Henrieta Verhoustinska: Šobrīd Leļļu teātris ir lielu renovāciju priekšā. Ko jūs sagaidāt no šīm pārmaiņām?
Edgars Niklasons: Nevar "atiet" no tā, ka mēs zinām kaut kādas konkrētas tehniskas lietas, kas teātrī būs uzlabojušās. Piemēram, mums būs modernāka mazā zāle, kur pēc remonta attiecīgi būs daudz plašākas iespējas veidot daudz eksperimentālākas izrādes.
Tīri tehniski?
Edgars Niklasons: Tīri tehniski, jā, piemēram, darboties ar marionetēm, kas zināmu apsvērumu pēc pirms tam bija apgrūtinoši līdz ar griestu augstumu un tamlīdzīgi. Protams, arī estētiskais veidols emocionāli pozitīvi iespaido. Man ir nācies uzmest aci kaut kādām skicēm, kas tur ir bijušas, bet
pats galvenais jau droši vien, ka varu just, ka Leļļu teātris arī ne tikai ārēji mainās, bet arī iekšēji notiek kaut kādas izmaiņas.
Artūr, kā tu izjūti šīs pārmaiņas?
Artūrs Putniņš: Es vienmēr esmu ilgojies pēc formas izaicinājuma. Leļļu teātris jau pats par sevi ir formas teātris. Esmu cerējis un gaidījis, ka atnāks kāds jauns režisors, ar kādu jaunu ideju tieši formas ziņā, un arī mēs pēdējā izrādē meklējām kaut kādu… Vismaz meklējām, nesaku, ka mēs atradām kaut ko ļoti jaunu, bet tādu formas izaicinājumu, arī nopietnāku dramaturģiju. Tas ir tas, ko es kā aktieris vēlētos. Par jauno māju, kas tiek remontēta, gribētu teikt, ka man kā aktierim nekas nemainās. Es turpinu strādāt tāpat kā šobrīd strādāju [Latviešu] biedrības namā, tāpat strādāšu jaunajās, izremontētajās mājās, bet es ceru, ka mazajiem un lielajiem skatītājiem šis izremontētais teātris jau būs daudz patīkamāks un viņi ar vēl lielāku prieku nāks pie mums.
Vai ir jau zināms, kad no Rīgas Latviešu biedrības nama pagaidu telpām teātris atgriezīsies savās vēsturiskajās Leļļu teātra telpās?
Edgars Niklasons: Ir plāns, negribu tagad sameloties, 2023. gada rudens…
Artūrs Putniņš: Tas ir nākamās sezonas sākums.
Artūr, vai tu mīli šīs nedzīvās lelles?
Artūrs Putniņš: Šim jautājumam noteikti ir divas atbildes. Pirmā oficiālā atbilde skan tā: “Nav tiesa, lelles cilvēka rokās atdzīvojas un dara brīnumus.” Tas ir citāts no ļoti senas izrādes “Buratino piedzīvojumi”. Viena no pirmajām izrādēm, kur man bija jāspēlē. Man, jaunam puisim būdamam, bija jāspēlē Karlo tētis. Tur bija šāda saruna pašās beigās, bet, ja mēs pieejam no šodienas skatupunkta, tad es varu atbildēt – vai es mīlu? Jā, droši vien. Tas ir mans darbs, hobijs.
Man ir ļoti paveicies, ka es strādāju profesijā un darbā, kas man sagādā prieku un ir tāda kā psihoterapija, neejot pie psihoterapeita.
Edgar, kad tu piekriti kļūt par Leļļu teātra štata režisoru, tu savā iztēlē zīmēji izrādes ar lellēm vai tomēr ar aktieriem bez leļļu starpniecības?
Edgars Niklasons: Noteikti ar lellēm. Es nenāku no leļļu vides, neesmu profesionāli studējis leļļu mākslu. Visas zināšanas, kas man pagaidām ir, iegūtas darba rezultātā. Vienmēr ir bijis tā, ka esmu gribējis savās iepriekšējās izrādēs, kas varbūt nav bijušas Leļļu teātrī, kaut kur iepīt objektu vai lelli, bet man pašam vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka es neesmu līdz galam, simtprocentīgi devies iekšā. Kad nāca šis piedāvājums, tad man bija skaidrs, ka – viss, es tam absolūti atdodos. Tas ir tas, kas man interesē un patīk. Kā Artūrs jau minēja – leļļu teātris ir formas teātris, tas arī man ir vistuvākais.
Vai lelle kļūst par aktiera turpinājumu, vienu veselumu ar viņu, vai tomēr vairāk ir kā partneris, kaut kas atsevišķs no tevis?
Artūrs Putniņš: Es gribētu teikt, – kā kurā gadījumā, kā kura leļļu specifika. Varbūt, ja tā ir klasiska širmja trostu lelle, tad mēs to varētu saukt par rokas pagarinājumu. Vai mūsu pēdējā gadījumā, kur mēs spēlējām, ķermenis saplūst ar lelli, ar šo galvu, tad mēs veidojam vienu veselumu. Tajā pašā laikā ir kaut kādi atsevišķi žanra veidi, kur lelle, teiksim tā, ir labi, ja dzīvo pati par sevi.
Visticamāk, ka pieaugušajiem domātajās izrādēs nav tik daudz nosacījumu un noteikumu, kā tas ir bērnu izrādēs. Esat iestudējuši stāstu, kas veidots pēc Frānsisa Skota Ficdžeralda darba “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu”. Tas ir īss, ironisks un mazliet anekdotisks. "Es – Bendžamins Batons" vēsta par cilvēku, kurš piedzimst kā večuks – pilnīgi pretēji visām bioloģiskajām normām – un laika gaitā kļūst arvien jaunāks, kamēr pārējie laika gaitā noveco. Kāpēc jūs izvēlējāties šādu tēmu?
Artūrs Putniņš: Pirmais impulss, izlasot šo īso stāstu, bija reāla atklāsme. Es uzreiz meklēju, vai kāds to ir iestudējis leļļu teātrī vai vispār teātrī. Man likās tik perfekti piemērots leļļu teātra būtībai, ka ar lelli parādīt šīs vecuma izmaiņas, tas bija pirmais impulss, kas mani uzrunāja, bet pēc tam, tālāk veidojot izrādi, mēs izvilkām savas tēmas, kur mēs liekam uzsvarus šajā stāstā, kas mūs interesē un uztrauc.
Man likās, ka tas ir stāsts par neiederēšanos.
Edgars Niklasons: Absolūti, jo no savas puses varu pateikt, ka šis stāsts… Tas patiesībā paver ļoti plašas interpretācijas iespējas arī tēmu ziņā, un tas man patika, kā Artūrs arī minēja, mēs varējām izvēlēties, kas mums ir tuvāks.
Mēs gribējām runāt par neiederēšanos, neatbilstību sabiedrības normām. Man šī tēma vienmēr ir bijusi, ja tā var teikt, simpātiska, jo tā ir mūžam aktuāla tēma.
Vai tu pats esi juties neiederīgs?
Edgars Niklasons: Jā, un es domāju, ka ikviens no mums kādā dzīves posmā ir bijis Bendžamins Batons, un caur šo atslēgu mēs arī risinājām šo izrādi.
Artūrs Putniņš: Tuvojoties pirmizrādei, man bija atskārsme... Kad es sāku gatavoties jautājumiem, par ko tad ir izrāde, es to vispār nosaucu par savu, mūsu, nezinu vai Edgara vārdā varu runāt, manifestu leļļu teātrim. Leļļu teātris…
Daudzi mūs uzskata par tādiem dīvainīšiem teātra saimē. Es pats personīgi tā nejūtos, man ar to nav lielas problēmas, bet leļļu teātris tiek turēts tādā pabērna lomā,
ka tas ir tikai bērniem vai tur jābūt tikai jautri, rotaļīgi, asprātīgi, ka mēs smejamies un tur nekas nopietns nevar būt.
Tikko "Spēlmaņu naktī" balvu saņēma tieši leļļu teātra izrāde – “Kiosks”.
Artūrs Putniņš: Liels prieks par kolēģiem.
Es biju iestudējuma “Es – Bendžamins Batons” izrādē, pēc kuras Artūrs, asaras valdīdams, pieteica sava kolēģa, skatuves partnera, mūziķa Staņislava Kuļikova stāstu par to, ka viņa radinieki šobrīd ir Kijivā.
Artūrs Putniņš: Jā, mums katram likās, ka mums kaut kas ir jādara, jāpauž sava nostāja. Beigās sanāca tā, ka mēs viens otram rakstām, kā mums liekas, kā to vajadzētu darīt. Tiešām, šie notikumi Ukrainā skar mūsu izrādes ansambli ļoti tieši un personīgi, jo mūziķi un komponista Staņislava, kā tu teici, ģimene un tēvs, vecāmamma atrodas Kijivā. Mēs ļoti jūtam līdzi Stasim un viņa ģimenei, un viņš stāsta mums, kā viņš naktī trijos uztrūkstas un zvana. Zvana trijos naktī, jo viņš ir izlasījis kaut ko. Tas mūs ietekmē. Tas mazākais, pats minimums, ko mēs varam darīt, ir sūtīt labas domas, ko mēs arī aicinājām izrādes skatītājus darīt.
Edgars Niklasons: Ļoti sāpīgi arī – pēc izrādes, man šķiet, bija paziņojums par to, ka būs šis humānais koridors, un viņš tiešām atplauka smaidā, ka beidzot izdosies ģimeni dabūt uz Latviju, un mēs jau zinām, kā tas pēc tam izvērsās…
Respektīvi, tas neizdevās…
Edgars Niklasons: Nu jā…
Es arī dzirdēju tavu uzrunu teātra darbinieku saietā pretī Krievijas vēstniecībai “Skatuve Ukrainai”. Kā jums šķiet – ko šobrīd teātra cilvēki var darīt?
Edgars Niklasons: Mēs droši vien varam runāt, tikai izrietot no sava teātra pozīcijām, kā jau es arī uzrunā minēju, mums tagad ir viena teātra trupa, kurā ir gan latvieši, gan krievvalodīgie, gan arī ukrainis. Protams, tā ir tāda lieta, ko vajadzēja jau senāk izdarīt, bet skaidrs, ka tagad tā pasaule ir tāda, kurā tie lēmumi ir jāpieņem cieti un nepārprotami. Mums jau sen gribējās, lai ir šī te viena trupa, lai mēs visi esam kopā.
Jūs varētu iestudēt kopīgas izrādes? Daugavpilī tā jau dara.
Edgars Niklasons: Īstenībā mums jau tas notiek. Mums jau tas gadiem notiek.
Artūrs Putniņš: To neviens tā nav bazūnējis. Mums jau tā ir. Daudzi latviešu aktieri spēlē krievvalodīgās izrādēs un otrādi.
Edgars Niklasons: Otra lieta, ko es noteikti varu droši teikt, ka šobrīd mums ir plānotas izrādes ukraiņu bērniem marta beigās. Tas ir tas, kā mēs varam palīdzēt.
Artūrs Putniņš: Es baidos no vienas lietas – tu uzdevi jautājumu – ko mēs mākslinieki, aktieri varam darīt? Manuprāt, viena no briesmīgākajām lietām, ka mēs pie šī varam pierast un tās sajūtas nonivelējās, un mēs pie tā pierodam.
Es aicinātu visus cilvēkus un māksliniekus par to runāt, atgādināt. Mēs nedrīkstam to normalizēt pat tad, ja mēs nogurstam.
Protams, ka mēs emocionāli nogurstam no ziņām, no šī lēruma, kas nāk no šīm šausmām, bet es aicinu turēties un nepierast pie tā.
