"Liesmojošā tumsa" ir stāsts par kopš dzimšanas neredzīgiem jauniešiem, par viņu ticību un dzīvi internātā, kur tie rod komfortu viens otra sabiedrībā, draudzībā un mīlestībā.
Režisors Toms Treinis stāsta: "Tā ir ideju drāma, kur saduras, tā teikt, cilvēku tumsa. Katrs no tiem cilvēkiem satiekas ar savu tumsu. Tas šķērslis, kas viņiem ir jāpārvar, ir aktieriski tas, ka viņi visi ir neredzīgi, tas ir viens, bet otra lieta ir, ka tev ir jāsaprot, ka tev ir jākļūst aklam, lai tu būtu neredzīgs, tā teikt. Un ideja, pamats ir – kam vajadzīga patiesība, ja viņa ir tik sāpīga un grūti pieņemama?"
"Izrāde ir par dzīvi. Par tiekšanos uz zvaigznēm, lai arī ko kurš saprot ar vārdu zvaigznes. Es varbūt nerunāju tieši par tām, kuras mēs redzam naktīs.
Par tumsu, kurā mēs katrs dzīvojam. Par ticību. Dažādo ticību un par to, kā var zināt, ka tev ir taisnība, jo to nevar zināt.
Tur kaut kāds pašapziņas jautājums arī droši vien tiek uzdots. Jo mēs te neizceļam vienu patiesību, mēs te pieskaramies abām tēmām." Tā izrādi raksturo Valmieras teātra jaunie aktieri Krišjānis Strods un Aksels Aizkalns. Lai gūtu priekšstatu par neredzīgo jauniešu ikdienu, pirms sākušies iestudējuma mēģinājumi, aktieri devušies uz Rīgas Strazdmuižas vidusskolu.
Turpina Krišjānis Strods: "Tad mēs no malas varējām pavērot, kā tas notiek dzīvē, kā viņi dzīvo internātā skolā, jo te arī darbība risinās internātā. Tas bija pats sākums, jā. Tālāk jau aizgāja, kā pats uzskata par pareizu, kā pats meklē izpausmes tam fiziskajam ampluā."
Izrādē internāta trauslo harmoniju apdraud jaunpienācējs Ignasio, kurš atsakās pieņemt skolā valdošo garīgo aklumu neredzēt sāpīgo patiesību.
"Izrādes kontekstā mēs arī nepretendējam uz precīzāko, patoloģisko neredzīgā cilvēka attēlošanu, bet tā noteikti ir neatņemama sastāvdaļa. Jā, jo tāds nav mērķis – parādīt precīzi, kāds ir neredzīgs cilvēks, bet tas mums ir vienkārši apstāklis, kas ir lugā. Un caur to mēs varam kaut kā pagriez to lupu uz redzīgu cilvēku," stāsta Aksels Aizkalns un Krišjānis Strods. Tiesa, grūtības jauniešiem sagādājuši visparastākie refleksi, kurus mēģinājuma procesā nācies apslāpēt.
"Reizēm ir sarežģīti, kad kāds tev met bumbu un tu nedrīksti ķert, un tu dabū pa seju. Tā reizēm gadās," stāsta aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis.
Aktrise Diāna Krista Stafecka papildina: "Mēs esam daudz runājuši par to, ka ir grūti izslēgt tās bildes, kas mums ir izveidojušās, jo mēs jau esam redzējuši, kā izskatās krēsls; bet kā cilvēks, kurš no dzimšanas ir akls, ja viņam nav šīs bildes, kā viņš uztver šo objektu – mēs to pat nespējam iztēloties, jo mums vienkārši ir šī bilde."
"Liesmojošā tumsa" ir otrais darbs, kurā jaunie aktieri sastrādājas ar režisoru Tomu Treini. "Ar jauniešiem sastrādāties patiesībā ir diezgan viegli, tāpēc ka mēs esam vienaudži, gandrīz vienaudži, viņi ir dažus gadus jaunāki par mani," atzīmē režisors. "Bet ir viegli, jo viņi ir ļoti pretimnākoši, azartiski, viņi grib strādāt, viņiem ir liela degsme, un man šķiet, ka viņi ir talantīgi un spējīgi jauni aktieri."
Savukārt aktrise Ieva Estere Barkāne uzsver: "To var just arī no Toma un no mums, ka mācāmies gan mēs, gan Toms, jo Tomam arī, man liekas, strādāt ar mums arī ir kaut kas cits, nekā strādāt ar visu, ar ko viņš ir strādājis iepriekš."
Ideju drāmas pirmizrāde Valmieras teātra apaļajā zālē paredzēta sestdien, 12. februārī.
