Kā ziņots, Rīgas krievu teātris savu 130. dzimšanas dienu svin, iestudējot Bulgakova lugu par varas un mākslinieka attiecībām – „Svētuļu jūgs”.
Jubilejas sezonas pirmais jauniestudējums gan saucas „Kunga komediants”. Mihaila Bulgakova luga par franču klasicisma ģeniālo komediogrāfu Moljēru, viņa sarežģītajām attiecībām ar sievietēm un karali Ludviķi Četrpadsmito jeb Saules karali pirmo reizi pirms 80 gadiem tika izrādīta tieši Rīgas Krievu teātrī.
„Mākslinieks un vara - vai tas būtu Moljēra laiks, vai kāda cits, - tā vienmēr ir konfliktsituācija,” atzīst Igors Koņajevs. „Lai kā mākslinieks nepielāgotos vienai vai otrai politiskajai situācijai, vienmēr un pat visbiežāk ir risks neizpatikt. Tāpēc vienmēr ir dilemma, kas ir svarīgāk - pielāgoties izdzīvošanas apstākļiem vai radīt mākslu.”
Moljēra radošā, finansiālā un pat privātā dzīves bija ļoti atkarīga no Saules karaļa labvēlības. Savstarpējas simpātijas tomēr nenojauca hierarhiju. Bulgakovs lugā iekodējis savas attiecības ar Staļinu. Izrādes radošā grupa uzskata, ka varas vertikāle kultūrā joprojām ir spēcīga.
„Tā ir pavisam tieša asociācija. Mākslinieks un vara, to abu attiecības – tā vienmēr ir bijusi un, diemžēl, arī būs problēma, jo nopietns mākslinieks – tas vienmēr ir iekšējs protests, iekšēja nepiekrišana vai - īstais vārds – neapmierinātība ar to, kas notiek,” stāsta Igors Čerņavskis, kurš izrādē spēlē Moljēru. „Moljērs ir radītājs, mākslinieks šī vārda augstākajā nozīmē. Es esmu šajā profesijā un arī sevi uzskatu par radītāju un mākslinieku.”
Ne mazāk sarežģītas lugā un izrādē ir Moljēra attiecības ar sievietēm. Viņš atsakās ticēt, ka iemīļotā Armanda ir viņa un kādreizējās mīļākās Madlēnas meita, nevis Madlēnas māsa.
„Viņš taču ir gudrs cilvēks,” uzsver Čerņavskis, „tāpēc par pamatu attiecībām ir viņa pārliecība, ka tā nav meita, ka tā ir Madlēnas māsa. Tā ir pēdējā mīlestība. Kaislīgākā, kāda vīrietim iespējama apmēram 50 gadu vecumā. Nereti tā ir traģēdija.”
„Vai Armanda bija iemīlējusies Moljērā? Jā, noteikti. Kāpēc? Talantīgs cilvēks, brīnišķīgs aktieris. Viņa vispirms iemīlējās cilvēkā, jo viņš ir vecāks, viņa ir jauna meitene. Talants - tas ir tas, ko viņa iemīlēja,” uzskata Armanda Bežāra – Natālija Živeca.
Natālija Živeca ir viena no Igora Koņajeva vadītā aktieru kursa studentēm. Kas notiks ar pašlaik aktīvi nodarbinātajiem studentiem, paredzēt nav iespējams.
„Kurš no viņiem nodarbosies ar šo profesiju, es nevaru pateikt, tas nav zināms, jo dzīve var piedāvāt daudz dažādus variantus, tas var pat nebūt atkarīgs no viņiem, bet no viņu likteņa. Bet man, protams, gribētos, lai viņi būtu šeit visi,” norāda Koņajevs.
Rīgas Krievu teātris ir arī latviešu skatītāju iecienīts, par ko priecājas ne tikai teātra vadība, bet arī aktieri.
„Tas ļoti iepriecina! Lūk, skan radio translācija un mēs dzirdam skatītājus - daudz skan latviešu valoda. Mums ir ļoti krieviska izrāde - Ostrovska „Ne vienmēr runcim krējuma pods”, kur skan sena krievu valoda, un tajā vienmēr ir daudz latviešu publikas. Tas ir ļoti patīkami,” uzsver Čerņavskis, novēlot teātrim „vēl daudzreiz piedzīvot vismaz 130 gadus, labas lugas, talantīgus režisorus un, Dievs dod, finansiālu stabilitāti.”
