Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Bērnību Kroders aizvada ļoti demokrātiskā un mākslinieciskā vidē, bet diemžēl 1941. gada jūnija deportācijās, kad režisoram ir 19 gadu, viņa ģimeni izsūta uz Sibīriju. Izsūtījumā viņš pavada 15 gadus un pēc tam visu dzīvi lolo naidu pret jebkādu varmācību. Atgriežoties Kroders raksta teātra recenzijas un sāk strādāt par režisora Eduarda Smiļģa palīgu Dailes teātrī.
1959. gadā viņš piedzīvo debiju kā režisors, Liepājas teātrī iestudējot Jāņa Kalniņa lugu “Ugunī”. Kroders pabeidz Augstākās režijas kursus Teātra institūtā Maskavā, bet augstāko izglītību teātra mākslā tā arī neiegūst. Lielāko daļu savas profesionālās dzīves viņš ir bijis saistīts ar trim teātriem – Liepājas (režisors laikā no 1959. līdz 1964. gadam un no 1974. līdz 1989. gadam), Nacionālo (režisors laikā no 1990. līdz 1995. gadam) un Valmieras (režisors laikā no 1964. līdz 1974. gadam un no 2001. līdz 2012. gadam). Kroders ir iestudējis izrādes arī Dailes, Jaunatnes un Krievu drāmas teātros, kā arī filmējies vairākās Rīgas kinostudijas filmās, tostarp arī epizodiskā lomā Rolanda Kalniņa leģendārajā filmā “Elpojiet dziļi”. 1990. gados Kroders ir nospēlējis arī divas lomas Alvja Hermaņa izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī – donu Pablo A. B. Valjeho “Liesmojošajā tumsā” un Sorinu Čehova “Kaijā”.
Kroders visos teātros veido ap sevi domubiedru teātri, kurā režisora attiecības ar aktieriem ir vienlīdzīgas un demokrātiskas.
Režisors padara daudz nozīmīgāku aktieru lomu mēģinājumu procesā, stimulējot viņu iniciatīvu un gribot redzēt tādu aktieri, “no kura es pats arī kaut ko dabūju pretī”. Par tādu Kroderam kļūst aktieris Jānis Zariņš, vēlāk Indra Briķe, arī Ieva Puķe un citi.
Skandalozu popularitāti Kroders iegūst, 1966. gadā iestudējot Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, jo izrādē notiek kas tam laikam pilnīgi jauns un teātrī vēl nepieredzēts – jaunie mīlētāji uz skatuves sakļaujas puskailiem ķermeņiem.
Kroders centās varoņus no Šekspīra, Šillera, Ibsena un Čehova un citas dramaturģijas klasikas padarīt par izrādes skatītāju laikabiedriem, un sevišķi viņu šajā ziņā interesēja Šekspīra “Hamlets”, kuru savas dzīves laikā viņš dažādos teātros ir iestudējis četras reizes. Par šiem iestudējumiem 2009. gadā Mārtiņš Eihe un Krista Burāne uzņēmuši dokumentālo filmu “Piektais Hamlets”. Kroders sarakstījis arī autobiogrāfisku romānu “Mēģinu būt atklāts” par savu pieredzi Sibīrijā, kas ir uzskatāms par unikālu tekstu latviešu Gulaga literatūras tradīcijā.
Mūža nogali Kroders aizvada Valmieras Drāmas teātrī ne tikai kā režisors, bet arī kā pastāvīgs iemītnieks, dzīvojot vienā no istabiņām netālu no aktieru grimētavām.
Valmieras teātrim Kroders par vienu latu pārdevis arī visu savu iespaidīgo grāmatu kolekciju.
Kroders mira 2012. gadā, un viņam par godu Valmierā netālu no teātra uzstādīts mākslinieku Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona veidotais mākslas objekts “Krodera ābele”. Pēc režisora aiziešanas mūžībā Oļģertu vārda dienā 20. janvārī katru gadu tiek pasniegta “Krodera balva”, kuru pirmajā gadā saņēma Indra Briķe – aktrise, kas spēlējusi viņa izrādēs 20 gadu garumā. Izveidots arī teātra kritikas portāls Kroders.lv, kas nosaukts par godu Oļģertam Kroderam un viņa tēvam – teātra kritiķim Robertam Kroderam.
Kultūras ABC
