Radošajā komandā – dzejnieks, tekstu autors Sergejs Timofejevs, režisore Ināra Slucka un mākslinieks Krišs Salmanis, mūziķi: Alise Rancāne, stīgu kvartets "JUNO" (Otto Trapāns – 1. vijole, Undīne Cercina – 2. vijole, Paula Kronentāle – alts, Undīne Balode, čells), galvenajās lomās – Kitija Mināte un Kalvis Kalniņš.
Kameroperas darbība notiek aptuveni desmit gadus tālā nākotnē. Galvenais varonis dzīvo kopā ar bezķermenisku mākslīgo intelektu – digitālo asistenti vārdā DIA. Šis ir laikmets, kad fiziska distancēšanās – epidēmijas un vispārējas digitalizācijas mantojums – kļuvusi par dominējošo dzīves stilu, bet naudas vienība "kontakts", kas ekvivalenta vienam virtuāla satura skatījumam, atzīta par vispasaules valūtu. Ikviens piedalās cīņā par "kontaktiem", turpretī sievietes balsī runājošā DIA sapņo iegūt ķermeni, lai izveidotu pilnvērtīgas attiecības ar savu saimnieku.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas pamudināja pievērsties operas žanram?
Edgars Mākens: Mani vispār teātris interesē, līdz ar to arī operu uzlūkoju no muzikālā teātra skatpunkta. Personīgs pamudinājums bija tas, ka diezgan labi protu ilgi būt viens pats tukšā istabā, tomēr bija tāds posms pirmajā pandēmijas vilnī, kad tas sāka kļūt pārāk nomācoši.
Tad sapratu, ka vajag domāt par cilvēcību un cilvēciskajiem kontaktiem.
Es reizēm izmantoju mūziku vai mākslu kā veidu, lai satiktos ar cilvēkiem, un operas iestudēšana ir brīnišķīgs veids, kā cilvēkus iepazīt, kā ar viņiem satikties.
Satikties var arī simfonijas iestudēšanas procesā, tad varētu iztikt bez libreta.
Jā, bet man patīk stāsti, man patīk šī teatrālā puse. Tas bija simptomātiski – ja kāds posms šajā darbā nerakstījās, tad secināju, ka vairumā gadījumu tas nerakstās tāpēc, ka nespēju iztēloties, kā tas varētu izskatīties uz skatuves. Kad sāku iztēloties šo brīdi, tad pēkšņi lietas sastājās savās vietās. Ne viss arī šoreiz ir ticis inscenēts tā, kā es to iztēlojos, bet iesaistīti augstas raudzes profesionāļi, kas iestudējumu veido, bet dažas no manām idejām ir palikušas.
Vai viegli bija atrast operai libretu?
Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka nemeklēšu kādu pārlikumu, bet mēģināsim radīt kaut ko jaunu, ar iespēju, ka tas var neizdoties, bet kopā ar Sergeju Timofejevu, kurš ir libreta autors, mēs izveidojām dramaturģisko struktūru, kas, mūsuprāt, strādā. Shēmas veidošana pati par sevi bija interesants process: mēs ļoti daudz stundu runājām pa telefonu, jo satikties īsti tobrīd nevarēja. Tas brīdis, kad tēli, kuri līdz šim ir eksistējuši tikai galvā, iegūst apveidu – tas ir piedzīvojums.
Piedzīvojums būs arī solītā ceļošana desmit gadus tālā nākotnē. Kas tur notiek? Vai būs kā klasiskā operā, kad izrādes beigās ir līķu kaudze?
Andris Kalnozols kādā intervijā teica, ka skatuve pieprasa asinis.
Būs?
Asinis nebūs, bet zināma traģiska nots beigās būs.
Jums jau nav daudz varoņu, ko nogalināt.
Varbūt vienīgi stīgu kvartets (smejas). Esmu zinātniskās fantastikas cienītājs. Skolas gados, piemēram, man ļoti patika Staņislava Lema daiļrade, arī šobrīd rūpīgi sekoju līdzi tam, kas notiek kino un zinātniskās fantastikas jomā. Šajā laukā esmu diezgan daudz ko redzējis.
Man šķiet, ka nav tik daudz operu mūsdienu pasaulē, kas nodarbotos tieši ar tāda veida sižetu, kurā faktiski ir izteikta prognoze un notiek mēģinājumi saprast, kā cilvēki dzīvos pēc zināma laika.
Kas tad uzvarēs – mākslīgais intelekts vai tomēr sirds siltums?
Grūti pateikt, kā to sapratīs klausītājs. Ar skatuves darbiem nekad nav perfekti skaidrs, kā to uztvers. Katrā ziņā galvenajam varonim mēs liekam apsvērt un padomāt, kādas ir viņa prioritātes un kas viņš pats ir.
Kas dziedās galvenās lomas, kas režisē?
Jaunais mecosoprāns Kitija Mināte, ar kuru Jāzepa Vītolas Latvijas Mūzikas akadēmijā studējām vienā kursā, bet Gustava lomu dziedās operas solists Kalvis Kalniņš. Esmu ļoti priecīgs, ka atkal ir iespēja sastrādāties ar Ināru Slucku. Man šķiet, ka viņa ļoti mīl un saprot mūziku.
Vai dziedātājiem doti sarežģīti uzdevumi?
Viņiem ir, ko darīt, jo atskaņojums būs bez diriģenta un ritmi mūzikā brīžiem ir salīdzinoši sarežģīti, ir poliritmija, līdz ar to nevar izskaitīt īsti uz viens, divi, trīs, četri. Ir tāds āķis, ka librets nav rakstīts pantmērā, tas rakstīts baltajā pantā. Būtībā tas ir prozas teksts. Diezgan daudzas vietas ir ar brīvdalījumiem un dažāda veida ritmiskām niansēm, un tās ir grūti atcerēties. Milzīgs paldies dziedātājiem, ka viņi ir ieguldījuši ļoti lielu darbu, lai to iemācītos. Es esmu ļoti pateicīgs.
Tā kā tā ir kameropera, liels orķestris nav iesaistīts, būs kāds mazāks sastāvs?
Jā, tas ir stīgu kvartets “JUNO” – Otto Trapāns, Undīne Cercina, Paula Kronentāle un Undīne Balode. Kvartets ir apskaņots, un ir arī dažas elektroniskas modifikācijas skaņai – tās īsteno jaunā komponiste Alise Rancāne.
Operai ir zināms pirmizrādes vakara datums – 16. novembris Ģertrūdes ielas teātrī, bet tas taču nebūs vienreizējs pasākums?
Vismaz divreizējs, jo 17. novembrī ir otrā izrāde. Nezinu, kā tālāk tiks plānots darbs teātrī, bet minimums četrām izrādēm jābūt – jāsaka paldies Kultūrkapitāla fondam par atbalstu.
