Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Atklāj «Mākslai vajag telpu» Vasaras māju

Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani

Kopienu teātra izrādes ciklā «Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani»

Vairākās pasaules valstīs, jo īpaši Lielbritānijā, aktīvi darbojas tā sauktie kopienu teātri. Latvijā tas ir jaunums, un šajā vasarā pie skatītājiem nonāks vairākas mūsu kopienu teātra izrādes. Tās tapušas Latvijas simtgades zīmē, un tās vieno nosaukums “Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani”.

Teātris, kur iestudējuma centrā ir kāda ciema vai citas kopienas ļaudis ar savu vēsturi un aktualitātēm. Tā savulaik lugas radīja Šekspīrs, un tā darīja arī mūsu pašu Blaumanis. Pagājušajā gadā filmētajos kadros redzams britu teātra profesionāļu mēģinājums kopā ar mūsu novadu teātra entuziastiem, kuri sava ciema vai pilsētas dzīvi vēlas pārnest uz kopienu teātra skatuves. Un lūgums to nejaukt ar amatieru teātri.

Pērn notikušo meistarklašu rezultātā šovasar pie skatītājiem nonāks septiņi iestudējumi septiņās Latvijas vietās. Par savu dzīvi stāstīs Skultes, Āraišu, Dundagas, Aizputes, Pokaiņu apkārtnes, kā arī Brocēnu un Tilžas iedzīvotāji. Pēdējos divos vietējiem skatuves māksliniekiem iestudējumu palīdzēja veidot Latvijā un pasaulē pazīstamais britu režisors Jans Villems van den Boss.

"Mana radošā pieredze ir ļoti dažāda, taču droši varu teikt, ka tai pamatā ir Šekspīra dramaturģija, jo karjeras sākumā daudz sastrādājos ar Šekspīra „Globe” teātri Londonā. Taču mani allaž ir saistījusi arī kopienu teātra ideja. Ir svarīgi saprast, ko mēs domājam, sakot „kopiena”," Latvijas Radio saka van den Boss.

Viņš uzskata, ka kopiena ir vieta, kurā citkārt marginalizēti cilvēki var sanākt vienuviet, lai iegūtu savu izteiksmi, savu balsi. "Es piedalos līdzīgās iniciatīvās Lielbritānijā – strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi. Šobrīd tā ir oficiāli akreditēta izglītības programma, kuru vada apvienība „Grey Eye” sadarbībā ar Londonas Universitāti. Strādāju arī par māksliniecisko vadītāju teātra grupai, kurā darbojas cilvēki, kuriem ir grūtības mācībās un informācijas uzņemšanā. Un arī šeit būtisks ieguvums ir iespēja cilvēkiem dot savu balsi. Kas teātrī ir pats skaistākais – tā ir sadarbības māksla, un tas ļoti labi saslēdzas kopā ar kopienas ideju," saka režisors.

"Dažādiem cilvēkiem ir viens kopīgs mērķis, kuru sasniegt. Galvenais princips, kad mēs strādājām šajās meistardarbnīcās, bija nevis tas, ka es kā eksperts ienāku telpā un norādu, kas kuram būtu jādara, bet

projekta dalībnieki paši attīsta sev zināmos stāstus, viņiem svarīgo dzīves pieredzi, kas skar gan viņus pašus, gan viņu kaimiņus un apkārtējos,"

klāsta van den Boss un atklāj, ka viņi strādā ar dažādām metodēm – gan atsevišķās grupās, gan visa apvienība kopā. Dalībnieki esot bijuši gan amatierteātru aktīvisti, gan dažādu nozaru profesionāļi. "Tas, ko mēs centāmies panākt, bija, lai cilvēki radītu teatrālu darbu, kura pamatā ir sasaiste ar to vietu, kurā viņi dzīvo. Lielākā uzmanība ir uz Šekspīra tekstu, taču iestudējumam, ko veidojam Tilžā, pamatā ir vietējās leģendas un stāsti. Meistardarbnīcu laikā mēs centāmies noskaidrot, kas vietējiem cilvēkiem ir svarīgs un būtisks saistībā ar vidi, kurā viņi dzīvo – un kā šo svarīgo informāciju mēs varam ietvert teātra valodā, lai konkrētajai kopienai šis process izvērstos par kopīgās pieredzes svinēšanu vai, citiem vārdiem, atzīmēšanu," saka van den Boss.

Iestudējumus palīdzējuši veidot arī franču režisore Emma Battesti un mūsu pašu Dmitrijs Petrenko, komponists Jēkabs Nīmanis, horeogrāfe Eva Kronberga un virkne citu teātra profesionāļu. Žanriski iestudējumi būs gan komēdijas, gan sociālās drāmas. Dažos no tiem izmantoti klasiskās dramaturģijas elementi. Piemēram, iestudējumā Pokaiņu mežā izmantoti Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī” motīvi.

Viena no projekta „Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani” ārvalstu ekspertēm ir aktrise, režisore un kopienas teātra eksperte Kama Robertsa, kura jau kopš 15 gadu vecuma cieši saistīta ar vienu no pirmajiem kopienas teātriem „Willow Globe” Velsā un organizāciju „Shakespeare Link”. Kama projekta ietvaros 2018. gadā vadīja meistarklases Rīgā un Smiltenē. Mans jautājums viņai bija, vai darbs ar sākotnēji nepazīstamiem cilvēkiem nepazīstamā vietā nebūtu nosaucams par sava veida kultūras misionārismu. 

"Jā, es pieļauju, ka kaut kādā ziņā tas tā ir, kaut gan šādās kategorijās es par to neesmu domājusi. Kopumā ņemot, šī projekta ideja ir – būt cilvēkam. Es savā darbā cenšos lauzt barjeras, kuras mēdz veidot māksla vai teātris, galveno uzsvaru liekot uz humānismu, uz cilvēka būtību. Iespējams, ka šāda pieeja ir jauns koncepts Latvijas iedzīvotājiem – tiem cilvēkiem, ar kuriem es strādāju. Ir ļoti patīkami dalīties savā aizrautībā gan pret Šekspīru, gan pret ikdienu kopienas ietvaros, kā cilvēki sadzīvo viens ar otru. Svarīgi ir novērtēt katra ieguldījumu, kurš vēlas dot savu pienesumu kultūrā, tāpēc es ceru, ka šis projekts jau ir devis savu rezonansi kopienas ietvaros un turpinās to darīt arī citur," saka Robertsa.

Savukārt projekta vadītāja, fonda „Initium” pārstāve Ieva Niedre Latvijas Radio atklāj, ka viņas mērķis bija veidot šo projektu ne tikai kādai konkrētai profesijas grupai, bet, lai visdažādākie cilvēki, kam tas varētu interesēt, varētu to apgūt. "Tādēļ es aicināju gan amatierteātra režisorus, kuriem tās būt klasiskāk, gan jaunos režisorus, dramaturgus, antropologus, sociologus, izglītības speciālistus, kultūras menedžerus. Plašu cilvēku loku, kuri arī kopā strādāja, tādēļ arī pirmās meistardarbnīcas veidojās ļoti interesanti. Katrs pienesums bija atšķirīgs," viņa stāsta.

Projektā liels svars ir uz amatierteātra aktieriem, jo viņiem tā ir tuva lieta sevi izpaust šādā veidā. "Forši ir, ka mums daudz iesaistās citi cilvēki. Iesaiste notiek visdažādākos veidos. Pārsvarā ir kāds uzsaukums, ko veido šis režisors vai vietējais kultūras darbinieks, tad cilvēkus meklē vietējos kolektīvos. Arī ļoti bieži, un tas man liekas ir vissirsnīgākais, iedomājoties par kādu. Piemēram, šim jaunietim ļoti noderētu to pamēģināt, vai šis cilvēks ļoti piemērots kādai konkrētai lomai. Tad pierunāšana notiek caur kaimiņiem, draugiem, caur klasesbiedriem. Tur lieliski redzam sociālo aspektu, kā tas strādā. Varbūt cilvēks, kurš nekad nav iedomājies, ka gribētu vai varētu sevi tā izpaust, viņš pēkšņi tajā ir ierauts un to dara, neapzinoties, ka top kāds teātra produkts," stāsta Niedre un norāda, ka šo metodiku viņa gribētu iekļaut arī jaunajā skolu izglītības sistēmā.

"Es strādāju kā teātra mākslas eksperts. Šobrīd veidojam vidusskolas saturu nevis ar mērķi audzināt jauno paaudzi par aktieriem, bet tieši dodot sociālo pienesumu. Lai saprot, ka caur mākslu var pats izteikt savu viedokli gan par politiskiem procesiem, sociāliem jautājumiem vai vides problēmām, gan var palīdzēt citiem to izdarīt. Cilvēki kļūst sociāli līdzdalīgi caur mākslas procesiem," stāsta projekta vadītāja.

Kopienu teātra virzītāji ir pārliecināti, ka viņu teātra traktējums novados veicinās arvien lielāku interesi par skatuves mākslu.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti