Krist, lai iemācītos lidot. Ceļojums aktiera Kaspara Zāles iekšējā pasaulē

Ar Kasparu Zāli iepazinos pēc filmas “Izmisums” noskatīšanās 2019. gada decembrī. Man vajadzēja uzzināt, kāds ir šis aktieris, kas klusējot spēj tik spilgti un niansēti atveidot izmisumu, trulumu un visu to tumšo, no kā mēs vairāmies, līdzās saglabājot lielu cilvēciskumu, kas silti rezonē kreisajā pakrūtē, raisot līdzjūtību? Jau nākamajā dienā mēs sēdējām pie tējas tases un runājām. “Visa pamatā ir cilvēks,” man teica Kaspars Zāle – “arī aktiermākslas”.

Kasparam Zālem ir astoņu gadu ilgs teātra aktiera stāžs, bet man viņš ir kino aktieris – tas ir jāpiemin, jo ikdienā par aktieriem neinteresējos. Es rakstu par mūziku. Dažreiz rakstu par režisoriem un viņu filmām, bet aktieris manā uzmanības centrā bija nonācis pirmo reizi. Pretēji filmas “Izmisums” galvenajam varonim Kaspars Zāle runā labprāt un jau mūsu pašā pirmajā intervijā, kas tika publicēta portālā LSM.lv šī gada janvārī, ir atklāts un runā par dziļām tēmām, kas mani patīkami pārsteidza un raisīja nākamos jautājumus. Mēs aizrunājāmies. Šis raksts tapis no sarunām, kas pierakstītas 2020. gada pirmajā pusē, laikā no marta līdz jūlijam, šādi kļūstot par pandēmijas laika dialogu.

Emociju instrumentu mapīte

Aktiera profesijas ir glorificēta un pelta, apvīta ar stereotipiem un leģendām. Tā ir radīšanas māksla, kas paplašina horizontu, dažreiz arī realitātes refleksija, kas, cerams, mūs māca nekāpt atkal uz tiem pašiem grābekļiem. Arī ikdienā mēs viens otru saucam par aktieriem un izspēlējam drāmas. Kā patiesībā top tas process, ko mēs saucam par aktiermākslu? Manuprāt, būt aktierim ir viena no smagākajām profesijām, kuru es neuzņemtos – to uzreiz pasaku arī Kasparam. Savukārt viņš nevarētu iedomāties nevienu labāku profesiju, kurā varētu pašrealizēties.

Aktieris ir Kaspara Zāles otrā profesija. Viņš ir ieguvis divas profesionālās izglītības – stila mēbeļu modelētājs un Rīgas Tehniskajā universitātē studējis funkcionālo dizainu. Viņš ir rīdzinieks no Sarkandaugavas. Ģimene nav saistīta ar teātri vai citām mākslām, taču pavisam nesen Kaspars esot uzzinājis, ka viņa vecmāmiņa ir bijusi Kārļa Sebra amatieru teātra trupā. Vecmāmiņa ir viņa vislielākā fane. Vēl studējot Rīgas Tehniskajā universitātē, Kaspars iepazinās ar režisoru Ivaru Tontegodi, līdzās iepazīstot arī kino, mākslu un kārdinošo bohēmu, un vēl pirms aktiermākslas studiju uzsākšanas gūstot pirmo aktiera pieredzi, un āķis bija lūpā! Starp svarīgajām pirmajām pieredzēm jāmin arī loma mākslinieka Artūra Bērziņa kursa darbā “Strupceļš”. Aktiermākslas studijās sākas sarežģītais darbs ar sevi un saviem iekšējiem procesiem, kam Kaspars labprāt ļaujas. Viņš jau no bērnības ir pētnieks. “Man jau bērnībā bija raksturīgi visu analizēt”, viņš man vairākkārt ir sacījis.

