Šī ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra speciālā aktieru kursa diplomdarbu nedēļa. Pirms četriem gadiem pirmo reizi savā vēsturē Latvijas Kultūras akadēmija uzņēma speciālo aktieru kursu Krievu teātrim.
Vai visi aktieru kursa beidzēji kļūs par Čehova Rīgas Krievu teātra aktieriem, kursa vadītājs Igors Koņajevs pagaidām nevar solīt.
Es to saku nopietni. Nejokoju. Direktors pateiks: man nav vietu un viss. Vispirms viņiem jāsaņem diploms, pēc tam raudzīsim, kas notiks,” izvairīgi skaidro Koņajevs. „Mūsu uzdevums bija radīt viņiem mīlestību pret šo profesiju. Godīgi sakot, es viņus centos pārliecināt nemācīties par aktieriem. Tas man bija tāds pedagoģiskais paņēmiens.”
Koņajevs uzskata, ja būtu attīstīta kino industrija, jaunie aktieri justos vieglāk.
„Bet Dievs vien zina! Eiropa tagad ir atvērta. Tepat Anglija, Francija. Varbūt vēl kaut kur nokļūs,” piebilst teātra mākslinieciskais vadītājs. „Šis ir jauns laiks. Viņi citādi domā, citu skatās, lasa. Mums nebija tāda brīvība kā viņiem. Protams, es jūtu atbildību par viņiem. Uztraucos par katru viņu uznācienu uz skatuves. Pārdzīvoju, ko man darīt. Esmu viņiem pieķēries. Gluži kā „Mazajā Princī” – mums jābūt atbildīgiem par tiem, ko esam pieradinājuši.”
Četru studiju gadu laikā studenti aktīvi iesaistījušies teātra dzīvē, turklāt teātra repertuāru papildina trīs studentu kursa izrādes „Meža dziesma”, „Tikšanās lai arī notika, bet..” un „Pusaudzis”. Bet 31.maijā, kā vēstīts, pirmizrādi piedzīvoja pēdējā diplomdarba izrāde „Divi džentlmeņi no Veronas” pēc Viljama Šekspīra lugas.
„Šekspīrs domāja par to, ka cilvēkam visu laiku kaut kur jātiecas. Viņam vajag savu prātu un dvēseli nepārtraukti attīstīt, tāpēc Šekspīram viss ir gudri un prasa saprašanu. Tā nav vienkārša izklaide. Viņš prasa, lai cilvēks aizdomājas kaut uz sekundi, bet mūsdienās tas jau ir grūti, jo mūsdienu dramaturģija teātrī ir ļoti vienkāršota,” skaidro Koņajevs. „Un ir vēl kāda nelaime. Cilvēkus cenšas radināt, lai viņi mazāk pārdzīvotu, lai ir mazāk emocionāli. Savukārt Šekspīra teātris gluži pretēji centās cilvēku kaut kur virzīt, lai viņš domā, kas ir mīlestība, kas ir nodevība, kas ir nāve, kas piedzimšana. Viņš izvirzīja būtiskus jautājumus domāšanai. Un arī šiem jauniešiem teksts bija sarežģīts. Viņiem bija jāpārdomā, ko es saku, kāpēc, kāpēc gudrs cilvēks tā ir rakstījis. Par to jādomā!”
