtu līgums, būtu arī priekšroka telpu privatizācijai. Taču bez līguma tas nav iespējams un likums attiecīgi nosakot, ka jārīko atklātā izsole.
Raidījums “Kultūršoks” sazinājās ar “Rīgas namu pārvaldnieku”, kas bija īpašuma valdītājs no 2012. līdz 2018. gadam. Pašvaldības uzņēmums saka – lēmums par līguma pagarināšanu bija jāpieņem domei, jo “Rīgas namu pārvaldniekam” kā valdītājam esot tikai administratora funkcija. To pēc tam tālāk mantoja Mājokļu un vides departaments.
Aģentūra LETA šonedēļ publiskojusi informāciju, ka 1998. gadā dibinātās biedrības “Teātris “Skatuve”’” parāds pašvaldībai uz 2019. gadu ir aptuveni 6000 eiro.
Mājokļu un vides departamenta pārstāve Antra Gabre gan uzsvēra, ka parāds tiekot dzēsts, “un divas trešdaļas jau ir samaksātas”.
Pēc departamentā teiktā – parāda summu veido nevis īres, bet gan apsaimniekošanas maksa. Tikmēr Rīgas pilsētas būvvalde jau 2017. gadā vērsusi uzmanību uz teātra telpu tehnisko stāvokli. Raidījumam atsūtītajā e-pastā būvvaldes pārstāvji raksta:
“Rīgas pilsētas būvvaldes rīcībā ir ēkas Maskavas ielā 108/110, Rīgā, tehniskās apsekošanas atzinums, kur cita starpā apsekotas arī teātra “Skatuve” telpas. Ņemot vērā, ka atzinumā norādīts uz vairākām telpu konstrukcijām, kas ir neapmierinošā tehniskā stāvoklī, būvvalde līdz konstatēto defektu novēršanai rekomendē atturēties no visu teātra telpu tālākas ekspluatēšanas.”
Anna Eižvertiņa, komentējot telpu tehnisko stāvokli un sabiedrības interesi par teātra slēgšanu, uzsvēra:
“Es otrreiz kapitālo remontu pacelt nevaru savos gados un ar savu pensiju.
Bet uztveriet to kā loģisku lietu, jo kaut kas piedzimst, kaut kas izaug un kaut kas nomirst. Ir izaudzinātas vairākas aktieru paaudzes, arī režisori, kas izgājuši cauri šai mājai, un es uzskatu, ka es savu darbu esmu padarījusi un nu varu atpūsties.”
Kas vēl varētu mājot “Skatuvē”?
Pirms piedāvājuma par Tabakas fabrikas telpām kādu laiku “Skatuves” pārņemšanu apsvēra Latvijas Kultūras akadēmija, taču pārāk sarežģīti un nepārvarami izrādījās juridiskie šķēršļi.
“Rīgas dome bija solījusi mums līdzekļus, ka viņi varētu to izremontēt un tad pēc tam maksātu komunālos, visu, kas ar uzturēšanu saistīts, ja mēs nodrošinām teātra iekšējo struktūru. Mēs to ļoti gribējām. Visi teica jā, bijām gatavi uzņemties uzturēt to, bet izrādījās, ka tas ir dalītais īpašums," atklāja LKA rektore Rūta Muktupāvela.
“Runāju ar juristiem, domi, mēģinājām konsultēties, un viņi teica, ka tas ir vienkārši bezcerīgs pasākums – Rīgas dome atkāpās, un mēs, protams, arī.
[..] Tās īpašuma attiecības ir tik sarežģītas. Mēs pret Rīgas domi neiesim un līdzekļus neieguldīsim juridiskās lietas sakārtošanā.”
Par mītnes vietu “Skatuvi” neizvēlējās arī neviena no pēdējā laikā dzimušajām neatkarīgā teātra apvienībām. Piemēram, jaunais neatkarīgais teātris “Willa teātris” savu mājvietu atradis K.K. fon Stricka villā, taču janvāra vidū režisora Elmāra Seņkova pieteiktā teātra apvienība “ESARTE" pagaidām – bez noteiktas deklarētās adreses.
“Nenoliedzu, ka nākotnē varbūt varētu cerēt uz kādām telpām, bet pašreiz mēs esam izvēlējušies šādu modeli. Rezidējošam teātrim ir ļoti grūti varbūt piesaistīt pastāvīgu skatītāju. Tas nozīmē – skatītājs tomēr pierod pie telpām, uz kurām viņš iet,” stāstīja “ESARTE” mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs.
“Mēs – “ESARTE” – būtu absolūtā laimē, ja viņiem būtu telpas, mums būtu telpas. Mēs neesam izdevīgākā pozīcijā, mēs esam līdzīgā pozīcijā, jo mēs tomēr esam klejotāji.
Ja pašvaldība vai valsts piešķirtu telpas un atbalstītu ar telpām, mēs, ne mirkli nedomājot, būtu tajās telpās.
Tieši tas pats stāsts arī par “Kvadrifronu” – viņi tagad pārvācās uz citām telpām, un viņu telpu jautājums ir ļoti problemātisks. Un viņiem ir nepieciešams daudz lielāks atbalsts.”
Citādāka situācija ir Ģertrūdes ielas teātrim, kas vairāk nekā 10 gadus jau atrodas bijušā remonta iecirkņa telpās. Ģertrūdes ielas teātra producenta Maija Pavlova skaidroja: “Gan mēs, gan “Dirty Deal Teatro” īrējam telpas principā no privātā. “Dirty Deal Teatro” īrē no Teātra darbinieku savienības, jo tā ir ēka, kurai šai savienībai pieder. Un mums ir privāts uzņēmums, no kura mēs īrējam, kam pieder visa šī ēka. Ar labajām un sliktajām pusēm.
Tas, kas, protams, atvieglo [sadarbību] ar privāto, mums ir skaidri nosacījumi, uz kādiem mēs esam vienojušies, bet savukārt pašvaldība to, cik daudz viņi nāk vai nenāk pretī kaut kādos gadījumos un atbalsta vai neatbalsta kultūru.
Protams, tā pieredze vispār Eiropā ir tāda vairāk, ka pašvaldība būtu ieinteresēta kultūras organizācijas atbalstīt un līdz ar to tas, kā viņi to dara, ir caur sev piederoša īpašuma nodošanu lietošanā par mazāku atlīdzību vai bez atlīdzības tieši tāpēc, ka šīs organizācijas veic kaut kādu pakalpojumu vai īpašu funkciju, kas ir vajadzīga pilsētas iedzīvotājiem."
Elmārs Seņkovs norādīja, ka kopumā Rīgā ļoti trūkstot skatuves telpu:
“Daudz vairāk būtu jābūt šīm brīvajām skatuvēm, ko var piedāvāt un nodrošināt jauniem māksliniekiem, kur viņiem nebūtu jādomā par siltuma apmaksāšanu un tamlīdzīgi. Ir dažādi modeļi, un es domāju, ka to visu kaut kā dialoga veidā var risināt un domāt. Var veidot skatuves, ko var lietot vairākas kompānijas kopā. Ir tik daudz tukšu, pamestu ēku. Protams, man ir viegli teikt.
Jo caur lielo, šausmīgo birokrātiju izurbties ir ļoti grūti. Bet kā var būt Vecrīgai tik daudz neizremontētu telpu, kurās varētu ieiet mākslinieki un attīstīt par skaistām kultūras telpām.”
“Skatuve” – kultūras finansējuma modeļa problēmu simptoms
Neatkarīgie teātri mūsu valstī ir gan telpu, gan atbalsta ziņā diezgan nepasargāti, un “Skatuves” gadījums tikai uzrādījis situācijas simptomus – uzskata šo teātru veidotāji.
Lielā mērā šo teātru eksistence atkarīga no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursu iznākuma un ekspertu lēmuma.
Seņkovs uzsvēra, ka finansējuma modeļa dēļ neatkarīgie teātri nevar plānot savu darbību ilgtermiņā: “Jāsaprot, ka bez kāda veida pašvaldības atbalsta vai Kultūras ministrijas atbalsta vienkārši neatkarīgai platformai pastāvēt ir gandrīz neiespējami, jo tomēr tā nav komercdarbība, tāpēc “Skatuves” jautājums liekas pilnīgi nokavēts, jo nu tā problemātika, kas tagad jau ir, - to vajadzēja risināt daudz ātrāk, un tomēr šis rajons, kurā vajadzētu būt vienai [kultūrvietai], man liekas – brīnišķīgs rajons, kā attīstīt kā kultūras vietu, [tagad] protams, ir liels zaudējums.”
Kultūrkapitāla fonds ir vienīgais finansējuma avots, kur nevalstiskās organizācijas, kas darbojas kultūras jomā, var piesaistīt līdzekļus, skaidroja Maija Pavlova. Viņa norādīja: “Ar Rīgas domes projektu finansējums ir nu ļoti.. tas profesionālajai mākslai ir salīdzinoši neliels, un uz to kaut kādu funkciju nodrošināšanai vai pamatlietu nodrošināšanai vispār nav iespējams paļauties.”
Teātriem piesakoties finansējumam VKKF konkursā, katru reizi sevi jāpierāda no jauna. Maija Pavlova uzsvēra: “Respektīvi, tur jāiziet [cauri] sietam, tas nav tāds automātisks piešķīrums, bet tas ir atbalsts, kas ir nepieciešams, bez kura šīs organizācijas ilgtermiņā nevar darboties.
Tās izbeigsies tieši tāpat kā “Skatuve”.”
Tikmēr Jānis Siliņš norādīja, ka neatkarīgie teātri vienmēr saskārušies ar situācijām, kurās vairs nav iespējams turpināt pastāvēt. Arī citur Eiropā.
“Mēs, piemēram, zinām, ka arī ļoti slavenais Tallinas NO teātris ir, likvidējies, kuram likās - pie Igaunijas finansējuma vispār nevajadzētu būt problēmai, bet ir kaut kādas radošas vēlmes vai intereses citādākas un notiek citādāk,” stāstīja Siliņš.
Elmārs Seņkovs uzskata, ka nākotnē arvien vairāk parādīsies neatkarīgo teātru apvienības, tāpēc Kultūras ministrijai jādomā par jaunu modeli, kā un pēc kādiem kritērijiem piešķirt finansējumu. Viņš arī atklāja, ka jau februāra otrajā pusē plānota tikšanās ar kultūras ministru:
“Paredzēta tikšanās arī neatkarīga teātra pārstāvjiem ar kultūras ministru. Tālāk mēs risināsim, mēģināsim iepazīstināt ar mūsu nākotnes plāniem vai arī iespējamām problēmām, kas būtu jārisina.”
