Kara laika bikts. Hermaņa un Hamatovas izrādes «Post Scriptum» recenzija

Režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī viencēlienu "Post Scriptum" ir veidojis kā psihoanalītisku ļaunuma dekonstrukciju, balstoties krievu psiholoģiskā reālisma klasikā un paša aizsāktajā dzīvesstāstu dramaturģijā, papildinot ar objektu teātra elementiem.

Krievu izcelsmes aktrises Čulpanas Hamatovas apbrīnojami meistarīgā monoizrāde top par krievu valodā diktētu vēstuli. Tikai šī nav ne mīlestības, ne darījuma, pat ne pirmsnāves vēstule. Drīzāk vēstule, ko terapeitiskos nolūkos raksta tiem, kurus vairs nekad nesatiks. Tikai tai īsti nav salasāms adresāts. Un nav arī atpakaļadreses.

Ja sit, tad mīl?

Pirms pievērsties izrādei, gribu sākt ar vēsturisku atkāpi. Meklēju saknes izteicienam, kas 21. gadsimta cilvēka ausīm izklausās pretrunīgs un kura izcelsmi saista ar krievisko tradīciju dzīvestelpu. Par sišanas un mīlēšanas sasaisti. Un nākas atkāpties līdz pat agrīnajai kristietībai. Tolaik sievietes, līdzīgi kā bērni, tika uzskatītas par zemākas kārtas būtnēm. Tolaik sabiedrībā pat rakstveidā tika leģitimizēta vīrieša stiprās rokas kā mājsaimniecībā klātesoša palīglīdzekļa izmantošana rūpēs par sievietes dvēseles "tīrību un glābšanu".

Ja vīrietis sit savu sievu, tātad viņa tam rūp. Šāda Krievijas sabiedrības morāles normu kvintesence lasāma 15./16. gadsimta dokumentā "Mājas kārtība" jeb "Домострой", kas pieprasa pakļaušanos Dievam, caram un baznīcai. Mūsdienu lasījumā tas nešauboties uzskatāms par patriarhālās tirānijas rokasgrāmatu. Tajā viena nodaļa no vairāk nekā sešdesmit ir veltīta jautājumiem par sievietes izglītošanu un piepildīta ar padomiem, kā pareizi sist savu sievu, neradot viņai nopietnas traumas, piemēram, nesist acīs vai ausīs, un ka nevajadzētu izmantot smagus, metāliskus priekšmetus šai "audzināšanai". Ja pagānisma laikos sievietes loma sabiedrībā bija vienlīdzīgāka un par viņu rūpi turēja gan tēvs, gan brāļi, tad līdz ar kristietību Krievijā ienāk arī šī "audzinošā" prakse, pakļaujot sievieti vīram. Dokuments "Mājas kārtība" pauž domu, ka "vīru grezno laba, čakla un klusa sieva".

Atgriežoties pie Alvja Hermaņa jaunākās izrādes "Post Scriptum", kuras centrā varam likt ļaunuma vivisekcijas mēģinājumu, tieši dzimumu pozīcijas nevar neņemt vērā. Vienā (šķietami racionālajā) pusē redzami vīrieši, tostarp režisors Alvis Hermanis, kura radošā biogrāfija liecina par aizraušanos ar krievu klasiku un arī verbatim jeb dokumentalitātē balstīta teātra tehniku; vārdā nenosaukts skolēns, kurš raksta domrakstu par pedofilijas ainu dēļ cenzētu romāna nodaļu; psiholoģiskā reālisma smagsvars Fjodors Dostojevskis ar pašradītajiem varoņiem – vainas izjūtas vajāto Nikolaju Stavroginu un pareizticīgo garīdznieku Tihonu –; Ukrainas prezidenta padomnieks un blogeris Oleksijs Arestovičs, kurš skaidro ļaunuma klātbūtni; krievu rakstnieks un žurnālists Dmitrijs Bikovs, kuru Krievijas specdienesti jau centušies noindēt; visbeidzot arī Zigmunds Freids ar psihoanalīzes idejām. Otrā krastā, kurā sitas izrādes stindzinoši aukstie emocionālie viļņi, ir sievietes un bērni – ar publiskiem komentāru akmeņiem nomētātā aktrise Čulpana Hamatova, kura daļu savas dzīves laika Krievijā veltījusi ar vēzi slimu bērnu glābšanai, dibinot un vadot labdarības fondu "Dāvā dzīvību"; vientuļā literatūras skolotāja Nadja, kas zaudējusi teroraktā savu dēlu un vīru; dīkdieņa Stavrogina varmācības izraisītā pašnāvībā zudusī vienpadsmitgadniece Matrjoša; visbeidzot savas mājas liftā nogalinātā ukraiņu izcelsmes cilvēktiesību aizstāve un pētnieciskā žurnāliste Anna Poļitkovska, kuras izpētes lokā bija karadarbība Čečenijā.