Bērnībā viņš bieži uz pusdienām apciemojis savu vecmāmiņu, kura strādājusi psihoneiroloģiskajā slimnīcā par pavāri, un kafetērijā vērojis apkārtesošo vidi. Jau pēc studiju beigām, gatavojies izrādei “Doktors Živago”, viņš izpētes nolūkos, lai labāk izprastu Živago lomu, gan pievienojās interniem, vērojot operācijas, gan izjautājis ārstus. Kāpēc viņš nekļuva par mediķi? Ārstiem jābūt bezkaislīgiem, bet Kaspara talants ir plaša spektra emociju radīšana un pārvaldīšana, un tomēr Zālem piemīt ārstiem raksturīgā stingrība un pedantisms.

“Dzīve nav izskaidrojama. Tas ir tāpat kā ar pasaules dārgāko projektu, kas pēta neko – melno caurumu.

Mēs visi saprotam, ka šo mīklu nekad mūžā neviens neatrisinās. Bet atbildi var nojaust. Tā ir intuīcija, kas, manuprāt, ir saistīta ar zemapziņu. To nevar iemācīties skolā,” saka Kaspars, kad aizrunājamies par aktieriem un cilvēkiem kopumā tik svarīgo intuīciju.

Zāles balss sarunās ir pieklusināta un plūstoša, bet viņa ķermeņa valoda – precīza, izteiksmīga, un mierīga. Runājot par emocionālākām tēmām, pieaug arī ķermeņa intensitāte, tomēr tā nav uzbrūkoša, atklājas vaibstos – fascinējoši hipnotiska, un dažkārt runā spilgtāk par vārdiem, nojaucot man klausīšanos. Aktiermāksla Kasparam ir ķermenisks process. Pārvaldot savu ķermeni, viņš iemieso tēlu un arī vēlāk no tā izkāpj. Tikai pārvaldot savu ķermeni ir iespējams apzināties, kur esi tu, kur ir tava loma. Šis ķermeniskums, protams, ietver sevī fiziskas aktivitātes, bet galvenokārt tas ir darbs ar savām domām, atmiņām un to pieredzi, kas ir nogulsnējusies mūsu zemapziņā – ar visu to, par ko sev melojam, ko slēpjam. Un tas nav jāparāda burtiski. Pārdzīvojums vienkārši notiek.

"Aktieris tas ir dzīvesveids. Patiesībā arī dzīvē es nodarbojos ar profesiju – es pētu sevi un citus, izzinu pasauli. Dzīvesziņa ir viens no aktiermākslas instrumentiem. Jebkurš darbs, kurā tu piedalies, tev ir jāspēj identificēt caur sevi, savu pieredzi un uzskatiem. Ir jāpielāgojas autora un režisora vīzijai un galu galā jāatrod tas krustpunkts pašam ar sevi, jo uz skatuves vai ekrānā tu būsi tu pats, nevis režisors vai rakstnieks. Tu interpretē viņu vīziju. Šī pašizziņa notiek caur biomehāniku. Bieži vien pašizziņa ir sāpīga – līdzīgi kā psihologiem pašiem ir jāiziet terapija, pirms viņi var ārstēt citus, arī aktieriem ir jāizzina un jāpieņem savas bailes, lai savu dzīves pieredzi varētu izmantot uz skatuves.

Ārstiem ir mapīte ar instrumentiem, aktieriem ir emocionālie stāvokļi.

Tu iemācies savas emocijas noformulēt, piefiksēt un reflektēt uz savu atmiņu un pieredzi. Tā es izprotu aktiermeistarību kā profesiju. Tas ir sarežģīts mehānisms, kā jebkura profesija – ja tu to dari profesionāli, tad tev ir pilnībā jāatdodas. Tu nevari puskājā spēlēt, puskājā veidot stāstu vai tēlu. Tev šis tēls ir jāiemīl. Tev kā aktierim ir daudz kas jāspēj pieņemt – tas, manuprāt, ļoti būtiski, bet katram aktierim ir sava pieeja," par aktiermeistarību pārdomās dalās Kaspars.

Iedvesmojošie galējie stāvokļi

Savā aktiera pieredzē Kaspars ir atveidojis daudz tēlu, no kuriem ikdienā sabiedrība norobežosies, tātad – tos nemaz nevēloties iepazīt, kur nu par tiem runāt. Tas aktierim dod lielu brīvību un tajā pašā laikā arī uzliek lielu atbildību šī tēla izveidošanā. Būtībā viņam jārada jauna pieredze, jauns priekšstats, šādi iepazīstinot skatītāju ar viņiem vēl nezināmo. Periodiski Kaspars pasniedz aktiermākslas nodarbības bijušajiem cietumniekiem probācijas dienesta “Svētā Lūkas” biedrībā, kas viņam ir jauna pieredze kā skolotājam. Bijušie cietumnieki, iznākot ārpasaulē, to nepazīst, cik ļoti pasaule mainījusies, viņiem esot ieslodzījumā. Zāle savās nodarbībās palīdz viņiem “šajā pusē” adaptēties. Kopā ar saviem studentiem viņš strādā pie elpošanas vingrinājumiem, apzinās ķermeņa iekšējos procesus, atceras bērnībā piedzīvoto, kas cilvēku dzīvi vada joprojām. Reiz savus audzēkņus viņš aizvedis uz Zoodārzu vērot būros iesprostotos dzīvniekus –

kurš gan labāk varēs izjust būrī esošā dzīvnieka izjūtas kā tāds, kas pats ir bijis ieslodzījumā?

Darbs probācijas dienestā prasa uzmanīgumu un lielu vērību – sociālajā atstumtībā esošu cilvēku uzticība apkārtējiem reiz jau ir bijusi smagi pievilta, un tās atjaunošanai prasa laiku. Covid-19 pandēmijas pirmo mēnešos Zāle bija nedaudz raizējās, vai audzēkņi sapratīs viņa prombūtnes patieso iemeslu. Uzticība ir trausla! Plānots, ka ar laiku aktiermākslas nodarbībām varētu pievienoties arī interesenti no malas, šādi veicinot integrācijas procesu un mazinot sociālo atstumtību. Šovasar vienam no cītīgākajiem studentiem – Orestam – Zāle ir sagādājis darbu filmēšanas laukumā. Patiesībā – tāda arī ir viņu vienošanās: Kaspara studentiem būs iespēja izmēģināt spēkus uz skatuves kā aktieriem vai aizskatuves cilvēkiem, bet viņi aktieri bagātina ar saviem pieredzes stāstiem.

Kaspars kopā ar režisoru Kārli Lesiņu tuvāko divu gadu laikā iestudēs un izrādīs sociālā teātra izrādi par cietumnieku dzīvi.  Šī idejas aizsākumi meklējami jau studiju gados, kad Gundara Āboliņa vadītajās nodarbībās viņi analizējuši dramaturga un aktiera Jevgēņija Griškovica leģendāro izrādi “Kā es apēdu suni” (“Как я съел собаку”). Tas ir stāsts no Klusā okeāna flotē dienējoša matroža skatupunkta, procesā iesaistot arī skatītājus, kas galu galā atklāj cilvēka ceļu uz brīvību. Griškovics runā par tiem pagrieziena punktiem un ārējiem faktoriem, kas neatgriezeniski izmaina cilvēku. Izrāde uz skatuves ir jau 25. gadu. Iedvesmojies no slavenās izrādes un Āboliņa iedrošināts, Kaspars sācis pētīt sava tēta dzīvi, kurš arī ir dienējis uz kuģa. Viņa tētis jaunībā bijis panks, laika gaitā kļuvis par prasmīgu amatnieku, interesējies par kosmosu. Kopā viņi devušies makšķerēt. Divus gadus tētis dienējis obligātajā dienestā stingrajā režīmā Ziemeļu jūrā, bet nav spējis piemēroties jaunajai sistēmai.

“Ja man būtu bail, es to nekad nedarītu. Bailes ir pretstats darbībai. Tā ir likumsakarība, kāpēc es vispār nonācu līdz cietumam. Studiju laikā vēlējos taisīt izrādi par tēti, tagad šī ideja aptver cilvēku sistēmā. Mani vienmēr ir interesējušas ekstrēmas, sakāpinātas situācijas.

Mākslā nevienu neinteresē mērenība.

