Komponista Jēkaba Nīmaņa kapelas pavadīti, Blaumaņa „Trīnes grēku” personāži uz Nacionālā teātra skatuves šķiet sarīkojuši īstu klaunādi. Krāsas šķīst uz visām pusēm gan scenogrāfijā un tērpos, gan groteskā aktierspēlē.
Režisors Elmārs Seņkovs atzīst, ka viņam, tāpat kā Blaumanim, gribējies mazliet atkāpties no ierasti dramatiskajiem darbiem un pārbaudīt sevi komēdijas darbā.
„Varētu jau ņemt jebkuru ārzemju lugu, ir daudz komēdiju. Bet es ar Blaumani jau esmu strādājis, un domāju – mums taču pašiem ir joku lugas! „Trīne” ir tautas komēdija, tā ir tik daudz spēlēta un ieguvusi jocīgu popularitāti, kaut gan savā laikā Blaumani ļoti nokritizēja par šo lugu par prastumu, vienkāršumu. Un tomēr cilvēkiem šie joki patīk. Un latviešu humoru var meklēt tieši Blaumaņa darbos,” stāsta Seņkovs.
Seņkovs neslēpj, ka darbs komēdijas žanrā viņam ir bijis liels pārbaudījums. Ar „Trīnes” spilgto skatuves risinājumu režisors gribējis, kā pats saka, dauzīties un lauzt priekšstatus par to, ka Blaumaņa lugas iestudējumā noteikti jābūt pelēkiem lindrakiem, sendienu galdiem un krēsliem.
„Lasot lugu, man uzreiz parādījās sajūta par kaut ko no „commedia dell’arte”, klaunādes… Tā tomēr ir situāciju komēdija. Un skaidrs, ka šī luga ir jāver vaļā caur formu. To nedrīkst analizēt pēc drāmas likumiem. To pašu arī Blaumanis rakstījis vēstulē savam draugam, ka viņu kaitinājuši mēģinājumi šādi analizēt šo lugu. Patiesībā tā ir vienkārši joku luga, un tā viņš to arī nosauca,” norāda režisors.
Aktieriem Seņkovs devis lielu radošu brīvību meklēt galējas teatrālas un groteskas izpausmes, spilgtus tēlus un raksturus. Arī abām galvenās – precēties alkstošās kalpones Trīnes – lomas atveidotājām Ditai Lūriņai un Marijai Bērziņai, kuras izrādēs dublējas un katra izvēlējusies radikāli citādu Trīnes tēla interpretāciju. Lūriņas versijā Trīne ir… uz pusi īsāka par citiem tēliem.
„Tā bija liela radoša brīvība un tajā pašā laikā – arī liels radošs ārprāts. Jo viss uzstādījums ir tik krāšņs un visi tēli ir tik spilgti, ka es, protams, kritu izmisumā – kā man izcelties starp visiem, lai kāds vispār pamana Trīni? Nu, šis ir mans risinājums,” smejas aktrise.
Par „Trīnes” košajām krāsām atbildīgs izrādes scenogrāfs un tērpu mākslinieks Reinis Suhanovs.
„Mana iedvesma ir 20.gadsimta sākums – Romans Suta, Jānis Muncis, Dailes teātra sākums… Visā – gan kostīmos, gan krāsās un telpas organizācijā. Tie ir tādi tuvākie laikabiedri etnogrāfiskajam laikmetam, kas ar to ir spēlējušies. Šodienas acīm mēs to bieži vien pārlieku estetizējam vai izturamies ar bijāšanu, bet nespējam dauzīties. Man pašam tā bija atslēga, kā taisīt to „piģermiģeri”,” saka Suhanovs.
Blaumaņa vārdu „piģermiģeris” izrādes radošā komanda izmantojusi arī visa iestudējuma aprakstam. Kā šodienas skatītājam tulkot Blaumaņa laika jokus par precinieku atraidīto vecmeitu un pāru „dabūšanos” lauku sētā?
„Tāpēc jautājums par Trīni bija vēl lielāks – kāpēc viņa ir smieklīga, kāpēc par viņu smejas? Es nonācu pie tā, ka patiesībā viņa nemaz nav smieklīga, ja neņem vērā, ka arī cilvēka traģisms ir smieklīgs. Bet, protams, Blaumanim ir ierakstītas lietas, kas, paldies Dievam, ir aktuālas visos gadsimtos – mīlestības tēma un vēlme tomēr apprecēties aiz mīlestības, nevis aiz kāda cita iemesla,” skaidro Trīnes lomas atveidotājai Dita Lūriņa.
Režisora Elmāra Seņkova iestudētā Blaumaņa „Trīne” Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos ceturtdien, 11.maijā.
