Kultūras ziņas

Jauno aktieru runas «Stafete»

Kultūras ziņas

Mākslinieku vasaras skola muižā Cēsīs

«Cerību ezers» Jaunajā Rīgas teātrī

Kritiķe: Izrādē «Cerību ezers» interesantākais šķita teātra un vientulības aspekts

Jau vēstīts, ka 5.jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja režisora Vladislava Nastavševa iestudējums “Cerību ezers”. Izrādē Nastavševs runā gan par sabiedrībai aktuāliem tematiem, piemēram, krieviem Latvijā, gan dalās ar personīgi piedzīvoto."Ir daudz interesantu lietu, par ko domāt šīs izrādes sakarā," Latvijas Televīzijai teic kritiķis Atis Rozentāls, savukārt kritiķei Līgai Ulbertei interesantākais šķita teātra un vientulības aspekts.

Jau vēstīts, ka 5.jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja režisora Vladislava Nastavševa iestudējums “Cerību ezers”.

Stāsts ir par sarežģītām attiecībām, ko Imantas mikrorajona blokmājas dzīvoklī risina krievu tautības māte ar dēlu. Dēls ir režisors un, intervējot savus draugus un citus cilvēkus, veido izrādi par Latvijas krieviem. Izrāde ir krievu valodā. Jaunā Rīgas teātra aktieri Guna Zariņa, Andris Keišs un Vilis Daudziņš, kā arī īpaši Vladislava lomai uzaicinātais Dailes teātra aktieris Intars Rešetins  atveido reālus tēlus no Vladislava dzīves.

„Man ienāca doma prātā taisīt izrādi par Latvijas krieviem, jo man likās, ka tā tēma ir aktuāla pašlaik. Es ilgi meklēju materiālu un nespēju neko atrast. Tad es sāku taisīt remontu dzīvoklī un ar mammu vācu mantas, lemjot, kam jāpaliek, kam ne. Tajā brīdi es sapratu – lūk, tā ir izrāde! Tas bija pirmais impulss,” stāsta režisors Vladislavs Nastavševs

„Ir ļoti daudz interesantu lietu, par ko domāt šīs izrādes sakarā, bet, vai izrāde obligāti ir nepieciešama? Es intervēju Vladu, un viņš skaidroja, kāpēc izrāde ir krievu valodā un ka viņš grib piesaistīt auditoriju, bet principā cita iemesla, kāpēc izrāde ir krievu valodā, es neredzu, jo izrāde varēja notikt arī latviski,” norāda teātra kritiķis Atis Rozentāls.

Centrālais tēls izrādē un arī Vladislava dzīvē ir viņa mamma, caur kuras skatījumu un uztveri tiek risinātas ne tikai mātes un dēla brīžiem mokošās attiecības, bet arī simboliski veidots priekšstats par vecākās paaudzes krievu tautības cilvēku sajūtām Latvijā šodien.

„Pirmkārt, manuprāt, stāsts ir par to, ka visi cilvēki irt vientuļi un, otrkārt, stāsts tomēr ir par teātri visādās nozīmēs. Par dzīvi kā teātri. Par teātri kā mākslas veidu, ar ko nodarbojas galvenais varonis. Teikt, ka izrāde ir par attiecībām, tas tā triviāli. Kura izrāde tad nav par attiecībām? Bet man likās visinteresantākais teātra un vientulības aspekts,” uzsver teātra kritiķe Līga Ulberte.

Izrāde šķiet autobiogrāfiski atmaskojoša režisoram, kurš miksē dokumentālismu ar tādiem paša radītiem simboliem kā  pagātnes tēlus slēpjošais skapis. Izrādē skatītājiem tiek jaukta robeža starp teātri un realitāti. Uz šo sajūtu balansa grūts uzdevums bija aktrisei Gunai Zariņai, kuras atveidotai tēls – Vladislava māte - izrādi vēroja klātienē.

„Es jutos, kā ejot pa klints malu visu laiku, jo mēs varam tikai minēt, ko viņš mammai gribēja pateikt, citiem pateikt par savu dzīvi. Patiesībā godīgs un drosmīgs gājiens - nevis stāstīt par kaut kādiem cilvēkiem, bet stāstīt par sevi. Es domāju, ka visnežēlīgākais šajā izrādē viņš ir pats pret sevi,” – tā savukārt aktrise Guna Zariņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti