Iedot balsi sievietei
Četri apokalipses jātnieki – mēris, karš, bads un nāve – uzsākuši savu kārtējo izjādi pār pasauli. Cilvēciskuma apokalipse turpinās vēl aizvien, par spīti tam, ka šķietami mācība bija gūta jau pēc Otrā pasaules kara. Ja “Vectēvs” (2009, Jaunais Rīgas teātris) Alvja Hermaņa uzvedumā Vilim Daudziņam lika izdzīvot pretējo pušu stāstus, atklājot to cilvēcisko skarbumu, tad Valters Sīlis iestudējumā “Leģionāri” (2011, Ģertrūdes ielas teātris) rādīja izteikti fizisku, politisku “dueli” par kara tēmu, pievēršoties 1946. gada epizodei, kad Zviedrija izdeva Padomju Savienībai vairāk nekā simt baltiešu karavīrus, nolemjot tos padomju soda nometnēm, bet Mārtiņš Eihe izrādē “Meža meitas” (2018, Valmieras Drāmas teātris) Otrā pasaules kara atspulgus ļāva ieraudzīt Latvijas sieviešu dokumentālajos dzīvesstāstos, kurus no dzīves apkopojusi pētniece Sanita Reinsone.
Arī Ģirts Ēcis iestudējumā “Magda/Eva. Jedem das Seine” kara stāstu tematikai teātra spēles laukumos piedāvā sieviešu skatupunktu. Stāsta kara absurdumu sieviešu balsīs, attālinoties no līdzšinējās pašmāju vēstures nianšu iztirzāšanas teātra formās. Šāds režisora izvēlēts pavērsiens kara psihoanalītiskajai anatomijai, līdzšinējo stratēģiskas cīņas, varaskāres un varonības diskursu ievirza emocionāli smagākā cilvēcisko zaudējumu gultnē, meklējot atbildi uz jautājumu, kas cilvēkam liek iznīcināt cilvēku? Pietuvina kara nežēlību stindzinošā Otrā pasaules kara tuvplānā, vienlaikus vispārinot kara bezjēdzību.
“Ja galavārds piederētu sievietei, diez vai pasaulē būtu sācies karš. Jo kura māte gan uzdrīkstētos sūtīt nāvē bērnus? Un vai pasaulē ir bijusi maz diktatore sieviete? Tie, kas krīt (lai vai kurā pusē), ir kādam bērni vai jau paši vecāki. Absurds. Un plīstošas dzīves. Un izdzēsta bērnība.” Tā es rakstīju šī gada 26. februārī, trešajā Ukrainas kara dienā, sociālo tīklu ierakstā līdzās fotogrāfijai no apledojuša mazpilsētas rotaļu laukuma, kur miera stājā sastindzis tukšs karuselis zili dzeltenā krāsā. No savas pārliecības neatsakos, ja stāsts ir par izvēli karu uzsākt. Taču par to, ko māte var izšķirties darīt savu bērnu dēļ, krītot galējības, ir jau cits stāsts. Par to arī vēsta Ēča iestudējums “Magda/Eva. Jedem das Seine” kādā Stabu ielas iekšpagalma pagrabstāvā, “Willa teātra” jaunajās telpās, kuras izrādes kontekstā ironiski sabalsojas ar paslēpšanos pilsētas zemākajā stāvā.
Lai arī režisors Ēcis, kurš līdz šim teātrī izrādēs pētījis cilvēku dažādos mērogos un dažādos sociālpolitiskos kontekstos, pauž, ka pie šīs lugas dramatizējuma darbu aizsācis līdz ar pandēmijas atnākšanu 2020. gada martā, vilcis paralēles ar pandēmijas sētām bailēm par dzīvību un ar cilvēku masu vadīšanu šajos apstākļos, – taču 2022. gada aprīlī izrāde iegūst jaunu jēgas slāni, aizvedot uz aprīli Berlīnē pirms 77 gadiem.
Izrāde pārtop par ārkārtīgi trāpīgu apliecinājumu kara bezjēdzībai kā režisora komentārs pašreizējai ģeopolitiskajai katastrofai, pausts teātrī, nevis presē.
Bez liekām metaforām, bet ar skarbu tiešumu par to, ka karš agri vai vēlu salauž visus. Lai vai kurā pusē (vai drīzāk bunkurā) tie atrastos. Turklāt rāda, ka karu uzsāk nereti tie, kas jau ir salauzti, un ka vēsture met cilpas, mainoties vien “aktieriem”.
Sarkano zeķīšu karodziņu virtene
Izrāde iesākas ar brīdi, kad 1945. gada aprīlī Berlīnē ienāk padomju Sarkanā armija. Gēbelsu ģimene – Magda un Josifs ar sešiem bērniem – ierodas divlīmeņu pazemes bunkurā, piecu metru dziļumā zem Reiha kancelejas dārza. Skatītājs tiek ievests tumšā, vārgas, trīsošas gaismas sasvītrotā bunkurā, kur pēdējās diennaktis aizvada fīrers un viņa tuvāko loks – lolotā vācu aitu sugas kuce Blondi ar mazuļiem, slepenā līgava Eva Brauna, propagandas meistars Jozefs Gēbelss un viņa sieva Magda ar viņu kopīgajiem sešiem bērniem. Caurstaigājamas telpas priekšplānā ir melns taisnstūrveida paaugstinājums. Uz tā ir askētisks mazs galdiņš ar vientuļu, sarkanu tulpi vidū, aizdomīgi koša nomācošajā telpā. Ķēde, kas žvadz, nokarājoties no griestiem. Asa neona gaismas virtenes, kā jau bunkurā, kur elektrības nebija. Tumsa, šaurība, svaiga gaisa trūkums.
Drāma runā divu sieviešu balsīs, caur kurām strāvo neizdibināms spēks, līdzās robežstāvokļiem, ko viņām nākas piedzīvot diennaktis pirms pašpazušanas.
Kamerizrāde, kas sakņota dokumentalitātē, atdzīvina telpā divus biogrāfiskus Ādolfam Hitleram tuvu stāvošu sieviešu dzīvesstāstus. Evas stāsts ir par pacietību un sevis bezkompromisu ziedošanu otram, bet Magdas stāsts ir par bezizeju, kurā atliek vien nožēlot grēkus, to atlaišanai izvēloties upurēt pašai savus bērnus.
Porcelāna spulgace ar blondām matu cirtām un sarkanu lūpu rāmīti aizdomīgi rāmām sejas izteiksmēm. Tā ir trīsdesmit trīs gadus vecā Eva, tobrīd vēl Brauna, fīrera slepenā mīļākā, kuru niansēti iemieso Elīna Bojarkina. Monotonās, nomierinošās ģimnastikas vingrojumu kustībās. Skumjpilnos dzidras balss dziesmu pantos vācu valodā. Bērnišķā naivumā, ko aizmiglojusi aizgrābtība ar mazo vīriņu ar sprīža platuma melnajām ūsām, krietni slavenākām par Čārlija Čaplina ūsām. Ārējais tēls liek atcerēties trīsdesmito gadu kinozvaigznes, par kuru, kā vēsta vēsture, Eva klusībā ir sapņojusi kļūt. Plastiskais augums, ko tērpu māksliniece Liene Rolšteina ietērpusi nevainīgi baltā triko, asi kontrastē ar bunkura cerību aprijošo tumsu un nepārejošām vēja aukām un artilērijas švīkstoņu. Dzīvē Eva bieži esot izvēlējusies baltus tērpus, ar slēptu nolūku fīrerā radīt priekšstatu par kāzu tērpu, kas beigu galā ļāva viņa kļūt par “Frau Hitler” uz 36 pēdējām savas dzīves stundām. Vienlaikus baltais Evas apģērbs, līdz ar kādā brīdī uzvilkto kruzuļoto rītatērpu kāzu kleitas vietā, liek redzēt līdzās Magdai neizbēgamu nāves klātesamību. Kā Jaņa Rozentāla gleznā “Nāve”, kur baltā tērptais stāvs pieliecas, lai noskūpstītu mazu bērnu mātes siltajā klēpī.
Eva bija apsēsta ar kļūšanu par fīrera sievu, pacietīgi četrpadsmit gadu garumā gaidot šo triumfa brīdi, par spīti tam, ka tas beidzas ar nāvi. Neraugoties uz to, ka publiskajā telpā Hitlers Evu ignorējis, Eva pat neesot atļāvusies dejot, fīreram redzot. Eva kalpo vīrietim, izliekoties neredzam kara sēto iznīcību visapkārt. Elīna Bojarkina šo nevēlēšanos ieraudzīt patiesību rāda ar Evas stingo, tālumā vērsto skatienu un pievēršanos monotonajiem vingrojumiem. Turpretī pats fīrers bijis apsēsts ar uzvaru karā līdz pat pēdējām stundām, atsakoties ticēt, ka zaudē tajā, un turpinot izdot pavēles jau izirušam karaspēkam.
Neraugoties uz Evas pārgalvīgo aizraušanos ar fīreru un neapzinātās emocionālās vardarbības fonu, ko tas ir nesis līdzi, izrādes smaguma centrs tomēr ir Reiha radītā Mēdeja – Magda Gēbelss. Viņu savulaik, īsi pēc šķiršanās no pirmā vīra, savaldzināja Jozefa Gēbelsa metāliskā balss kādā mītiņā. Tam sekoja labprātīga pievienošanās partijai, lai būtu līdzās spožo runu meistaram. Daudzbērnu paraugmāte Magda Ingas Alsiņas-Lasmanes psihofiziskajā tēlojumā iegūst šizofrēniskas aprises, mētājoties no neslēpta cinisma līdz sīkiem maiguma mirkļiem, kad sieviete runā par bērniem, sarunājoties pašai ar sevi, mainot toni un tēmu. Nepazīstot pašai sevi. Arī vizuāli zem smagā šineļa un striktā militāras formas svārkkostīma ir melna zīda apakškleita: zem raupjās ārējās attieksmes čaulas ir maiguma kodols. Prātā salaušanās ir neizbēgama, ja aiz loga laternu stabos karājas cilvēku ķermeņi, bet bērnam ir jāstāsta balti meli par to, ka tur ārā vien tiek filmēts kino. Trīcošas rokas, tirpstoši pirksti, neizskaidrojami niezes viļņi fiziski pauž ķermeņa reakciju uz ārprāta situāciju, kurā Magda turpina būt, vienlaikus dokumentāli atsaucoties uz Magdas veselības sarežģījumiem, kurus saasina būšana bunkurā, novedot līdz depresijai un pastiprinot neiroloģiska rakstura saslimšanas izpausmes.
Totalitārā Trešā reiha propagandas ministru Jozefu Gēbelsu Varis Piņķis portretē kā teju melni komisko Dr. Ļaunumu no Ostina Pauersa filmām. Kā pats nelabais, asinīm slacītā tērpā, melnas kaklasaites iežmiegts, gariem ādas cimdiem rokās, negaidot iznirst no skatuves podesta zem melnā galda kā no pazemes dzīlēm. Klusināti (mazliet atgādinot kādu pašmāju režisora balss tembru) un nazāli apspriežas ar sievu Magdu. Vizuāli šaurā galdapakša, zem kuras sprediķo Gēbelss, atgādina biktskrēslu. Magdas saruna ar Jozefu ir kā grēksūdze, kur “lielo melu” sprediķotājs saka priekšā, kas tad būtu darāms tālāk, tostarp ar bērniem, bet vēlāk klasiski varmācīgā garā tiecas iestāstīt Magdai, ka to jau nu gan viņš neesot teicis. Ļaunums, kas ārēji ir mierpilns.
Aprīt skaisto
Kā Hitlers, tā Gēbelss ir garīgi, arī fiziski kroplas (ne)radības, kuru nepilnības ir vēsturē ierakstītas ar asiņainu spalvaskātu pašapliecināšanās dēļ. Jo lielāku kompleksu mākts vīrietis, jo spēcīgāka top sieviete tam blakus.
Vienlaikus izrāde iedarbojas kā retorisks jautājums, vai šo sieviešu spēkos varēja būt iespēja mainīt pasaules vēsturi?
Aktieru izvietojums telpā, kur sievietes ir augšstāvā, bet vīrieši elles dziļumā – bunkura apakšstāvā –, izceļ to nevienlīdzīgo spēka sadalījumu, ļaujot sievietes spēkam stāvēt pāri un izšķirties par traģisma pilnu rīcību. Izvēlētās teātra valodas ekspresīvais fiziskums mijas ar absurditāti un groteskas triepieniem, kuru izteiksmību varētu paspilgtināt ar gaismas dramaturģiju. Kā mirklī, kad Magda tā vietā, lai pasmaržotu sarkano tulpi, to instinktīvi, dzīvnieciski aprij, kā lieku telpā, kur skaistajam vairs nav vietas. Šī epizode iezīmē arī kara raisītā bada klātbūtni, jo tolaik nīderlandieši kara gados tulpes nevis apbrīnoja, bet ēda gan to ziedlapiņas, gan sīpolus, jo nekas cits nebija pieejams.
Jedem das Seine. Jeb, no vācu valodas tulkojot, “katram savs” vai “katram pēc nopelniem”. Izteikums, ar kuru papildināts izrādes nosaukums un kura dēļ kāds skandināvu mājlietu uzņēmums pat bijis spiests 2019. gadā publiski atvainoties, jo tas nepārdomāti tika izmantots reklāmas kampaņā gan Vācijā, gan Krievijā, neaizdomājoties par tā jēgu, ko piešķīris Otrais pasaules karš. Teikums, kurš mēmi iegravēts uz debesu zilgmes fona Būhenvaldes koncentrācijas nometnes ornamentālajos vārtos, atbalsojas abu sieviešu likteņos.
Magda top par Reiha Mēdeju, kas atriebj ne vien vīra neuzticību un nemīlestību, bet vienlaikus arī iedomājas glābjam savus sešus bērnus no kara noziedznieku likteņa. Nogalinot. Magdas izmazgātās vienpadsmit sarkanās bērnu zeķītes, no kurām divpadsmitā aizmaldījusies mātes šineļa kabatā, sarindotas uz gaismas vada, nevienam bērnam vairs nebūs jāmeklē. Sašutuma pilnie vārdi, kā gan māte var nogalināt savus bērnus, kara postošajā ainavā iegūst citu nokrāsu. Tie netop attaisnojami, bet rada jautājumu, vai šāda mēdejiska rīcība ir vienīgā iespējamā bērnu glābšana kara zvērībās, līdzīgi tam, kā dzīvnieku pasaulē nereti vājākos mazuļus to vecāki iegrūž nāvē? Un atgādina, netiesāt to, kura vietā neesi bijis pats.
Pētnieki šīs traģiskās izvēles motivācijā saredz dažādus “attaisnojumus” – kāds pieļauj, ka šo letālo darbību veicis kāds bunkura mediķis, cits ir pārliecināts, ka Magda vien akli pildījusi vīra pavēli, kāds cits norāda uz Magdas pārliecību par reinkarnāciju, vēl kāds spriež, ka bērnus Magda uztvērusi kā savu turpinājumu bez tiesībām uz patstāvību, turpretī lugas materiāla autors, britu rakstnieks un dramaturgs Maikls Arditti saskata Magdā anomāliju jeb novirzi no normas. Kā gan nacistu režīma perēklī var nokļūt kulturāla sieviete? Tā laika hronikas stāsta, ka Gēbelsu ar morfiju iemidzinātos un ar cianīdu noindētos bērnus padomju karaspēks esot atradis guļam bez dzīvības pazīmēm naktstērpos. Meiteņu matos esot bijušas rūpīgi iesietas matu lentas… jo, kā Magda kādā brīdī pie sevis runā variāciju par Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem no Jaunās Derības, “lielākā no tām ir mīlestība”, bet citā jau kadišu jeb ebreju lūgšanu, kurā savu mirušo vecāku vārdā lūdz un slavē Dievu sērojošie bērni. Šai skatuves versijā tas ir Magdas roku darbs, kuru prasmīgi izprovocējis Gēbelss, netīro uzdevumu “uzdodot” sievai.
Kāda gan var būt sievietes loma karā? Hitlera popularizētais sociālais mīts par sievietes lomu sabiedrībā raksturojams 3K formulā jeb “Kinder, Küche, Kirche” (“Bērni, virtuve, baznīca”) kā uzspiestā sievietes sūtībā. Tiesa, tieši Otrais pasaules karš darbaspēka trūkuma rezultātā tomēr lika sievietēm doties strādāt arī rūpnīcās.
Tomēr vēl aizvien pat 21. gadsimtā trula kara aizsegā maskulīnais pārspēks turpina izvagot sieviešu ķermeņus, kur, noraugoties uz notiekošo, dažam labam baznīcas pārstāvim – vīrietim – ir drosme mudināt dzemdēt arī šādi ieņemtus bērnus, atgriežot dienaskārtībā 3K formulu.
Karam nevar būt sievietes seja. To apgalvo arī baltkrievu rakstniece un Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijevča, kura ilgstoši pētījusi sieviešu balsis vēsturiski nozīmīgos notikumos, tostarp Otrajā pasaules karā, komentējot pret Lukašenko vērstos protestus Baltkrievijā kā “revolūciju ar sievietes seju” un piebilstot, “ja tā būtu revolūcija ar vīrieša seju, svarīga būtu asinsizliešana un karš”. Raugoties arī no ekofeminisma perspektīvas, sievietes dabā ir radīt un saudzēt, nevis graut, saskatot tieši dzīvībā sakrālo. Tajā, ko grauj ekonomiskās un politiskās varas patriarhālā agresija, pļaujot dzīvību bez liekas emocionalitātes, sievietes nobīdot malā.
Petrovīrišķība, par kuru pētnieki runā Trampa politikas kontekstā un kur fosilais kurināmais vairs nenozīmē tikai peļņu, bet gan autoritārismā balstītu vardarbības praksi līdz ar augošu plaisu dzimumu līdztiesībā un klimata pārmaiņu noliegšanu, visā krāšņumā novērojama pašreiz ziņu virsrakstos. Tieši atkarība no energoresursiem ir viens no spēcīgākajiem ieročiem agresora rokās. Petromaskulinitātes uzvaras gājiens jeb tādas vardarbības, kas balstās energoresursu manipulācijās, attaisnošana turpinās vēl aizvien tiešraidē visu acu priekšā. Tirgošanās, kuras cena ir dzīvība. Tas ir kā redzēt vardarbību kaimiņu dzīvokļa logos, bet apzināties, ka to pilnībā pārtraukt var tikai ar paša upura vēlmi un drosmi aiziet no varmākas tvēriena. Un tam visam līdzās nevainīgu un apjukušu bērnu sejas. Kā traģisks atgādinājums, ka karā zaudētāji ir visi. Ģirta Ēča izrāde “Magda/Eva. Jedem des Seines” atklāj kara postošo bezjēdzību un to, cik auglīgu augsni nāvei rada lozungi, idejas un pakļautkāre reizē ar aklu sekošanu tiem.
