Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Marģers JRT aizkulisēs

Kara laika izjūtas JRT jauniestudējumā

Karš sākās tur. Par JRT izrādi «Sliktie ceļi» stāsta režisore Kristīne Krūze un aktrise Marija Linarte

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Režisore Kristīne Krūze Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu "Sliktie ceļi", kuras darbība risinās 2014./2015. gadā Donbasā. "Jo karš sākās tur, un nevis šī gada pavasarī, bet pirms astoņiem gadiem," izrādes pieteikumā un sarunā LTV raidījumā "Kultūrdeva" uzsver izrādes veidotāji.

Iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos 10. jūnijā. Radošajā komandā kopā ar Kristīni Krūzi strādā scenogrāfe Katrīna Neiburga, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, muzikālā noformējuma autors Toms Auniņš. Izrādē spēlē Marija Linarte, Sandra Kļaviņa, Inga Tropa, Regīna Razuma, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Sabīne Tīkmane, Marta Lovisa, Elvita Ragovska, Dāvids Pētersons, Jānis Grūtups.

Henrieta Verhoustinska: Šobrīd veidojat izrādi pēc Natalkas Vorožbitas lugas "Sliktie ceļi". Kā šī luga nonāca pie tevis, Kristīne?

Kristīne Krūze: Luga pie manis nonāca tā – kad sākās karš, tad es, kā jau daudzi citi, iekritu ziņu lasīšanas nonstopā, ārprātā. Kaut kā attapos pēc divām nedēļām uz dīvāna ar netīriem matiem un pilnīgi sabrukusi. Es sapratu, ka tā nevar turpināt, jo tā es nevienam nepalīdzu. Man ir ļoti svarīgi par to runāt, un man īsti nepietika, ka visu laiku pārpostoju kaut kādus jaunus sižetus "Instagram" vai "Twitter". Es sāku domāt, ka gribētu par to runāt tajā valodā, ko es protu – caur teātri. Sāku vākt materiālu izrādei, taisīt dramatizējumu, par to, kas notiek šobrīd, bet no sievietes perspektīvas. Tad es uzdūros šai lugai, tas ir brīnišķīgs materiāls.

Neraugoties uz to, ka tas stāsta par to karu, kas bija pirms astoņiem gadiem Donbasā, Austrumukrainā, tas ļoti precīzi atbilst tam, ko lasām par to karu, kas norisinās šodien.

Kristīne Krūze: Sāksim ar to, ka karš, kas norisinās šobrīd, aizsākās pirms astoņiem gadiem Donbasā.

Marija Linarte: Tas ir viens un tas pats, respektīvi.

Tas ir turpinājums, mēs vienkārši bijām piemiguši uz to periodu. Vai jums izdevās redzēt šo izrādi iestudētu? Pavisam nesen Kijivas Drāmas teātris viesojās ar to Dailes teātrī. 

Marija Linarte: Nē, mēs neredzējām.

Kristīne Krūze: Bija tā, ka mēs ilgi lauzāmies…

Marija Linarte: Es izlēmu neiet.

Kristīne Krūze: Jā, Marija izlēma neiet. Es, piemēram, ietu, jo biju jau nopirkusi biļetes, bet kosmoss tomēr nolēma, ka man nav jāiet. Es izbraucu ļoti laicīgi, braucu stundu un bija nenormālākie sastrēgumi. Pulksten 19.00 es biju nokļuvusi tikai uz Vanšu tilta, un sapratu, ka esmu nokavējusi. Man palika ļoti viegli, jo iekšēji visu laiku bija tas lauziens. No vienas puses es ļoti gribēju redzēt, no otras, tā kā mēs šobrīd esam tajā finiša taisnē… Mēs tikko tikai tikām uz skatuves, un viss ir vārīgs, jēls, un kamēr tas viss "savilksies", man gribas atstāt to lauku tukšu un tīru.

Vai tā ir taisnība, ka šī luga ļoti atklātā un tiešā veidā stāsta tieši par sievietes izdzīvošanu karā, kas saistās gan ar izvarošanu, gan ar mīļotā cilvēka bojāeju, tie ir dokumentāli stāsti, kas ir pamatā šai lugai?

Kristīne Krūze: Jā, tā es arī saprotu, ka tie ir dokumentāli stāsti.

Marija, kas tu esi, tu esi meitene ar vistu vai žurnāliste?

Marija Linarte: Tā otra, tā žurnāliste.

Kā tu vāc materiālus šai izrādei?

Marija Linarte: Pirmkārt, neko daudz nevajadzēja vākt, jo izrāde pati nāca, bet tas ir arī iemesls, kāpēc es izvēlējos neredzēt izrādi, izvēlējos apzināti neskatīties filmu, gribēju būt autonoma no visa apkārtējā. Es tāpat, līdzīgi kā Kristīne, iekritu iekšā bedrē. Līdz ar to visu laiku biju ciešā saskarē ar to, kas notika un aizvien turpina notikt.

Es noprotu, ka viens no elementiem scenogrāfijā, ko veido Katrīna Neiburga, ir slidkalniņš. Tas ir arī ukraiņu izrādē.

Kristīne Krūze: Mūsu scenogrāfija ir kā bērnu rotaļu laukums. Slidkalniņš parasti ir elements, kas ir bērnu rotaļu laukumā. 

Pastāsti vairāk par jūsu sadarbību ar Katrīnu Neiburgu. 

Kristīne Krūze: Brīnišķīga sadarbība. Es nevarēju iedomāties nevienu citu, kas varētu būt scenogrāfs, tai bija jābūt Katrīnai. Viņa piekrita.

Iedomājoties Katrīnu Neiburgu, mēs iztēlojamies lielus video attēlus. Vai tie būs arī šoreiz?

Kristīne Krūze: Nē, nebūs. Īstenībā sākotnēji, kad es domāju par materiālu, man bija viena ideja, bet kad mēs sākām mēģināt, tas materiāls un teksts ir tik spēcīgs – negribējās to aizdzīvot. Ļoti gribējās to darbu tīru.

Kā jums ir sadzīvot ar materiālu šobrīd? Es izlasīju lugu, un tā atstāja uz mani satricinošu iespaidu. Tas ir ļoti smags materiāls, īpaši, ja iedomājies, ka tas viss tiešām notiek ar šiem cilvēkiem realitātē.

Marija Linarte: Tas arī notiek. Es jau teicu Kristīnei, kad es izlasīju, man šī luga vispār nav par karu. Šī luga ir par cilvēku likteņiem, tieši konkrēti par sieviešu likteņiem. Par to, cik mēs tiekam… Man gribētos teikt "mēs", bet pagaidām tās vēl ir tikai viņas. Tiek deformētas, viņu likteņi tiek lauzti, viņu pasaules esība un uztvere tiek deformēta.

Kā ir sadzīvot ar šo materiālu?

Marija Linarte: Es nesen satiku vienu ukraiņu aktrisi, viņa šobrīd dzīvo Latvijā, kamēr viņas vīrs ir Kijivā, un mēs runājām par šo materiālu, šo visu. Tas nav nekas izdomāts, tā ir absolūta realitāte, un tas, ko var izlasīt šajā lugā...

Kristīne Krūze: Papildinot, tas bija un ir ļoti sarežģīti par to runāt. Arī, kad šo materiālu lasi, kā tu teici, tas ir satricinoši. Liekot to uz skatuves, mēs izgājām tādu aplīti. Sākumā bija doma to taisīt maksimāli dokumentāli, patiesi, kaut kādā brīdī tu saproti, ka tas vispār nestrādā.

Tas izskatās pēc farsa, tāpēc ka neviens aktieris nevar to nospēlēt, lai cik viņš patiesi spēlētu, lai cik viņš būtu autentisks un godīgs pret materiālu.

Tā kā ir šis konteksts, un katru dienu mēs lasām ārprātīgākos stāstus par to, kas tur notiek, tad vajadzēja meklēt atslēgu, kā to parādīt tā, lai bilde veidotos skatītāja galvā, bet mēs nepretendējam uz to, ka mēs tagad kādu baigi pa īstam izvarojam, tāpēc ka to nevar šajā situācijā un kontekstā.

Jums bija diezgan ilgs meklējumu ceļš…

Kristīne Krūze: Drīzāk, mēs mēģinājām, un tad bija straujš kūlenis.

Latviešu valodā runāt par karu Ukrainā droši vien ir citādāk. Vai tur ir pieļaujams arī humors vai kaut kāda ironija?

Kristīne Krūze: Šajā materiālā viennozīmīgi ir gan ironija, gan humors. Tā, protams, nav nekāda komēdija, bet tā atšķirība, cik es paskatījos kaut kādus video par ukraiņu izrādi, kas iestudēta… Krievu valodā tas noteikti tā ir sarakstīts, ir daudz krievu lamuvārdu. Mūsu izrādē tā nebūs, jo es tos apzināti lielāko daļu izņēmu. Varbūt kādi daži tur ir palikuši. Tas ir kaut kā mākslīgi, tas ir "fake". 

Tas ir pirmais materiāls latviešu teātrī, kas tiek iestudēts tieši par šo karu, par Ukrainas karu. Tas, protams, uzliek papildu atbildību, es jūtu, ka Kristīne nopūšas. Kas šobrīd ir sarežģītākais, ar ko jums ir nācies saskarties šī materiāla apguvē?

