Kultūrdeva

Rakstniece Džeina Šteinberga gleznotājas Maijas Tabakas pasaulē - kultūrrandiņš Jelgavā

Kultūrdeva

Kultūrdeva: Artūrs Skrastiņš Dailes simtgadē un ziemas saulgrieži dueta ZIEMA skaņās

Nekādas aizspogulijas – Artūrs Skrastiņš par Daili simtgadē

Klimats teātrī mainās. Saruna ar Dailes teātra aktieri Artūru Skrastiņu

Dailes teātra radošajam direktoram Viesturam Kairišam, kurš amatā ir nepilnu gadu, ar teātri izveidojusies “īpaša ķīmija”, LTV raidījumā “Kultūrdeva” vērtēja aktieris Artūrs Skrastiņš, atzīmējot, ka līdz ar Kairišu, viņaprāt, teātrī savā ziņā atgriezies arī Eduards Smiļģis.

Henrieta Verhoustinska: Kas ir vārdi, ar kuriem tu aprakstītu šo gadu un šī gada nogali?

Artūrs Skrastiņš: Pauze, pārdomas, iespēja.

Diezgan optimistiski, kā Artūrs Skrastiņš apcer šo laiku…

Pārdomas var būt arī pesimistiskas.

Bet iespējas! Tās gandrīz vienmēr ir optimistiskas.

Jā, jāatstāj vienmēr iespēja kļūdīties.

Līvijas Dūmiņas grāmata “Artūra Skrastiņa Spogulija”, kas iznāca šogad, ir ļoti atklāta grāmata par tevi. Vai bija viegli atklāties autorei gadu gaitā? Vai viņa to izdarīja viltīgi?

Es nezinu, kur slēpās viņas viltība, bet es ļoti ātri sapratu, ka grāmatas formātā nav jēgas melot, jo diez vai kāds vēlreiz par mani uzrakstīs, un tas paliks uz mūžīgiem laikiem.

Man liekas, ka grāmatā par mani bija svarīgi atklāt, ka daudz kas rodas dziļās šaubās, neticībā par sevi un pretrunās.

Daudziem ir priekšstats, ka grūtākais aktiera profesijā ir iemācīties no galvas tekstu. Kas ir grūtākais aktiera profesijā?

Tikt pie tēla kodola. Tikt pie momenta, kad tu saproti, ka tevī sāk eksistēt cits cilvēks. Tas varbūt notiek pāris reizes mūžā. Kā sen atpakaļ teica Velta Līne – ja aktiera radošajā mūžā ir divi gandarījumi, tad tas ir ļoti daudz.

Līvijas Dūmiņas grāmatā par tevi daudz ir izteikušies kolēģi. Vai tu uzzināji par sevi kaut ko jaunu?

Es uzzināju par sevi daudz ko jaunu, bet es uzzināju arī daudz par saviem kolēģiem, kuri par sevi daudz ko pasaka. Runājot it kā par mani, atklāj interesantus aspektus par sevi, savu esamību un eksistenci mākslā, sava svarīguma apzināšanos tajā, sava talanta mēroga apzināšanos. Tā kā man bija ļoti interesanti uzzināt arī par viņiem daudz ko jaunu.

Viena no interesantām lietām grāmatā bija – Ivars Auziņš, tevi raksturojot, minēja tavu īpašību, ka vienmēr, kad tu strādā pie lomas, tu strādā ne tikai pie savas lomas, bet arī savu kolēģu lomām. Tas viņam ļāva izteikt versiju, ka tu būtu bijis lielisks mākslinieciskais vadītājs. Vai tajā laikā, kad Dailes teātrī sākās “revolūcija”, tev bija šādas ambīcijas?

Kura no revolūcijām?

Pēdējā, kuras rezultātā nomainījās vadība.

Nē, man nekad nav bijušas ambīcijas uz kādu amatu teātrī. Nekad, jo es vienmēr esmu iestājies par to, ka teātris ir kolektīva māksla. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es runāju patiesību, – man vienmēr nav bijuši svarīgi mani panākumi. Teātrim vienmēr ir bijis svarīgi, lai izrāde izdodas, lai teātrim ir skaista seja, lai tas ir sabiedrībā cienīts, mīlēts, lai tas iet soli priekšā sabiedrībai. Jā, riskējot, neiekasējot pietiekami daudz naudas, bet priekš tā ir Kultūras ministrija.

Vai tu esi dzirdējis, kā bijušais mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers interpretē tavu iesaistīšanos šajā revolūcijā? Viņš intervijā Ievai Adamss teica, ka tu esi zaudējis savu līderību teātrī un caur šo revolūciju esi gribējis to atgūt. Kā tu to komentētu?

Es jau tikko teicu, ka neredzu sevi kā līderi.

Man liekas, ka mēs esam kā trupa, mums ir jābūt kā vienotam kulakam, un es vēlreiz uzsveru, ka vienmēr man ir bijis svarīgi, lai izrāde iznāk.

Komentējot Džilindžera izteikumus, tur ir pretruna, jo, ja viņš saka, ka esmu zaudējis kaut kādas kvalitātes, tad kāpēc viņš man piedāvāja titullomu svarīgākajā simtgades sezonas izrādē.

Par Smiļģi.

Jā, tad tur ir kaut kāda pretruna.

Tur droši vien vairāk runāja viņa sāpe nekā kaut kāda realitāte.

Varbūt, un tas ir saprotams.

No kreisās: Artūrs Skrastiņš un Henrieta Verhoustinska

Artūr, es nesen atcerējos, ka pirms 20 gadiem bārā “Rupucis”, kurš atradās netālu no Dailes teātra, mēs runājām par misijas apziņu. Tu man prasīji – kāda ir tava misijas apziņa kā teātra kritiķei? Un biji ļoti vīlies, kad es vieglprātīgi atbildēju – lai man būtu interesanti! Tev misijas apziņa bija svarīga jau toreiz. Tagad, kad ir tapusi izrāde “Smiļģis” – lielais Dailes teātra simtgades uzvedums, vai tu esi atguvis ticību Dailes teātra misijas apziņai, un kāda ir šī misija?

Es nekad neesmu zaudējis ticību Dailes teātrim, jo arī cilvēks savā mūžā piedzīvo kāpumus un kritumus.

Mēs nevaram visu laiku iet horizontāli, lai sasniegtu vertikāli, mums ir arī jākrīt kādreiz, un tas ir normāli.

Galvenais ir to laikus apzināties. Runājot par “Smiļģi”, bija ārkārtīgi skaisti, tajā pašā laikā tur bija kaut kas baiss.

Tā tukšā zāle.

Ļoti interesanti, ka mēs spēlējām pirmizrādi 19. novembrī par Eduardu Smiļģi. Par šī teātra dibinātāju, kurš jau 60. gados sapņoja par jaunu ēku Brīvības ielā 75. Mēs spēlējām izrādi par viņa dzīvi, par Dailes teātra dibināšanu 19. novembrī, tukšā zālē, un tā bija pirmizrāde… Tajā bija kaut kas dziļi simbolisks. Mēs ar kolēģiem uz to mēģinājām skatīties pozitīvi – ka mēs nosacīti tukšā skatuvē būvējam jaunu teātri.

Jūs šobrīd tiešām esat tādā sajūtā, ka jūs būvējat jaunu teātri?

Protams, ja ienāk jauni citi mākslinieki, tad tās ir cita veida sarunas. Tās ir cita veida autoritāšu pieminēšanas. Klimats teātrī mainās. Es varu teikt tikai to, ka atmosfēra ir ļoti radoša un ļoti pozitīva. Es pateikšu subjektīvu lietu, bet man tiešām ir sajūta, ka Viesturam Kairišam ar Dailes teātri ir izveidojusies īpaša ķīmija. Dīvainā veidā caur Kairišu pie mums ir atgriezies Pētersons, Liniņš, Ilmārs Blumbergs, Ieva Jurjāne klātienē, par ko man liels prieks, un nebaidīšos šī vārda, arī Smiļģis, jo Viesturā ir ļoti daudz visu šo personību īpašību. Tas ir gan haoss, gan radošs huligānisms.

Katrā ziņā ķīmija ir notikusi, un mēs ļoti gaidām skatītāju, lai skatītājs ieraudzītu Dailes teātra lielajā zālē atkal jaunu formu.

Vai ir cerība, ja skatītājs neatgriezīsies klātienē tuvākajā laikā, ka izrādi varēs redzēt digitāli?

Es nezinu, tas būtu jautājums teātra vadībai, un es būtu kategoriski pret, jo, atbildot uz tavu pirmo jautājumu par šo dīvaino gadu, kurš vēl nav beidzies, vienas no pārdomām, kas kļuva acīm redzamas, ka teātris bez skatītāja eksistēt nevar. Mēs nospēlējām trīs “Smiļģa” pirmizrādes, kas bija testa izrādes tukšā zālē, un trešajā mēs secinājām, ka pietiek, jo nenotiek enerģijas apmaiņa. Tāpēc nedēļu pirms tam, kad skatītāji varēs nākt, mēs atkal satiksimies un šo izrādi mēģināsim dabūt pirmreizējā adrenalīnā. Jo digitāli mēs, protams, varam eksperimentēt, un šie eksperimenti ir dažādas kvalitātes, interesanti, bet to nevar saukt par teātri.

Vai, tavuprāt, šis laiks teātrim var paiet bez pēdām? Mēs esam pieraduši, ka mēs nopurināmies pēc kataklizmām un sākam dzīvi tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tas nav vienkārši atbildams jautājums, bet, velkot paralēles ar revolūcijām, runājot par kolēģiem un trupu, es redzu, cik maz vajag, lai šī trupa uzplauktu visā krāšņumā.

Tie aktieri, kas gadiem ir bijuši novārtā vai nenovērtēti, vai viņiem neuzticējās, kas bija zaudējuši jebkādu ticību, – cik maz laika vajag, lai šiem aktieriem atkal mirdzētu acis.

Viņi ir spējīgi izdarīt jebko. Dailes teātra trupa ir ļoti spēcīga. Runājot par pandēmiju, es pieļauju, ka mums nevajadzēs ilgu laiku, lai atkal būtu uz pjedestāla.

Bet ko darīt, kamēr ir šis laiks? Kā uzturēt sevi formā?

Šobrīd teātrī notiek mēģinājumi. Tagad, protams, būs trīs nedēļu pauze, bet līdz šim mēs intensīvi strādājam. Tiek gatavoti vēl divi jauniestudējumi, tāpēc mūsu muskulis ir darba kārtībā visu laiku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt