Viņš pastāstīja, ka, skatoties izrādes ierakstu, tās ir tikai atmiņas. Un tas nav salīdzināms ar izrādi uz skatuves.
Domājot par to, kā pašlaik rast iespēju strādāt, aktieri apsver, ka varētu nospēlēt kādu izrādi tiešsaistē. Vienlaikus arī tas nestrādās, jo arī šeit nav iepriekš minētās attiecības ar skatītājiem. Keišs pieļauj, vasarā kāda izrādes varētu notikt brīvā dabā. Pēc aktiera teiktā, teātrī starp aktieriem un skatītājiem notiek enerģijas apmaiņa, tiek nodoti fluīdi.
Aktieris var savas emocijas nodot skatītājiem arī, stāvot ar muguru un neko ārēju nedarot. "Viņš ar savu enerģiju aplipina skatītājus," sacīja Keišs.
Tādējādi izrādes ir atšķirīgas. "Visspēcīgākais ir nīgrais skatītājs, kurš atnāk un sēž. Un, ja tādi zālē ir kādi septiņi, astoņi, tad izrāde ir ļoti nopietna," stāstīja aktieris.
Keišs sociālās distancēšanās laiku izjūt ļoti emocionāli. Viņš uzsvēra, ka ilgojas pēc teātra. Vienlaikus, pēc Keiša teiktā, šajā laikā varam arī novērtēt to, cik ļoti mums ir vajadzīga kultūra.
"Kultūra ir milzīga, absolūti A klases nepieciešamība," uzsvēra aktieris, norādot, ka cilvēks bez filmām, grāmatām var nosēdēt tikai neilgu laiku.
Vēl arī šajā laikā pozitīvi, viņaprāt, ir tas, ka ģimenēm ir iespējams satikties. Tāpat arī notiek dažādi virtuālie mēģinājumi kultūrā, kas ir kaut kas jauns un interesants.