Kristīne Krūze: Es jau minēju, ka tas ir tas, ka kā to izdarīt tā, lai tas neizskatās…

Marija Linarte: Man šķiet, ka es saprotu, ko tu mēģini pateikt. Tas stāsts pats par sevi… Karš pats par sevi ir kaut kas briesmīgs, vājprātīgs, mums ir grūti uz to skatīties, par to runāt. Ja mēs par to runājam, mums šķiet, ka mums ir jābūt sērās. Mums jau ir konkrēta pozīcija, ko sabiedrība ir iedevusi. Tagad mēs divus mēnešus dzīvojam ar šo materiālu, manuprāt, sarežģītākais diemžēl ir nesākt tam gaudot un kaukt līdzi. Mums ir jāpaliek objektīviem, jāpaliek profesionāliem, laikam, tā arī ir ar dokumentālismu.

Ir liela bīstamība, kad es iztēlojos, ka esmu sieviete, kurai tiek nogalināts kāds pazīstamais vai viņa tiek izvarota, es redzu šīs šausmas, protams, loģiski, es tur būt sabrukusi.

Paņemt un uz to paskatīties kaut kā vēl pavisam citādi, man šķiet, ka tas varētu būt tas sarežģītākais.

Kristīne Krūze: Tieši tā, un arī tas, ka aktieriem, kā zināms, ļoti patīk ciest. Ir sajūta, ja es ciešu uz skatuves, tad ir pa īstam, bet patiesībā tas vispār nestrādā. Jo vairāk aktieris cieš jo vairāk skatītājam ir vienalga. Tāpēc noķert atsvešinājumu, ka tu esi lomā par 50%, bet par 50% tu it kā stāsti stāstu, it kā no malas, tur ir process… Godīgi, esmu jau nogurusi šobrīd, man gribas palaist to bērniņu, lai viņš iet un beidzot dzīvo savu dzīvi. 

Mēs viņu palaižam un ieraugām 10. jūnijā?

Kristīne Krūze: Jā.

Marija, sociālajos tīklos ir parādījusies informācija, ka esi iestājusies Zemessardzē. Kā tu pieņēmi šo lēmumu?

Marija Linarte: Esmu un arī devusi zvērestu. Es to izdarīju nākamajā dienā pēc "Lielā Kristapa". 

Atgādināšu lasītājiem, ka "Lielajā Kristapā" tu biji sudrabotā kombinezonā ar čirkainiem matiem.

Marija Linarte: Es ar tiem matiem arī aizgāju uz 13. bataljonu uzrakstīt pieteikumu. Man šķita, ka to matu dēļ mani neņems. "Lielais Kristaps" bija 27. februārī, karš sākās 24. februārī, respektīvi, otrs uzbrukums sākās 24. februārī. Tajā svētdienā atceros, ka bijām "Hanzas peronā", bija atomkara draudi, un es sapratu, ka laikam vienkārši gribu būt gatava. Es gribu zināt, es negribu būt tajā pozīcijā, kur es nezinu, jo mūsu skatuvnieki ņirgājoties man prasīja, kāpēc es, un es domāju, ko jūs ņirgājaties, varbūt paši aizejiet. Es padomāju, ka varētu nebūt pārāk iedvesmojoša sieviete, ka, redz, mani ir izvarojuši desmit vīrieši pēc kārtas. Es nebūtu iedvesmojoša, es to pati apzinos jau tagad. Tāpēc labāk iemācos nenokļūt tādā pozīcijā. Tagad, kad esmu tur, tā sajūta ir vēl kaut kāda pavisam cita. Man šķiet, ka vispār zemessardze manai mentālajai veselībai palīdzēs, jo tur viss ir vienkārši, pa taisno, bet tajā pašā mirklī tas nav neintelektuāli, tur ir absolūti citas vērtības.

Tas ir vērā ņemams lēmums, un es arī domāju, ka tu jūties drošāka, jo tu zini kaut kādas lietas, kā rīkoties situācijā…

Marija Linarte: Es zināšu, ko darīt. Jau tagad pozīcija ir iedota un skaidra.

Kristīne, tu esi trīs bērnu mamma, vai tu jūties gatava jebkurai situācijai?

Kristīne Krūze: Es domāju, ka nē, es nejūtos gatava jebkurai situācijai. Es arī pieteicos Zemessardzē, bet neesmu zvērestus vēl nodevusi. Kad sākās karš 24. februārī, spilgti atceros brīdi, kad braucu mašīnā, un ar katru savu ķermeņa šūniņu man bija sajūta, ja kaut kas tāds notiktu Latvijā, es nekur nebrauktu, es gribētu cīnīties līdz pēdējam. Bet tad, jo vairāk mēs dzirdam tos ārprātīgos stāstus, jo vairāk redzu tos video, un tieši tas apstāklis, ka man ir trīs bērni, es neesmu tik pārliecināta, godīgi varu pateikt. Pirmais, ko es darītu, ja justu šādus draudus, es gribētu savus bērnus nogādāt drošībā. Es netēlotu varoni. Es pieteicos, tad man būtu jāiet sargāt kaut kāds Piņķu mežs, es domāju, kā es ietu, pamestu savus bērnus un ietu… Man ir īssavienojums galvā šajā mirklī. Tas ir ļoti smagi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti