Vecrīga, kura aprij stāstu
Teātra grupas “Kvadrifrons” staigājamā klausāmizrāde “Rīgas ļerpatas hronika” jeb pilnā nosaukumā “Dažas lāgas melšas par siksnas auklu, kas no pēdīgiem ļaudīm nākuse un caur latviešiem pašiem ar greizām acīm tāļāk pa pasauli pie gaismas vesta, ka tā latviešu starpā ātri piejemas” ieved galvaspilsētas šaurajās un bruģētajās ielās, piedāvājot piedzīvot “slepenos pātarus Vecrīgā septiņu pieturu garumā”. Ance Strazda un Klāvs Mellis sasējuši ar dramaturģisko ļerpatu vienā stāstā teikas un nostāstus gan par Rīgas izcelšanos, gan par teiksmainajiem bojāejas riskiem, nodrošinot izrādes klausītājam nejauša liecinieka, teju līdzdalībnieka lomu.
Pieklauvē Rīgai, klauvē braši, līdz tā tev atbild.
Tā ir vienīgā instrukcija, kas jāņem vērā, dodoties uz izrādes sākumpunktu Torņu ielā 1, katru no punktiem palīdz atpazīt arī reizrēķinu simbolizējošs sasvērtais krustiņš. Liekot ausi pie Vecrīgas durvju atslēgu caurumiem, jāmēģina atrast ērtāko un dzirdamības ziņā efektīvāko pozu, lai būtu iespēja noklausīties sarunas.
Lai arī tehnoloģiskais risinājums, ko veidojuši Jānis Sniķers, Andris Zeļonka un Kārlis Tone, atšķirībā no citām līdz šim radītajām audioizrādēm ļauj izrādē piedalīties bez ausīs iespraustām audioaustiņām, tomēr šim priekam ir arī blakne – vecpilsētas sadzīviskie un industriālie trokšņi. Atspied muguru pret durvīm, skaņa vibrē, bet industriālā Rīga to nomāc. Akustiskie kāzusi ir, katrā vietā ir kāds cits Vecrīgas leģendas apvītā detektīvstāsta sāncensis. Kravas auto graboņa, vieglo taksometru riepu klaboņa uz Vecrīgas bruģa, uz ielas pusi vērstie skaļruņi, kafijas automāts restorānu atvērtajos logos, urbjmašīnas skaņas. Simboliski, ka otrā pietura atrodas tieši Trokšņu ielas apkaimē, kur tik tiešām vienā kamolā savijas āra terašu muzikālā kakofonija, būvnieku industriālais orķestris un garāmejošo tūristu diskusijas citās mēlēs. Paldies, ka izrādes veidotāji parūpējušies par to, ka nākamās pieturas adrese tiek nosaukta atkārtoti, līdz ar to piesienot klausītāju stāsta tālākai izzināšanai.
Fona skaniskā scenogrāfija šai izrādei nepalīdz, bet gan apgrūtina izsekot dramaturģisko pakāpienu kāpinājumam. No otras puses, tas tīri labi piedien izrādes apmeklētāja kā nejauša noklausītāja lomai, fragmentēti tiecoties restaurēt šī stāsta hronikas.
Vēsturiskās hronikas jau arī mēdz būt laika zoba pagrauztas un arheoloģiskie izrakumi ne vienmēr atklāj pilnu ainu, vien dažas lauskas.
Iespējams, izvēle izrādi klausīties darbadienas vidū, pusdienlaikā nebija labākā rīcība. Klausiet vien “Kvadrifronu” un izmēģiniet spokaināko versiju, apmeklējot izrādes pieturvietas naktīs vai agros darba dienu rītos (lai arī neesmu pārliecināta, piemēram, par to, kāds ir atkritumu savācējauto darba grafiks un maršruts Vecrīgas ielās).
Orientēšanās ar detektīvelementiem
Stāsts un kultūrvēsturiskā Vecrīgas ainava šoreiz nepapildina viens otru, bet gan konkurē. Ja “Kvadrifrons” stāstītu par Vecrīgu, atsperoties no konkrētā punktā redzamās urbānās ainavas, tas būtu savstarpēji papildinoši. Tajā pašā laikā nākamās pieturas meklējumi atklāj, cik un vai vispār katrs no mums pazīst Vecrīgu. Taču pašpārmetumos nav vērts ieslīgt. Ja ielu nezinām, tad, pat esot bez mobilā tālruņa ar kartes iespēju, varam piespēlēt stāstam un garāmgājējus padarīt par otrā plāna aktieriem, vaicājot virzienrādītājus, mirkli ielūkoties kāda tūrista kartē.
Manā gadījumā trešās pieturas atrašanu atviegloja Vecrīgu gleznojošs mākslinieks, kas pauda nožēlu, ka diemžēl pats šo izrādi nevar piedzīvot, jo latviešu valodu nepārzina tik labi, taču ar tehniskās apkopes ekspertiem gan ir iepazinies, brīnoties par ideju.
Radošā komanda, šķiet, pārlapojusi “Novadu vārdeni”, atlasot vecvārdu kravu, verbāli stāstu izpušķojot ar stilizētu senāku laiku izteiksmi, kas vēl vairāk liek spicēt ausis.
Ilustrējot laika tiltu no pagātnes uz mūsdienām, izrādes veidotāji melngalvjiem iedala robotizētu balsi, uz mūslaiku kontekstu norāda, pieminot arī šī brīža mākslas jomā zināmākos Gintus (ja nezināt, kas ir Gints Upītis, tad aizejiet, izrāde iepazīstinās) un ļaujot paviesoties kādas izstādes atklāšanā, kuras sensācija par senu artefaktu ir galvenais sabiedrisko attiecību rīks izstādes apmeklētāju piesaistei (atgādinot to laikmetīgo, puspuvušo banānu, kas ar sudrabainu līmlenti pielīmēts pie sienas, tika tirgots par simtiem tūkstošu dolāru).
Detektīvpārgājiens pa Vecrīgu ilgst divas stundas un vēl ļerpatiņu ilgāk. Neaiziesi tālāk, neizlaidīsi daļu, nepatīsi turp un atpakaļ, jo tikai noklausoties līdz galam katras pieturas ainu var sagaidīt nākamo adresi, līdz ar to izrādes apmeklētājs ir piesiets ķērgāšanai visā tās garumā. Šo piedzīvojumu, ikdienā esot Rīgā, var sadalīt arī minisērijās. Piemēram, viena sērija vienas darba dienas pusdienlaikam. Fizkultūrai jābūt gatavam, jo izrādes norises vietas iezīmē Vecrīgas diametru krietni plaši. Pavadīt divarpus stundas Vecrīgā, kura šoreiz īsti neizceļ stāsta pavērsienus scenogrāfiski, prasa piespiešanos. Iespējams, tāpēc ka vienīgais uzdevums ir klausīties, izpaliekot interaktivitātei, ja neskaita pieklaudzināšanu pie durvīm, aiz kurām norisinās stāsts.
Vēsturiskās tēmas audioformā “Kvadrifrons” jau ieaudis iepriekš – interaktīvajā lo-fi telefonizrādē “Rolanda dziesma”, ko dēvēja par “asiņaino piedzīvojumu pacietīgām ausīm”. Un vēl pacietīgākas ausis tik tiešām noder arī klausāmizrādei “Rīgas ļerpatas hronika”. Salīdzinājumā, piemēram, ar radošās grupas “Miglājs?*” audiopastaigu “Nekad nezūdošās Pārdaugavas”, kura pavēra jaunus skatupunktus Rīgas raksturā, vēsturiskā detektīvfantāzijas žanrā balstītā sekošana ļerpatai Vecrīgas garu neļāva jaunatklāt. Pārvietošanās no pieturas uz pieturu un attālumi starp tām drīzāk ilustrēja pakaļdzīšanās radīto nogurumu, bet ne vietas kontekstualitāti. Turklāt izrādes, kas paļaujas uz aktieru balsīm, atgādina, cik ļoti pietrūkst aktieru seju, mīmikas, žestu, kustību horeogrāfijas, ko audioizrādes formāts stāstam atņem.
Arī šoreiz izrāde bija “Kvadrifrona” naivi rotaļīgais rokas tvēriens, šķirot vēstures grāmatu lappuses, ar drosmi ļaut skatītājam piedzīvot sadzīvisko primitīvismu, spēlējoties ar detektīvseriāla žanru vēsturiskā mērcē.
Šoreiz, tiesa, ne tik asiņaini garšīgā kā izrādē “Rolanda dziesma”. Lai gan dāvinātam zirgam taču zobos neskatās – šī ir “Kvadrifrona” dāvana galvaspilsētai, ko ikviens savā nodabā bez maksas var izsaiņot pats septiņu pieturu garumā.
Kas paliek pēc izrādes? Atziņa, cik pilsēta ir skaļa. Apliecinājums, ka vēsturi var arī izdomāt, apaudzējot tai apkārt savu puspatiesības kārtu. Un mazliet vēlme ticēt kam teiksmainam. (Kaut vai tai skumjajai zivij Daugavā, kurai veltīta izrādes komponista un skaņu mākslinieka Kārļa Tones elēģiski rezignētā “Zivs dziesma”, ko izpilda Reinis Boters un Inese Tone.) Un, starp rindām, atgādinājums, ka tas, pēc kā dzenamies, var izrādīties gala beigās neīsts.
Līdz augusta beigām staigājamā klausāmizrāde “Rīgas ļerpatas hronika” ir ikvienam pieejama jebkurā diennakts laikā bez maksas. Izrādes sākuma punkts ir Torņu iela 1, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” galvenā ieeja. Katra no izrādē iekļautajām septiņām pieturām izrādes gaitā tiek atklāta tās iepriekšējā punktā.
