Tiek norādīts arī uz iespēju, ka jaunas neatkarīgās apvienības var veicināt pārmaiņas kultūras finansējuma politikā valstī.
Pirms diviem gadiem darbu sāka neatkarīgā teātra trupa “Kvadrifrons”, tagad tai ar nelielu laika intervālu pievienojas “ESARTE” – nozares eksperti komentē, ka šāda neatkarīgo teātru dzimšana liecina par sektoru veicinošām pārmaiņām.
“Mēs kā nevalstiskais “Dirty Deal Teatro” priecājamies un gandrīz lecam gaisā no laimes, ka mūsu pulkam ir piepulcējusies vēl viena apvienība,” tā jaunā teātra “Esarte” uznācienu komentē “Dirty Deal Teatro” vadītāja Anna Sīle. Tieši tāpat kā pirms diviem gadiem dibinātā trupa “Kvadrifrons”, arī “Esarte” savu pirmo sadarbību veido tieši ar “Dirty Deal Teatro”, kur 1. februārī notiks jaunā teātra pirmā pirmizrāde “Pēdējās stundas”. Pēc tam Elmāra Seņkova vadītais teātris sadarbosies ar Ģertrūdes ielas teātri un Valmieras vasaras teātra festivālu.
Anna Sīle vērtē:
“Tas, iespējams, uzrāda tendences, ka mēs kā organizācijas spējam labi sadarboties, esam fleksiblas, daudz vairāk domājam par kopējo ieguldījumu Latvijas teātra skatuves mākslā, nemēģinām to deķīti katrs pavilkt uz savu pusi.”
Tam ir arī augļi, jo, nevalstiskajiem teātriem arvien vairāk sevi piesakot un aktuāli runājot ar sabiedrību, arī sabiedrība arvien vairāk tos sāk akceptēt un saprast, ka labs teātris var būt arī ārpus institucionālajiem teātriem.
Arī Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja Zane Kreicberga Seņkova iniciatīvu vērtē atzinīgi un jaunu neatkarīgu trupu rašanos kopumā raksturo kā teātra jomas veselīguma pazīmi:
“Mēs varam vērot, ka Latvijas teātros situācija šobrīd mainās arī struktūru ziņā. Tas norāda uz to, ka jaunajiem māksliniekiem vairs nav tik lielas vilkmes iet iekšā lielā institūcijā, repertuāra teātros, un, protams, visiem tur arī vieta neatrodas, bet tomēr strādāt savā profesijā un veidot savu darbību, kā paši vēlas, un runāt par tām tēmām, ko paši vēlas.
Manuprāt, tā ir ļoti veselīga pazīme.”
Teātra kritiķe Silvija Radzobe uzskata, ka ļoti svarīgi arī, tieši kuras personības nāk klajā ar šādām jaunām iniciatīvām. Seņkovu un Hermani viņa vērtē kā šobrīd divus izcilākos Latvijas režisorus, līdz ar to teju viss, ar ko viņi nāk klajā, šķiet apriori interesanti.
No otras puses, viņai žēl, ka Seņkovs tagad mazāk varēs strādāt lielajos teātros, kas nozīmē, ka viņa izrādes būs iespēja redzēt ierobežotākam skatītāju skaitam nekā līdz šim. Bet šī drosme un vēlme iet tieši savu iecerēto ceļu Seņkovu arī raksturo kā lielu personību.
“Tā kā pašlaik es personiski ar lielu interesi gaidīšu viņa izrādes. Man žēl to izcilo Nacionālā teātra aktieru, ar kuriem Seņkovs ir iestudējis daudz brīnišķīgu izrāžu un kuriem viņš ir izveidojis spožas radošās biogrāfijas. Bet, protams, viņš ir tiesīgs rīkoties, kā viņš vēlas,” uzsver Silvija Radzobe.
Jaunajai teātra apvienībai nebūs noteiktas mājvietas, tā darbosies kā rezidējoša kompānija, gluži tāpat kā citi nevalstiskie teātri, finansējumu tā piesaistīs, projektus iesniedzot Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) teātra nozares mērķprogrammā.
Pirmos jaunā teātra projektus VKKF jau ir atbalstījis.
Teātrim tas ir labs atspēriena punkts, bet izrādās – tādējādi pirmo reizi deviņu gadu pastāvēšanas laikā nauda nav atvēlēta elektroniskajai teātra vietnei “Kroders.lv”, un to Silvija Radzobe raksturo kā absurdu situāciju.
“Šīs padomes locekļi teica, ka turpmāk pētniecībai un grāmatu izdošanai vispār nebūs iespējams piešķirt līdzekļus, jo nācis klāt jauns teātris Seņkova vadībā, ko vajadzēs pilnībā finansēt,” atklāj Radzobe.
“Protams, šāda situācija man kā cilvēkam, kas publicējas “Kroders.lv”, kā arī sacer grāmatas par teātri, liekas ļoti problemātiska, tas liekas vienkārši absurdi.”
Neatkarīgo teātru finansēšanas modeli par sāpīgāko punktu visā situācijā dēvē arī Zane Kreicberga. Taču, iespējams, jo vairāk radīsies šādi formāti, jo kultūras politikas veidotāji būs spiesti uz to reaģēt un mainīt finansēšanas kārtību.
Zane Kreicberga norāda:
“Varbūt, ka valsts finansējumam vajadzētu attiekties ne tikai uz valsts dibinātajiem teātriem, bet arī uz plašāku loku teātru, kā tas, piemēram, ir Igaunijā.
Tur daļa no nevalstiskajiem teātriem, kas pierādījuši savu stabilu darbību, saņem valsts finansējumu no budžeta, respektīvi, no Kultūras ministrijas, ne tikai no Kultūrkapitāla fonda. Bet nu tas, protams, nav īstermiņa jautājums, tas ir ilgtermiņa jautājums”.
Iespējams, situācija varētu uzlaboties pēc aptuveni diviem gadiem pēc gaidāmās VKKF modeļa maiņas atpakaļ uz naudas piesaisti no akcīzes nodokļiem, kas palielinās fonda finansējumu, un līdz ar to arī neatkarīgie teātri varēs piesaistīt lielākus līdzekļus.
Neatkarīgu teātru rašanās Latvijā nav nekas revolucionārs, taču daudzās valstīs, tostarp, Lietuvā un Igaunijā, šādu teātru ir vairāk nekā pie mums.
