Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Kultūrdevas ABC – leģendārā Rīgas pantomīma

Krievu un latviešu skatītājiem vajag atšķirīgu teātri

Krievu un latviešu skatītājiem vajag atšķirīgu teātri. Stāsta Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī speciāli tiek veidoti iestudējumi, kas ieinteresētu latviešu auditoriju un kritiķus, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atklāja teātra direktore Dana Bjorka, uzsverot – veidojot daudzveidīgāku repertuāru, kas sasniegtu dažādas auditorijas, jārēķinās arī ar krasi atšķirīgām reakcijām.

Pandēmijas laiks Rīgas Krievu teātrī bijis klusāks, jo, kā skaidroja Bjorka, teātrī ātri sapratuši, ka ar digitāliem projektiem nodarboties nevēlas, savukārt izrāžu ieraksti neesot interesējuši skatītājus. Pārmaiņas šis laiks nesis arī aktiera Maksima Busela dzīvē – viņš no štata aktiera kļuvis par ārštata aktieri un nu atrodas “zemajā startā”, gatavs jauniem izaicinājumiem.

Henrieta Verhoustinska: Šobrīd Rīgas Krievu teātrī paralēli notiek divu izrāžu mēģinājumi.

Dana Bjorka: Piecu. Notiek kustību izrādes tapšana. Top sadarbība ar kultūrvietu “OratoriO”. Šī izrāde būs skatāma “OratoriO” telpās, tāpat kā Ināras Sluckas veidotā izrāde “Māte”. Šobrīd gatavojam Raimonda Paula jubilejas koncertu, kurā piedalās arī Maksims [Busels]. Savu pirmizrādi ar publiku vasarā piedzīvos muzikālā izrāde “Par spīti”, kur galvenajā lomā ir Veronika Plotņikova. Tā būs muzikālā izrāde, kura ir ļoti jaudīga un interesanta. Domāju, ka tai būs labs pieprasījums. Un piektais ir kolosāls projekts veltīts Aleksandra Čaka 120 gadu jubilejai – āra izrāde, ko spēlēsim pie Kaļķu vārtiem pagalmos, tiklīdz to atļaus. Tā sauksies “Čaks. Rīga. Sieviete.”

Krieviski?

Dana Bjorka: Krieviski, latviski un angliski. Trīs valodās vienlaicīgi. Tā būs dzejiska poētiski muzikāla izrāde, kas notiks pagalmos, kur cilvēki pie galdiņiem varēs baudīt tēju, kafiju, gan arī pašu mākslu un izrādi.

Ieceru sprādziens, bet ilgu laiku, kad citi teātri lutināja mūs ar podkāstiem un dažādām digitālām tiešraidēm, jūsu teātrī bija pieklusums. Tā bija tāda kā dīkstāve?

Dana Bjorka: Tiklīdz bija pirmais vilnis, mēs izveidojām izrādi “Melnraksts”. Aktīvi spēlējām plašai auditorijai. Arī Maksims piedalījās šajā Vladislava Nastavševa izrādē.

Šī pieredze lika mums saprast, ka “online” formāts nav īsti tas, ar ko mēs vēlētos nodarboties aktīvi.

Protams, mēs tāpat kā pārējie teātri likām “online” mūsu izrāžu ierakstus, un tur dabūjām atgriezenisko saiti no mūsu skatītājiem, ka viņiem tas neinteresē. Viņi saka – paldies, bet nē.

Kaut gan “Teātris.zip” ir diezgan skatīts projekts, bet laikam ir citādāk…

Dana Bjorka: Tā ir atgriezeniskā saite, ko dabūjām. Izrunājoties ar māksliniecisko vadītāju Sergeju Golomazovu, pieņēmām lēmumu, ka savu enerģiju, spēku tagad atdosim dzīvā produkta radīšanai šajos apstākļos. Bija moments, kad teātris bija pavisam ciet, ēka bija ciet… Mēs nācām pretī mūsu mākslinieciskajam sastāvam, aktieriem, kuri ļoti baidījās nākt uz darbu fiziski Covid-19 apstākļu dēļ. Teātris pieņēma lēmumu apstāties, lai saudzētu cilvēkus. Tagad ir redzama gaisma tuneļa galā.

Ja vakcinācija notiks vasarā, tad ceru, ka augustā, septembrī tomēr jau varēsim atgriezties pie skatītājiem un turpināt klātienes režīmu.

Maksim, vai tā bija tava izvēle šajā grūtajā pandēmijas laikā aiziet ārštatā?

Maksims Busels: Tas viss nebija tik vienkārši. Man nebija vēlmes iet ārštatā. Novembrī biju apstiprināts vienai no galvenajām lomām seriālam, kurš tiek filmēts Somijā. Uzreiz gāju pie Danas un teicu, ka kaut kas jāizdomā.

Tāda iespēja ir vienreiz dzīvē.

Maksims Busels: Tādi projekti… Tas ir somu-franču projekts, otrā sezona. Šis seriāls, cik dzirdēju, tiek pārdots “Amazon” platformā… Ar Danu sākām runāt, ko darīt, bet tobrīd nebija zināms, vai izrādes vispār būs. Daži solīja, ka izrādes būs decembrī un janvārī, taču seriāla filmēšana bija līdz janvārim. Izlēmu iet trīs mēnešu neapmaksātā atvaļinājumā, bet situācija bija sarežģīta, un no teātra puses man tika piedāvāts doties ārštatā, lai vēlāk, kad būšu atpakaļ, atgrieztos štatā. Es aizbraucu uz Somiju. Bija daudz filmēšanas dienu, arī daudz brīvu dienu. Tas bija moments, kad ilgi biju pats ar sevi.

Es ļoti ilgi domāju un sapratu, ka mēģināšu būt ārštatā, varbūt tā tam bija jānotiek.

Vai tas kaut ko maina – būšana štatā vai ārštatā mūsdienās?

Maksims Busels: Maina, tagad to jūtu. Kad nāk kādi projekti, kastingi, vairāk gribi tam pieķerties, jo tev vairs nav stabilas algas. Rīt es lidošu uz Maskavu, tāpēc ka tur kaut kas pamazām notiek. Pagaidām negribu stāstīt, lai viss tiešām notiktu. Tas dod iespēju vairāk kustēties.

Būt neatkarīgam. Nav nevienam jāprasa atļauja.

Maksims Busels: Arī šis moments, bet arī tas, ka ļoti jūtu, ka vienmēr esi zemajā startā, vienmēr gatavs, tāpēc ka no tevis ir atkarīgs tas, kas tev būs vai nebūs.

“Youtube” ir pieejams sarunu šovs “Seksuāli inteliģents”, ko vadi kopā ar psiholoģi Kristīni Balodi. Tas ir jauns žanrs, iztaujāt cilvēkus par tik intīmām tēmām un seksuāli atklātām tēmām. Vai tev bija kaut kas sevī jāpārvar, vai uzzināji ko jaunu, vadot šo šovu?

Maksims Busels: Kā nesen stāstīju, ka labākais dzīves periods man sākās no pandēmijas. Kad sākās pandēmijas pirmais vilnis, mani uzrunāja Kristīne Balode. Viņa plānoja filmēt savu video podkāstu un teica: “Es negribu to darīt viena un meklēju kolēģi. Tu esi ideāls variants, ja tevi tas interesē, būšu priecīga.” Mēs sarunājām tikšanos. Atceros, ka gāju un nervozēju, domāju: “Kāpēc es? Es esmu krievs. Nav tā, ka visu zinu par seksu, protu visu pateikt, man nav bijušas visas pieredzes…” Kad atnācu pie Kristīnes, viņa sāka stāstīt, ka bijusi uz Viestura Kairiša izrādi “Mumu”. Kristīnei patika, ka esmu ļoti juteklisks. Vienreiz kādā intervijā ar Sergeju Golomazovu, kamēr vēl studēju, izlasīju:

“Uz skatuves jābūt dvēseles striptīzam”.

Es to atceros, un tas palīdz uz skatuves būt godīgam. Kristīnei arī patika, ka esmu krievs, mana valoda, ka runāju latviski ar akcentu, tāpēc bija šī simbioze.

Man skatoties bija interesanti, jo man liekas, ka pirmajos raidījumos tu vairāk māji ar galvu, un tikai pēc tam sāki runāt pats.

Maksims Busels: Jā, tieši tā. Tas ir smieklīgi. Ar katru nākamo raidījumu es to redzēju un pats par sevi smējos, ka paliku drošāks. Pašam palika interesanti... Visinteresantāk bija ar ārstiem, kuri bija pie mums ciemos.

No kreisās: Dana Bjorka, Maksims Busels, Henrieta Verhoustinska
No kreisās: Dana Bjorka, Maksims Busels, Henrieta Verhoustinska

Nesen “Facebook” noklausījos ļoti interesantu diskusiju, kas saucās “Divas kultūrtelpas – viens teātris”, ko vadīja jūsu kolēģe Jana Herbsta. Šajā diskusijā jūs abi nonācāt pie secinājuma, ka krievvalodīgā un latviešu auditorija ir atšķirīgas, arī aktierspēles veids ir atšķirīgs, kā to var sakrustot?

Dana Bjorka: Mēs ļoti cenšamies to krustot, un pēdējā laikā mums ir panākumi. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ir progress repertuāra ziņā. Mums ir ļoti daudzveidīgs repertuārs, un skatītājam jānāk sagatavotam. Skatītājam ir jāsaprot, uz ko tiek pirkta biļete – kurš ir režisors, kāda ir dramaturģija, un kādā stilā būs šī izrāde. No tā būs atkarīgs tavs veiksmes stāsts šovakar – vai tev patiks vai nepatiks tas, ko tu redzēsi. Vienā brīdī izraisījās asa diskusija starp kritiķiem un mani. Esmu priekš sevis nodefinējusi, ka esam ļoti dažādi, un, runājot pasaules kontekstā, ir ķīniešu māksla, japāņu māksla, spāņu, lietuviešu, krievu, un katru reizi braucot uz kādu valsti, baudot kultūru un izrādi, es priekš sevis definēju, ka tas ir forši. Man var nepatikt, piemēram, japāņu kaut kas, kas mums liekas pārāk pārspīlēts, bez psiholoģijas vai iekšējas dramaturģijas, bet japāņiem tā nešķiet. Viņi tieši no šīs valodas paņem sev to, ko viņi vēlas sev paņemt, apmeklējot kultūras pasākumu. Šī pieredze man krājās diezgan ilgi, un šobrīd, Covid-19 laikā esmu sev nodefinējusi, ka,

runājot par latviešu un krievu vidi, mēs esam atšķirīgi, tāpat kā latviešu krievi ir atšķirīgi no Krievijas krieviem. Latvijā notiek mijiedarbība.

Kāda ir atšķirība, ja tev būtu jānoformulē?

Dana Bjorka: Piemēram, vienkāršoti runājot – krievu cilvēks atnāk uz teātri kā skatītājs, viņš vēlas gūt patiesu emociju ar to simbolu kodu, ko viņš ir pieradis saņemt savā ikdienā no bērnības. Viņš no bērnības ir pieradis, kā ar viņu runā, ir audzis konkrētā vidē, un tā ir viņa dzīves patiesība. Viņš uz skatuves visu redz caur savu emocionālo ekspresiju. Viņam tā ir dzīves realitāte un patiesība, tad viņš var saņemt domu, tās emocijas. Viņam rodas pārdzīvojums, asaras, smiekli, domas, jautājumi. Teiksim, latviešu skatītājs ir audzis citā vidē. Tā ir mierīgāka vide, pieklusināts sarunu stils, cita kultūra, žestikulācija, pasakas, ar kurām cilvēks ir audzis jau no bērnības, cita mūzika, pilnīgi citi kodi. Tad, kad šis skatītājs nāk uz teātri, viņam patiesība uz skatuves ir citā spēles veidā un manierē. Priekš sevis nodefinēju, ka mazāk ekspresijas – vizuālas un fiziskas, vairāk caur prātu, loģiku, mazāk emociju, vairāk loģikas. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir pēc mentalitātes. Viņš savu domu un emocijas var saņemt tā, kā viņš ir pieradis.

Kad cenšamies strīdēties, kāpēc mums nepatīk krievu klasiskās izrādes, kāpēc jūs nenākat, kāpēc kritika nevērtē… Tāpēc ka te kritiķi arī ir latvieši, kuriem ir cits kods, cita estētika un sapratne par kultūru.

Kad es līdz šim apzināti nonācu, sākām veidot daudzveidīgāku repertuāru.

Jā, tu teici, ka ir izrādes speciāli kritiķiem.

Dana Bjorka: Tā arī ir, un tā ir patiesība. Ja tas nestrādātu, neatbilstu faktiem, tad mēs nesasniegtu tos rezultātus, ko mēs sasniedzam. Izrāde ["Mumu"] nebūtu nominēta “Spēlmaņu naktij” kā labākā izrāde.

Bet to iestudēja latviešu režisors Viesturs Kairišs.

Dana Bjorka: Jā, bet Viesturs Kairišs tiek aicināts kā latviešu režisors, iestudējot krievu klasiku, latviešu manierē, ar savu lielo, filozofisko domāšanu. Ar tādu domāšanu, kas uzrunā arī kritiķus un latviešu auditoriju. Mēs zinām, ja Viesturs Kairišs iestudēs, tad tas ieinteresēs latviešu auditoriju un kritiķus. Viņš uztaisīs izrādi tieši ar tādiem kodiem, kas uzrunā tieši šo auditoriju.

Kad mēs uzrunājām Viesturu Kairišu, es jau zināju, ka auditorija sadalīsies.

Būs latvieši, kas raudās, celsies kājās un teiks: “Tas ir šedevrs. Tas ir tas, kāpēc es nāku uz teātri!”, un būs kāda krievvalodīgu cilvēku daļa, kas celsies un šausmās teiks: “Ak Dievs, kas tas par teātri! Tas nav Turgeņevs, tas nav ”Mumu”!” Un aizkaitināta ies projām. Tā arī notiek. Mēs ļoti labi apzināmies, uz ko mēs ejam, kad strādājam ar dažādām auditorijām. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti