— Svetlana Jurjevna, no kurienes jūs tikko atlidojāt?
PERSONĪBA
Svetlana Zaharova ir Krievijas baletmāksliniece, Marijas teātra soliste no 1996. līdz 2003. gadam. Lielā teātra primabalerīna (no 2003. gada) un Milānas "La Scala" (no 2008. gada). Krievijas tautas māksliniece (2008), Krievijas Federācijas Valsts prēmijas laureāte (2006). "Vienotā Krievija" partijas biedrene no 2007. gada. 4. un 5. Krievijas Valsts Domes deputāte. Pasaulslavenā vijolnieka Vadima Repina sieva. Dejojusi visās vadošajās pasaules skatuvēs. Detaļa: 2013. gadā, nevēloties dejot ārpus pirmā sastāva, atteikusies no dalības pēdējā Lielā teātra 237. sezonas pirmizrādē - Džona Kranko baletā "Oņegins". Konflikts ar Zaharovu tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc tika atlaists ilglaicīgais teātra direktors Anatolijs Iksanovs.
Es sāku dejot tikai pēc tam, kad Grigorovičs aizgāja no Lielā [teātra], un ciešas saziņas man ar viņu nav bijis, tomēr viņš man vienalga ir mūsu mākslas Patriarhs. Viņš strādā joprojām - pašlaik Minhenē. Teātrī viņš parādās ne katru dienu, tomēr, kad visi pēkšņi padzird, ka viņš dodas uz mēģinājumu, visi sāk drebēt. Un es arī. Un viņš mēģinājumu laikā ļoti skaļi kliedz, tad es sāku līst ārā no ādas, bet viņš vienalga kliedz. Bet pēc mēģinājuma es viscaur drebinos, bet viņš pienāk un saka: "Tu esi lieliska! Viss labi. Bet kliedzu es ne uz tevi..."
Nesen bija Grigoroviča "Spartaks", un es no jauna pārdzīvoju visu šo emociju vētru. Tie ir ļoti sarežģīti baleti, bet pēc tiem izjūti gandarījumi.
— Vai pirmoreiz esat Rīgā?
— Lai cik tas dīvaini būtu - pirmoreiz. Nekad šeit neesmu uzstājusies vai pat atpūtusies.
— Mēs jūs neizsekosim, bet vai jūs jau zināt, kur iesiet, ko apskatīsiet?
— Zinu tikai to, ka rīt mums ir mēģinājums, un koncerta dalībnieki pamazām savācas no dažādām valstīm. Bet vakarā koncerts. Pilsētu es jau nedaudz esmu apskatījusi, un tā atstājusi patīkamu iespaidu. Zināt, kad vien es nonāku nepazīstamā pilsētā, es pat mazāk pētu arhitektūru nekā skatos uz cilvēku sejām. Man patīk novērot cilvēkus.
— Un kādas ir rīdzinieku sejas?
— Parastas.
— Kādā ziņā?
— Draudzīgas sejas, cik nu esmu paspējusi apskatīt. Bet kopumā man Rīgā ir ērti, komfortabli. Šeit ir labi un tīri. Un šeit uzstāties man ir liels gods.
— Pāris vārdos par jūsu izrādi Rīgā...
— Tie ir trīs viencēliena uzvedumi, katrs ar atšķirīgu emocionālo komponenti. Pirmā - "Frančeska da Rimini" Jurija Posohova uzvedumā ar Pētera Čaikovska mūziku. Slavens klasiskais sižets, kaislības, beigās slepkavība.
Otrais uzvedums, tas ir mīklains. Kā saka, ne visiem pat līdz galam ir skaidrs, par ko tas ir. Tas ir filozofisks stāsts, kurā katrs atradīs kādu savu jēgu. Tas ir "Lietus, pirms tas līst" ar Baha, Respīgi, Pino-Kintāni mūziku Patrika de Bāna horeogrāfijā.
Bet trešā daļa ir ar humoru. Margeritas Donlanas "Vēzieni pār nošu astēm" ar Mocarta 40. simfoniju. Es pati esmu cilvēks ar humora izjūtu un gribētu noslēgt vakaru uz pozitīvas, nevis skumjas nots. Jebkurā gadījumā, labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt.
Starp citu, lūk šo humoristisko baletu mēs mēģinājām visilgāk! Tur ir nianses, īpaša kustību koordinācija. Vai kā uz mums kliedza horeogrāfe, lamājās, ka mēs nevaram šīs kustības atcerēties, jaucam.
Vienu divarpus minūšu gabaliņu mēs mēģinājām divas stundas!
Tagad mūs var pamodināt, un mēs uzreiz to nodejosim!
— Kāpēc tāds nosaukums — "Amore"?
— Pasaules pirmizrāde notika šogad Itālijā. Mēs ilgi tai domājām nosaukumu. Saprotams, ka vajadzēja būt kaut kam itāliskam. Un vārds "amore", man šķiet, ir zināms visā pasaulē un tam nevajag tulkojumu.
— Ko jums nozīmē mīlestība?
— Tā ir milzīga sajūta. Katram tā ir atšķirīga. Sajūta, kuru man ir grūti formulēt. Galvenais, lai tā ir - šī sajūta. Mīlestība pret profesiju, vecākiem, bērniem. Banāli, bet tieši tā. Galvenais, lai dvēselē nebūtu tukšuma. Un mūsu izrāde, tā ir viena liela mīlestība, kuru, cerams, izjutīs katrs.
— Kā jūs tiekat galā ar pasaules slavu?
— Zināt, kad 15 gadu vecumā es, meitene no Kijevas, ieguvu balvu Vaganovas konkursā Pēterburgā, tad es it kā nokļuvu pasakā, viss man apkārt sāka griezties. Mani uzreiz uzaicināja mācīties leģendārajā Vaganovas [Baleta akadēmijā], es aizgāju tur ar dokumentiem un domāju, ka mani paņems klasi zemāk, bet mani uzreiz paņēma klasi augstāk. Un sākās tāds darbs, ka... es izjutu nevis prieku no panākumiem, bet gan tīras bailes! Man vajadzēja panākt citus, jo pēc gada jau bija jāiziet uz Marijas teātra skatuves!
Balets vienlaikus ir sievietēm paredzēta un sievietēm neparedzēta profesija. Nav laika priecāties par panākumiem. Tā ir disciplīna. Tā ir milzīga emocionālā un fiziskā slodze, reizēm iztukšošanās. "Bravo!" kliedzieni un aplausi to kompensē.
Dīvaini, bet tā ir. Bet bez tā es jūtu, ka dzīvē ved un māca liktenis. Un tas, ko tu dari, ne vienmēr ir tikai tavs nopelns. Šodien ir, bet rīt vairs nav. Jebkurā gadījumā, es neko nedaru speciāli.
— Jūsu novēlējums Jaunajā gadā?
— Veselību, laimi, siltumu sirdīs. Vēl es gribētu, lai pie mums atbrauc labi kolektīvi, lai jūs redzētu īstu meistaru un horeogrāfu izrādes. Visi, kas saistīti ar šo pasauli, zina, ka horeogrāfiskajā pasaulē īstenībā šo cilvēku nemaz nav tik daudz.
P.S. Kopā ar Zaharovu uz Lielā teātra izrādi brauc Mihails Lobuhins un Deniss Rodkins, vadošais solists Deniss Savins un vēl 10 izslavētās trupas locekļu. Kostīmus "Amore" varoņiem veidojis slavenais krievu modes dizaineris Igors Čapurins. Viesizrādes norisinās "Art Forte" ziemas sezonas ietvaros.