Mākslas darbi rodas sakāpinātos ekstāzes brīžos vai galējā ekspresijā, izmisumā un apjukumā. Tā ir patiesība, jo šajos brīžos tavas šūnas ir vaļā un pie tevis atnāk dažādas atklāsmes. Tas nevar notikt bez ierosinātāja. Atklāsmei ir vajadzīgs tas sāpīgais izziņas process. Cietums man vienmēr ir asociējies ar elli, bezdibeni un tumsu, bet es vēlos runāt par pretējo – kā tikt galā ar šo situāciju. Mani interesē, kādi mehānismi notiek cilvēka galvā, kad viņš ir nokļuvis šajos tumšajos punktos, kā viņš tiek ar to galā? Protams, daudzkārt netiek galā, bet par to man gan ir bail runāt. Nevēlos labprātīgi iet ellē dziļāk, taču vēlos atrast šos mehānismus, kas palīdzētu tikt galā ar ļoti sarežģītām situācijām, kad tu tiec izolēts, nospiests uz ceļiem. Neziņā tu uzdot sev jautājumu, kāpēc es šeit esmu? Svarīgi, lai tu vispār spētu uzdot šo jautājumu, spētu pieņemt savu vājumu un spētu paskatīties uz sevi no malas, izanalizēt savu dzīvi no dzimšanas līdz šim tā saucamajam melnajam punktam un izdarīt izvēli. Es uzskatu – vienmēr ir izvēle!

Visiem ir iespēja izvēlēties, kādu ceļu iet tālāk. Pašiznīcināties vai attīstīties.

Tāpēc arī šo tēmu redzu kā iespēju, atspēriena punktu, lai mainītos un sāktu ko jaunu. Cietums ir ļoti ekstrēma, sakāpināta vide. Ja tur nokļūsi, ārā iznāksi pavisam cits cilvēks. Bet es gribu uzsvērt tieši šo cilvēcisko, nevis sistēmas veidošanos. Man ir svarīgi iekšējie, intīmie procesi, par kuriem cilvēkiem ir bail runāt. Cietumā tu nevari paust savu viedokli, “ atbild Kaspars, kad jautāju viņam par bailēm, strādājot ar šādu smagu tēmu.

Kaspars Zāle

Universālais izskats un spēja atkailināties

Runājot par aktieriem, izskatam, protams, ir ļoti svarīga loma. “Universāls izskats, kas ļauj spēlēt gan izskatīgu un patīkamu vīrieti, gan pretīgu un slimu maniaku,” jautāts par Zāli, viņa vizuālās dotības man raksturoja režisors Aiks Karapetjans, kurš ar aktieri sadarbojies filmā “Pirmdzimtais”. Un arī Lesiņa filmas “Izmisums” kampaņas ietvaros Zāles portrets visā Rīgā reklāmas stabos bija redzams sasistu seju, nevis zeltainām lokām – nezināsi, neatpazīsi! Saku Kasparam – pēc šādas brutālas kampaņas viņš ir nopelnījis elegantu fotosesiju. Tā arī sadarbībā ar Artūru Bērziņu tapa šo rakstu ilustrējošās Zāles portretfotogrāfijas. Savā topošajā izstādē mākslinieks iedalījis Kasparam uzdevumu, atveidot 21. gadsimta Prometeju. Šogad Bērziņš radījis arī mākslas darbu gotiskā metāla ikonām – grupas “Moonspell” drīzumā gaidāmajam albumam “Hermitage”, kur Kaspars iejutās eremīta lomā, kas viņam arī ļoti piestāv. Vienkāršoti formulējot, eremīti ir viduslaiku kristiešu mūki, kas gāja prom no laicīgās dzīves, apmetās neapdzīvotā vietā, lai varētu veltīt sevi garīgajām meditācijām. Bērziņš saka: “Šis tēls dotajā darbā ir mana metafora mūsu laikmetam, kad reflektējošs subjekts aiziet virzienā prom no pasaules, kas grimst rēcošās nebūtības stihijā.

Pasauli nevar glābt. Izglābties var individuāli, apzināti ejot savu ceļu.”

Pats Kaspars savu vizuālo nepaceļ pāri kopējam stāstam, un fotogrāfijas viņa sociālajos kontos internetā ir konceptuālas, nevis standartus atainojošas. Populāro vietni “Instagram” Kaspars uztver kā māksliniecisku platformu, kur publicēt savu redzējumu un tas reizē ir gan tiešs, gan abstrakts. Kaspars pozē kails visdažādākajās vidēs – fotosalonā, klints kraujas malā, ezera vidū saulrietā un citviet. Fotogrāfijas apraksts ir minimāls, tāpēc Zālem itin bieži nākas atbildēt uz jautājumiem par fotogrāfijas nozīmi. Kails vīrieša ķermenis sabiedrībā ir tabu, kas tiek saistīts ar dažādām seksuālām subkultūrām, tas ir skandāls! Bet Kasparam kailums nav seksuāls. Tas ir simbols autentiskumam, īstajam un patiesajam, kā arī ievainojamam, nonākot saskarē ar apkārtējo vidi. Kas vispār ir skaistums? Šo sarežģīto jautājumu savās sarunās esam atstājuši retoriskā formā. Skaistums ir mainīgs līdzīgi kā, stāstot par lomu, kas ir atveidota jau pirms krietna laika – tu jau esi cits cilvēks nekā tas, kas biji filmēšanas laukumā. Un tādēļ Kasparam arī nav tās mīļākās dziesmas, filmas, aktieru, vietas un tā tālāk – tas viss mainās līdzi ar viņu. Cik ļoti mēs esam pieraduši un pat ieciklējušies uz noteiktiem standartiem, ka nepamanām un nenovērtējam skaistās pārmaiņas sevī.

Sinerģija bez vārdiem

Pirmās izolēšanās laikā varēja just, cik ļoti Kasparam pietrūkst enerģētiskā saikne ar skatītājiem – tā ir kā degviela, kas ļauj doties uz priekšu. Publikas trūkums, šķiet, ir arī iemesls mūsu garajai sarunai. Klausoties un vērojot Kasparu, es jūtos kā skatītāja un izbaudu šo iespēju piedzīvot un iesaistīties aktiera performancē klātienē. Savukārt Zāles radošums notiek viņam esot vienatnē – kā saka viņš pats “galva no domām un analizēšanas kūp”! Un vēlāk sarunā tā kūpēšana ir burtiski saredzama – it kā viņš būtu tēlnieks, kas savas domas izformē kā skulptūru – liekais put ar zelta putekļiem, un es kā blakussēdētāja piedalos tapšanā, padodot cirvīti, ūdeni un citus svarīgus instrumentus, pie reizes izveidodama savu darbu. Sinerģija un sinhronizācija – ja mēs būtu mūziķi, droši vien būt sarakstījuši albumu, bet mēs esam vārda un saskarsmes meistari. Mēs esam radījuši šo sarunu.

“Tā var šķist mistika, bet cilvēki spēj sazināties arī caur citiem kanāliem, ne tikai sarunājoties vai žestikulējot. Bieži vien tu vari uztvert šos signālus arī klusējot. Tu zini, ko otrs domā. Šie kanāli arī aktiermeistarībā ir visbūtiskākie, un ar tekstu šajā procesā ir maza saistība. Būtiskais nav frāzēs, teikumos, bet gan klusuma brīžos. Esot ekstrēmā vidē, piemēram, tajā pašā cietumā, kur no visa esi izolēts, šis ir cilvēka vienīgais kanāls, ko nevar aizslēgt.

Arī es pats visus savus tēlus pārsvarā veidoju vienatnē, bet saruna – tā man ir enerģijas apmaiņa.

Nav svarīgs tas, par ko ir saruna, svarīga ir intonācija, acu skatiens – visas tās vibrācijas, ko rada cilvēks, tās daudz ko par viņu pasaka. Un tad es analizēju cilvēkus, piemēram, kāpēc viņi dažādi reaģē uz vienādu situāciju? Būtībā es esmu advokāts savai lomai un arī pats sev – man jāmāk paskatīties uz situāciju no dažādiem skatupunktiem. Līdzpārdzīvojums – tā ir vēl viena tēma, kas ir saistīta ar šo profesiju. Tev jāļauj plūst šīm sajūtām – pozitīvām vai negatīvām. Tu kaifo no šī pārdzīvojuma, taču tev paralēli ir jākontrolē šīs sajūtas,“ saka Kaspars.

Saglabāt savu identitāti

Mūsu sarunās domāju par plūdumu – cik viegli vai grūti atlaižam pagātnē piedzīvoto. Ne tikai negatīvo! Iespējams, arī tā lādīte, kurā glabājas kādas jaukas, sentimentālas atmiņas, jau sen ir lieks smagums, kas velk pie zemes? Cik automātiski notiek pielāgošanās, kas, ļoti iespējams, sevi nemaz neattaisno. Mūsu ārpasaule esot mūsu iekšējās pasaules atspulgs. Pašam Kasparam jautājumi par savu eksistenci, par savu un līdzcilvēku identitāti – visu to, kas mūs joprojām atšķir no gudrajām mašīnām – robotiem – ir ļoti svarīgi.  Lai māksla netiktu veidota pēc šabloniem un būtu atvērta daudzveidīgiem viedokļiem, šādi veidojot to, ko dēvējam par virsvērtību. Viņš saka: “Tēma, kas mani satrauc un interesē, ir identitāte.

Man šķiet, viens no pašsaglabāšanās instinkta uzdevumiem ir palīdzēt mums saglabāt savu identitāti, kas patiesībā ir ļoti sarežģīti izdarāms, jo sistēmas individualitātes necieš.

Ja tu esi spēcīga individualitāte ar saviem konkrētiem uzdevumiem, vīziju un ideāliem, tas bieži vien nesaskan ar to, ko vajag masām. To varētu salīdzināt sekojoši – ir koktēlnieks un ir fabrika, kur kokgriezumi tiek izgriezti mehāniski. Individualitāte nekad neizgriezīs divus vienādus kokgriezumus. Bet šajos atšķirīgos darbos būs ieguldīta lielāka enerģija un domu spēks. Savukārt robots vienmēr precīzi izgriezīs vienu un to pašu, bet bez savas identitātes. Pasaulē ir aktuāla šāda tendence, ka viss tiek standartizēts, jo tā ir ērtāk. Protams, ar standarta pūli ir vienkārši manipulēt. Ja visi būtu individualitātes, tad pasaulē droši vien valdītu anarhija. Tāpēc es nesaku, kas ir labi, kas slikti – tā tas vienkārši ir. Ja tu izvēlies būt individualitāte, vai tā ir nolēmis tavs liktenis – tu piedzīvo dažādus sāpīgus procesus, bet tajā pašā laikā spēj uzzināt un aiziet daudz tālāk par robotu, kurš ir burta vai shēmas kalps bez ideāliem, ar vienu konkrētu funkciju sistēmā. Mani pašu tas satrauc, jo man ir ļoti svarīga pašrealizācija.”

2020. gada pirmajā pusgadā piedzīvoto un pārdomāto šajā vasarā Zāle formulēja filozofiski: “Šaubas ir neizbēgamas, un tās ir arī daļa no attīstības. Tu nevari būt pārliecināts par visu. Pārlieku liela pašpārliecinātība neļauj tev izvērtēt situāciju no dažādiem punktiem – tu daudz kam pārskrien pāri, nespēj noformulēt un apzināties. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, un arī aktiera profesija ir tāda, kurā vienmēr piedāvā kustību uz priekšu. Tu nevari sasniegt savu virsotni un tur palikt.

Ja vēlies attīstīties, tad tev būs jākrīt, un tas ir normāli.

Cilvēks cenšas uzbūvēt sev pasauli, kur viņam nav jākrīt, bet tas nav iespējams. Esmu sapratis, ka bez kritiena nav attīstības. Citiem kritieni ir biežāk, vēl kādam – retāk. Tie, kas vairāk krīt, iegūst pieredzi un kļūst spējīgāki. Diezgan aplams ir priekšstats, ka, sasniedzot virsotni, mēs gūstam sapratni. Patiesībā tu saprati jau tad, kad gāji uz virsotni – tas ir tas patiesais izziņas process. Tas nekad nav ērts, nekad nav patīkams. Tas ir jautājums par lietu, baiļu un vājību pieņemšanu, kas savukārt ved tuvāk patiesībai. Man kritieni ir pagrieziena punkti uz jaunu sākumu.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt