- Ko savulaik Antonam Čehovam simbolizēja ''ķiršu dārzs'', un ko tas jums simbolizē tagad? Kas aiziet un kas iet bojā tagad?
Andrejs Končalovskis: - Buņins savulaik rakstīja, ka “ķiršu dārzs” ir izdomājums, jo tāds liels dārzs vispār nevar būt. Ja paskaita kvadrātkilometros, cik tas aizņem, tas ir mīts. Un ķirši tā neaug. Buņins nokritizēja no realitātes viedokļa. Bet būtība jau nav tajā, būtība ir, kad viens no varoņiem Petja Trofimovs saka Aņai: Visa Krievija ir mūsu dārzs. Protams, tas ir tēls, un tajā nozīmē, kad Antons Pavlovičs [Čehovs] rakstīja savu pēdējo lugu, viņš nekādi nevarēja izdomāt, ap ko šis sižets notiks, un, kad ideju izdomāja, leca, skrēja aiz prieka: zinu, zinu, tas būs ķiršu dārzs!
Tāpēc viss Čehovs, jaunais teātris ir simbols, sākot no “Kaijas”. Kā simbols? Tas ir diezgan saprotami – tas ir Krievijas atspulgs tās dažādās stadijās, kuras ved uz katastrofu.
Jo Čehovs teica Buņinam jau 1903.gadā, divus gadus pirms 1905.gada revolūcijas, lūk, nomirs Tolstojs un visa Krievija aizlidos pie velna mātes. Buņins jautāja: Jūs domājat – literatūra? Literatūra arī, atbildējis Čehovs. Tātad viņš domājis to, ko jau “Trīs māsās” Tuzenbahs saka: “Tuvojas vētra, drīz tā visu aizslaucīs.”
Viņš, liels cilvēks būdams, nekad nelietoja vārdu sociālisms, nekad tādus vārdus nelietoja, nekad nebija sociāli tiešs, jo bija izcils mākslinieks, tāpēc runāja par daudz lielākām lietām, nekad nesaucot konkrēti. Tāpēc Čehovu nekad nevar saukt par aktuālu, paldies Dievam! Es to vārdu ciest nevaru. Diez vai viņam žurnālisti vaicātu, vienalga par kuru lugu, bet, ja būtu pajautājuši, kāda ir jūsu lugas aktualitāte, viņš būtu metis ar kādu smagu priekšmetu.
Tāpēc, ja runā par viņa pēdējo lugu, tā, līdzīgi kā citas viņa lugas, ir rakstīta krievu skatītājam par krievu dzīvi, kas Rietumiem nav saprotama. Jo Rietumi nevar saprast, kā var būt vecs sulainis, kurš bijis dzimtcilvēks?
Čehovs pat rakstījis, kāpēc manu lugu tulkot franciski? Viņi tāpat neko nesapratīs ne no Jermolaja, ne ''Ķiršu dārza'', tikai garlaikosies… Un viss.. Un taisnību teica.
Ja paskatīsities lielos iestudējumus, tādus kā Džordžo Strēlers, Pīters Bruks, Pīters Štains, visi lieli režisori, Čehovs viņiem visiem ir romantisks, baltās kleitās, nostalģisks… Redzams tikai apvalks!
Ļoti grūti Rietumiem saprast Krieviju, jo dzīvojam ne pēc likumiem, bet tikai pēc to izpratnes, arī tāpēc, ka dzimtbūšana tika atcelta tikai nesen un palika tāda izpratne - kungi pie zemniekiem vai zemnieki pie kungiem! Protams, to visu ir grūti pārtulkot Rietumu manierē. Mums ir pavisam cits attīstības ātrums valstī.
Šajā nozīmē es “Ķiršu dārzā” iestudēju pirmo Petjas monologu, kas pēdējā lugā pat nav iespiests, kuru pēc tam lūdza pārrakstīt. “Paskatieties uz savu dārzu, tas ir briesmīgs!”, saka Petja. “No katra koka uz jums lūkojas izmocītas, nogalētas dvēseles…'' Tālāk viņš saka - jūsu tēvs, vectēvs bija zemnieki. Jau pirmajā monologā viņš saka, ka šis dārzs ir briesmīgs mantojums. Saprotiet, bet, kad to cērt, sāp. Viss vienlaikus kļūst ļoti ambivalents. Tāpēc neatkarīgi, ko es vakar (autorvakarā kinoteātrī “Splendid Palace” – A.L.) tikšanās reizē sacīju, Čehovs rakstīja: “Kāpēc uz afišām uzstājīgi raksta: drāma? Man ir komēdija un pats farss. Saderu, ka ne Staņislavskis, ne Ņemirovičs-Dančenko nav lasījuši manu lugu!” To taču raksta Čehovs!
Kad lasīja lugu, viss teātris raudāja. Čehovs nesaprata, kāpēc, bet raudāja, jo visi zināja, ka viņš mirs pēc diviem mēnešiem. Bet viņš gribēja, zinot, ka mirst, uztaisīt pēdējo atvadu joku. Protams, šis ir ļoti drosmīga cilvēka joks, ar kolosālu iekšējo spēku, kurš pēc tam vēl četrus gadus gaidīja, kad nomirs. Viņam bija jāmirst 1900.gadā, bet nodzīvoja vēl, redz cik! Cilvēks, kurš zina, ka drīz mirs, protams, viņam ir cita attieksme pret cilvēkiem un pasauli, ziediem, kuģiem, suņiem… Jebkurš cilvēks, kurš zina, ka ir nolemts… Jo mēs, kā dzīvojam? – visu laiku atstumjam no sevis nāves neizbēgamību, kas tāpat pienāks. Šī nāves neizbēgamība... Tajā ziņā luga ir uzmācīga, viņš brīnās, ka dzīvo vēl četrus gadus, kaut bija jābūt mirušam. Iznāk, ka it kā miris cilvēks joko atvadoties.
Uzreiz atbildēšu uz jautājumu, ar ko šī luga aktuāla šodien? Atbildu – ne ar ko. Izcili sacerējumi ir aktuāli vienmēr. Vajag tikai, lai tie būtu tuvi, ja nekļūst tuvi uzvedot, tad nav aktuāli, viss būs miris.
Aktualitātes jautājums svarīgs žurnālistikā, politikā, bet mākslā aktuāls ir tas, kas uztrauc un aizkustina; ja raudat un smejaties, tātad aktuāli.
Tā bija paplašināta atbilde uz visiem jautājumiem…
Es vienmēr gribu atvest visu triloģiju, bet man saka, ka pietrūkšot skatītāju triloģijai. Šī luga ir triloģijas sastāvdaļa. Kopumā tā ir simfonija no trīs daļām: pirmā “Tēvocis Vaņa”, otrā “Trīs māsas”, trešā ”Ķiršu dārzs”. Visas vieno tie paši tēli, spēlē tie paši aktieri vienā un tajā pašā dekorācijā. Kad skaties pēc kārtas, rodas simfonijas efekts. Bet šodien mēs jums nospēlēsim simfonijas finālu. Tas arī nav slikti! Paldies arī par to!
- Kāpēc simfonijas finālam, “Ķiršu dārza” Eiropas pirmizrādei, izvēlējāties tieši Rīgu?
- Mani uzaicināja. Atsauca un spēlējam. Paldies! Mēs atbraucām. Mēs jau paši nenosakām, kur spēlēt. Kur aicina, turp braucam.
- Kur tālāk plānots to rādīt?
- Kur uzaicinās, turp brauksim. Nevaru pateikt, jo ar to nenodarbojos.
- Parēķinot, cik paaudzes šķir šo paaudzi no pēdējā dzimtļaužu īpašnieka, kuram piederēja zemnieki dzimtļaudis Krievijā, sanāk vismaz četras. Jūs atgriežaties pie tā, ka tieši dzimtbūšana ir atslēga uz lugu sapratni…
- Krievija vienmēr bijusi ļoti nabadzīga valsts. Ļoti. Jo bija ļoti slikts klimats. Bet katras viduslaiku valsts pamatā ir zemkopība. Kad sākās zemes apstrāde, tas nozīmēja, ka dedzina mežu, uzar, pēc trīs ražām zeme noplicinās, un atkal viss no sākuma jādara - dedzina mežus, uzar laukus… Tas nozīmē, ka visu laiku cilvēki meklēja zemi, kas dotu ražu. Ražu 1:3 – trīs zirņus uz vienu iestādīto. Anglijā bija 1:6. Eiropā vidēji 1:5, pat Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs 1:4. Mums bija ļoti slikta, vāja zeme, kas nozīmēja, ka zeme nevarēja pabarot tik, cik nepieciešams, lai iegūtu priekš tirgus pārpalikumu. Viena ģimene līdz ar to nevar pati apstrādāt, tas jādara dzimtas ietvaros, strādā visi, jo piecos mēnešos vajag uzart, iesēt, novākt un vēl savākt pietiekami barību dzīvniekiem septiņiem mēnešiem. Rietumos, pat Polijā, varēja govis dzīt ganībās līdz pat decembra beigām. Tas viss kopumā nozīmēja, ka Krievija nevarēja izdzīvot bez ģints iekārtas. Tas nav beidzies arī tagad.
Ģimene ir pamats… Staļins to gribēja izjaukt, nesanāca… Dzimtbūšana bija vienīgais instruments, lai izdzīvotu Krievija. Tas nebija tikai tāpēc, ka sliktie cilvēki apspieda labos.
Tas bija kā kara nometne…. Pilsēta bija karaspēka novietne, kur atradās garnizons. “Trīs māsas” – stāv garnizons, ja zemnieki saceltos, būtu, kas apspiež. Šī sistēma saglabājās līdz revolūcijai un pēc tam pārauga komunismā.
Tagad Krievijas valsts uzdevums ir iedvesmot vienkāršos cilvēkus nodarboties ar biznesu. Vienalga, ar ko nodarboties, jo cilvēki nav pieraduši, ka viņiem kaut kas pieder. Bet, ja cilvēkam nekā nav un viņš neko nevar pārdot, tad pret biznesu viņš izturas kā pret ienaidnieka nodarbi. Alternatīva ir kaut kā pierādīt vienkāršajam krievu cilvēkam, ka, nodarbojoties ar biznesu, vari nopelnīt. Vai tā ir zeme… Krievu cilvēkam agrāk nekas nepiederēja. Bet, ja nekas nepieder, nav ko aizsargāt. Cilvēks kļūst indiferents. Kad sākās perestroika, radās iespēja nodarboties ar biznesu, nekas nenotika, izņemot ļoti aktīvus cilvēkus ar zemu sociālo atbildību. Bet visi pārējie sēdēja un klapēja ar ausīm, un pieprasīja pensijas vai algas paaugstinājumu. Tas ir
sarežģīts jautājums, kas saistīts ar Krievijas vēsturi, krievu mentalitāti, attieksmi pret naudu, ko uztver kā ļaunumu utt… Šo sarežģīto problēmu es saucu par krievu kultūras gēnu, kas vēl jāizprot, lai to reformētu. Katrā gadījumā politika nevar izmainīt kultūru, jo kultūra ietekmē visu, nevis otrādi.
Skatieties, kādu lekciju liekat man lasīt… (smejas)… Vismaz jūs skaidri iztēlojāties, kas ir krievu vēsture.
- Jautājums režisora sievai, aktrisei Jūlijai Visockai, ko viņai nozīmē šī loma ''Ķiršu dārzā''?
Jūlija Visocka, aktrise: - Ņemot vērā, ka mēs kopā esam 21 gadu, trīs no tiem nav ilgs laiks, lai saprastu, kāds kurš aktieris…
Par Raņevsku "Ķiršu dārzā"… Visas aktrises sākumā sapņo nospēlēt Džuljetu, pēc tam Ņinu Zarečnuju Čehova "Kaijā", tad kādā dzīves periodā Arkadinu, Raņevsku…
- Kā režisors iztēlojas Čehova varoņu turpmāko dzīvi? Vai viņi varētu beigt savu dzīvi koncentrācijas nometnē, līdzīgi kā filmas “Paradīze” galvenā varone?
Končalovskis: - Sākot no "Trim māsām", esmu centies izskaidrot saviem aktieriem, kas notiktu ar viņu varoņiem. ''Trīs māsās'' kas sanāktu… Tuzenbaham, protams, paveicās, viņu nošāva divkaujā. Tālāk – Saļonijs kļūs bruņuvilciena komandieris, Irina būs viņa mīļākā šajā bruņukuģī... lasiet “Doktoru Živago”. Pārējos visus nošaus. Tas pats "Ķiršu dārzā". Petja nomirs no diloņa... varbūt kādu laiku pašaus 1905.gadā, cits varonis nobīsies, kad uz viņu kāds anarhists tēmēs… Lopahins var kādu laiku pretoties, bet viņu kā kulaku apspiedīs. Visus gaida vilšanās. Tās ir atvadas no vienām ilūzijām un citu ilūziju iegūšana.
- Vai kinofilmā “Paradīze” melnbaltā attēla izvēle ir emociju atspoguļošana?
Končalovskis: - Vai jūs kādreiz esat redzējuši krāsainus dokumentālos kadrus par koncentrācijas nometnēm? Tādu nav. Visi Otrā pasaules kara laika materiāli ir melnbalti kinodokumenti. Izvēlējos to, lai būtu tuvāk tā laika dokumentalitātei. Kas mums jau ir zemapziņā, ka melnbalts materiāls ir līdz 1945. gadam, jo tikai pēc 1948.gada sāk uzņemt krāsainus.
- Pirms neilga laika Latvijā viesojās rakstniece Tatjana Tolstaja, kas ļoti silti par jums izteicās. Viņa stāstīja, ka ir pārdzīvojusi klīnisko nāvi un zina, kā tur ir… Kā jūs iztēlojas paradīzi un elli?
Končalovskis: Man, paldies Dievam, vēl nav šādas pieredzes, es nezinu, katru dienu citādāk tos uztveru… . Ir tāda neliela teiksma par samuraju, kas satika mūku un jautā: pasakiet, kas ir paradīze un elle? Mūks atbild: tu tāds, liels, stiprs, spēcīgs, nesapratīsi! Samurajs izvelk zobenu un draud: es tevi sakapāšu tūliņ, vecais, gabalos! Lūk, tā ir elle, saka mūks. Samurajs samierinās, noliek zobenu, paklanās, atvainojas, ka ir pārsteidzies. Un tā ir paradīze, piebilst mūks.
Jautājums Jūlijai Visockai: - Kas lugā "Ķiršu dārzs" bija atklājums, un kāpēc šāda sieviete, kurai piemitis apburošs pievilkšana spēks, ir tik nelaimīga un visu ap sevi sagrauj?
Visocka: - Tā ir jūsu interpretācija, es neuzskatu, ka viņa visu sagrauj. Soņa arī ir hrestomātiska loma; atceros, man viena draudzene atbrauca un atcerējās, kā pirms sešiem gadiem skatījusies, domājot, nabaga, nabaga tēvocis Vaņa. Un mēs ar Andreju Sergejeviču vienbalsīgi protestējam: mēs taču tā nespēlējam! Soņa ir mainījusies izrāžu gaitā kopš mēģinājumiem, tāpat arī ''Trīs māsu'' varoņi ir pavisam citādāki nekā vairumā iestudējumu. Tāpat arī pēc "Ķiršu dārza", kad par mūs izrādi saka, ka tas jau tāds klasisks lasījums, - tad vai nu cilvēki vispār nav lasījuši lugu, viņiem nav priekšstata, kas ir klasisks piegājiens, jo Andrejam Sergejevičam ir ļoti interesants piegājiens katram varonim, lai tie tiktu saprasti un nospēlēti tā, kā nekad līdz šim. Tāpēc nevajag viņiem uzvilkt cauras džinsus vai radīt ''mūsdienīgas'' dekorācijas, lai luga kļūtu saprotamāka mūsdienu skatītājam.
Raņevskas tekstos viss pateikts, ka dzīvot ar to viņas pieredzi, ko viņa sapratusi, viņai ir elle. Tāpēc viņa jau dzīvo ellē. Nevis viņa sagrauj visu sev apkārt, bet pati dzīve viņu sagrauj.
Viņa, cik var, pretojas. Patiesībā viņa ir stipra, jo, ja būtu vāja, jau sen būtu sev galu padarījusi. Moka viņu tikai viens - tas, ka ir zaudējusi bērnu, tā ir viņas lielākā traģēdija. Es nezinu, kāpēc citos iestudējumos to uzsver mazāk nekā viņas seksuālo pievilcību vai vajadzību pēc naudas.
Končalovskis: - Diemžēl mūsdienu Rietumu kultūrā attīstījusies tendence virspusēji mūsdienīgot izrādes, vai tas būtu Čehovs, Šekspīrs vai kāds cits. Tendence nāk no lielajiem režisoriem
Pīters Bruks, Patriss Šero, kuri atļāvās introducēt mūsdienīgumu klasikā, bet to izdarīja ģeniāli cilvēki. Ārējās formas bija ļoti dīvainas, tās saucās nabadzīgais teātris, kad Šekspīru spēlēja melnās biksēs un baltos kreklos spēlēja, tad tas bija atklājums.
Bet kā likums, tikai ārējās lietas tiek zagtas, ārējo formu var nozagt, iekšējo nozagt ir grūti, ārējais ātri citiem pielīp.
Šodien nez kāpēc skaitās slikts režisora tonis - likt spēlēt klasiskos kostīmos, jo skatītājs jau ir saradis diemžēl ar uzspiestu viedokli, ka mūsdienīgs iestudējums skaitās mūsdienīgs, ja izraisa šoku, bet, ja klasiski tērpi, tad tradicionāls.
Diemžēl vairums skatītāju redz tikai ārējo formu, un daudzi režisori pašizpausmē savā starpā sacenšas uz klasikas rēķina. Tāda tendence ir iznīcinoša, jo mūsdienu skatītājā ne tikai mazinās spēja uz mākslinieciskām asociācijām, viņš jau uztver, ka izrādes veidotājiem ir pienākums izdomāt prikolus, izģērbt kādu pliku.