Vīrieši cenšas rast skaidrojumu ļaunumam, meklējot tā sakni, turpretī sievietes, samierinoties ar šo ļaunumu, top par tā aculieciniecēm vai upuriem.

Ir "klusas sievas". Ja uzdrīkstas runāt un uzdot neērtus jautājumus, tad klusēt var nākties mūžīgi, kā liecina žurnālistes piemērs.

Izrāde "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī

Šis ir gadījums, kad varmāka ir valsts, bet upuris tās iedzīvotājs. Tirāniskā valsts un ilgstoši pakļautā zeme ar tās tautu. Vai tādā gadījumā upuris ir līdzvainīgs varmākas evolūcijā? Runājot par vardarbīgām attiecībām mikromodeļos ģimenēs, nereti turpat līdzās ir Stokholmas sindroms, kur upuris mēdz nostāties vainīgā pusē, attaisnot tā "sišanu" ar "mīlēšanu" un tamlīdzīgi. Tā ir bezpalīdzība agresora priekšā, zaudējot spēju aizstāvēt pašam sevi. Citiem vārdiem sakot – lēna pašnāvnieciska būšana, kurā pašreiz atrodas Krievijas iedzīvotāji, kur daļa no viņiem cenšas paiet garām niknajam sunim, lieki nekaitinot to un neiejaucoties pat tad, ja tas jau, asinīm šķīstot, plosa kaimiņu. Vai atbildība par despotiskajiem slaktiņiem Ukrainā ir jāuzņemas dīvānā sēdētājiem? Vai sēžot savos dīvānos un vērojot tiešsaistē karu, mums ir tiesības sodīt tos, kas paši ilgi sēdējuši savos dzīvokļos uz dīvāniem pie zilajiem ekrāniem un nerunājuši pretī varmākam? Varmākam, kā zināms, neeksistē tāda iezīme kā "empātija": to atklāj gan pedofils Stavrogins, gan Krievijas specdienestu operācija Dubrovkā. Spēja līdzpārdzīvot ir tā, kas atšķir cilvēku no varmākas, ja vien laika gaitā nenotrulinās.

Taču izrāde "Post Scriptum" nerūda līdzpārdzīvojuma muskuli, bet gan atklāj to, cik dziļi tumsā vēl aizvien stieg cilvēks, ja tā rīcībā ir neierobežota vara. 

Pēcvārds – kam?

Ar frāzi "post scriptum" jeb P.S., kas tiešā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "pēc uzrakstītā", apzīmē tekstu, ko pieliek vēstules beigās pēc paraksta. Visnotaļ ironiska sakritība vai apzināta atsauce, to var tikai minēt, ir tā, ka "Post Scriptum" ir nosaukums ne tikai jaunākajai Hermaņa izrādei, bet tas ir arī nosaukums kādai taktiskajai kara simulācijas šaujamvideospēlei, kuras darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā un kur tās lietotājam jāiejūtas karotāja/šāvēja lomā. Tas liek domāt, ka viss, ko darām jau pēc iepriekš pārdzīvotā, ir tikai sava veida komentārs, kas nu jau vairs nevar ietekmēt iepriekš notikušo. Lai arī nekas jau vēl nav beidzies.

Teātris, bērni un bikts. Šī "trīsvienība" ir izrādes "Post Scriptum" nesošās sijas. Jaunais Rīgas teātris lūkojas tieši Rīgas Dzemdību nama logos, var teikt, ka tā pagalmā dzimst bērni. Mariupoles teātris, kuram līdzās ar milzīgiem, baltiem burtiem bija rakstīts "Bērni", no bumbu patversmes ukraiņiem pārtapa masu kapā. Čulpana Hamatova, paralēli savam aktrises darbam laiku veltīja ar onkoloģiskām saslimšanām sirgstošajiem bērniem. Nāvi nesošs noziegums pret nevainīgu bērnu ir arī Dostojevska cenzētās nodaļas pamatā.

Hermaņa un Hamatovas kopīgi veidotais dramatizējums ir dramaturģisks eksperiments, kurā saplūst rakstnieka radīta varmākas grēksūdze bez īstenas nožēlas un dokumentāls upura dzīvesstāsts, kurā tā dzīve turpinās inerces pēc un kuru izprast spēj tikai tie, kas paši to piedzīvojuši. Pirmā izrādes daļa balstās krievu literatūras tīrradņa Fjodora Dostojevska romāna "Velni" (1872) savulaik nepublicētajā nodaļā "Pie Tihona", kur bērna izvarotājs dodas grēku atlaišanas meklējumos pie garīdznieka. Tālāk seko mērķētā reklāmas pauze jeb videointermēdija par eksorcismu, kurā sarunājas Ukrainas prezidenta padomnieks un publicists Oleksijs Arestovičs un krievu žurnālists Dmitrijs Bikovs, spriežot par ļauno garu izdzīšanu no neglābjami slima bērna un vienlaikus par sātaniskā klātbūtni Krievijas manevros. Savukārt otrā daļa ir vientuļās skolotājas Nadjas monologs, kas balstās pētnieciskās žurnālistes Annas Poļitkovskas publikācijās avīzē "Novaya Gazeta", vēstot par pirms divdesmit gadiem notikušo teroraktu mūzikla "Nord-Ost" laikā Maskavā.

Izrāde "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī

Romānu "Velni" trīs daļās Dostojevskis rakstījis ilgi, veidojot to kā lielo grēcinieku dzīves gājumu, izmantodams prototipus no dzīves un kariķējot tos, mainot savu ideju, pakāpeniski publicējot romānu turpinājumos žurnālā "Krievijas Vēstnesis". Nodaļa "Pie Tihona", kurā Stavrogins izsūdz un mēģina nožēlot nāves grēkus pareizticīgo svētniekam Tihonam, bija iecerēta otrās daļas noslēgumā, taču žurnāla redaktors Mihails Katkovs bija pret tās iespiešanu. Tā nodaļa izpalika arī grāmatas 1873. gada izdevumā, tāpat kā 1977. gada tulkojumā latviski, bet 1922. gadā nodaļa iztulkota angļu valodā ar nosaukumu "Stavrogina atzīšanās". Līdzīgi kā citiem Dostojevska varoņiem, arī Nikolajam Stavroginam grēksūdze ataino iekšējo cīņu, liekot sastapties ar pašnosodīšanu. Tolaik Dostojevskis saskatījis pareizticībā sabiedriskās tikumības un līdz ar to sabiedrības dzīves balstu.

Taču, ko lai saka, ja šodien pareizticīgo popi Krievijā svēta kodolieročus jeb, citiem vārdiem sakot, novēl veiksmi slepkavām?

Taču pats Dostojevskis kādā savā vēstulē rakstījis, "ja pareizticība nav iespējama izglītotam cilvēkam, tad, izrādās, tas viss ir tikai māns un visam Krievijas spēkam ir tikai pagaidu raksturs".

Taču vēl aizvien, par spīti gadsimtu pieredzei, Krievijas asiņainais "carisms" jeb patvaldība ir tepat. Uz spilgti sarkanās izrādes programmiņas vīd balti burti "Post Scriptum". Iekšlapās ir dokumentāli kadri, kuros redzams 2022. gada 16. martā bezkaislīgi sabumbotais Mariupoles teātris Ukrainā un turpat rindkopas ar īsiem aculiecinieku pārstāstiem par pārdzīvoto. Vieta, kur dzimst māksla, kļuvusi par cilvēku kapavietu. Līdzīgi kā 2002. gada 26. oktobra Maskavas Dubrovkas teātrī notikušajā teroraktā, kur cilvēki pulcējās uz mūziklu "Nord-Ost", bet tā vietā tika sagūstīti kā ķīlnieki ar teroristu prasību izvest Krievijas karaspēku no Čečenijas. 130 no teātrī esošajiem cilvēkiem – gan teroristi, gan mūzikla apmeklētāji – Krievijas specdienestu operācijas gaitā, ielaižot telpās nezināmas izcelsmes gāzveida vielu, gāja bojā. Šī dokumentālā atsauce izrādē uz notikumu pirms divdesmit gadiem atklāj bezkaislību militāro operāciju izmantošanā, vārdos aizstāvot "tautiešus pasaules malu malās", bet darbos īpaši nešķirojot bojāgājējus ne pēc tautības, ne pārliecības.

Iestudējums liek domāt, ka būt krievam Krievijā ir būt pašnāvniekam, turklāt pašam savās mājās.

Izrāde "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī

Vieninieka kamera blokmājā

Kaste kastē. Tas ir skatuves telpas iekārtojums, ko izmanto māksliniece Kristīne Jurjāne, kuras radītie interjeri izceļas ar rūpību un autentiskumu. Uz Lielās zāles skatuves šoreiz viņa izmanto, gribētos teikt, ka leļļu teātra principu: melnā telpā kā melnā caurumā, teju gaisā iekarina mazāku kastīti kā kādas tipiskas blokmāju daudzstāvu ēkas šķērsgriezumu. Atklāj skatītājam mazu, saspiestu telpu, kura pāršķelta pa diagonāli. Redzams padomju laika tipveida dzīvokļa skats, kur altāra vietā uz koka taburetes ir mūžīgi sprediķojošais televizors. Pie sienas – plauktiņš ar trim dažāda izmēra ikonām un svece. Ikona, kas atrodas virs acu līmeņa, un televizora ekrāns zem acu līmeņa. Dzīvoklis ar diviem "dieviem".

Pie mazās pustelpas griestiem padomjlaika garenās lampas, kas atgādina nemājīgi izgaismotu klases telpu vai pat operāciju zāli. Gaiša lamināta grīda. Zaļi ornamentālas tapetes ar sīku ziedu rakstiem. Pie sienas piestumts raibiem rakstiem klāts, izvelkams dīvāns. Rakstainais dīvāns ir uzskatāma atsauce uz psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida ikonisko psihoanalītiķa dīvāniņu. To Freids savulaik 1890. gadā saņēmis no kādas pacientes, laika gaitā tas kļuvis psihiatram ne vien par neatņemamu nemedicīnisku terapijas sastāvdaļu psihoanalīzē, bet arī par populārajā mākslā apspēlētu elementu.

Izrāde "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī

Līdzīgi tam, kā Freids dīvānu papildinājis ar rakstainu paklāju pie sienas, arī Jurjāne pie blokmājas dzīvokļa sienas piesprauž sarkani tumšiem krāšņiem ornamentiem klātu tepiķi, kurš sazin’ kāpēc liek domāt par izplūdušiem neregulāras formas asins traipiem, drupām, fragmentiem. Saskaņā ar psihoanalīzi, katrs paklāja rakstos, protams, saskatīs to, ko pats vēlēsies. Tāpat kā arī izrādē "Post Scriptum", kurai nav viennozīmīga vēstījuma, bet tikai un vienīgi ir iespējamas interpretatīvas variācijas par grēksūdzes un grēku atlaišanas tēmu. Piedot (un vispirms jau apzināties) savas kļūdas ir visgrūtāk.

Vai cīņa ar iekšējo ļaunumu ir tā, kas izcīnāma vienatnē?

Un vai tā maz iespējama, ja cilvēkradījums šo ļaunumu neapzinās, bet dodas tajā kā simulācijas spēlē?

Šai dzīvoklī, likteņa iedzīta stūrī, mīt vientuļa literatūras skolotāja Nadja, kuras vienīgais dzīvesbiedrs ir televizors. Smalka sieviete pelēkā sporta tērpā, pelēkās, klusās čībās, smalkām brillēm, iesirmu matu īsu griezumu, bālu, asaru izvagotu un izbalinātu seju. Dīvāns kā pasīvā skatītāja loža, no kuras lūkoties TV ekrāna izrādē, kur ierasti klātesoša "izklaidējošā artilērija" un "smieklu gāze", kaut vai laikmetizētas populārās kultūras melodijas. Piemēram, krokodila Genas izpildītā dziesma "Zilais vagons", kuru jautrā noskaņā, papildinot ar atomtriecienu Vašingtonā, azartiski izpilda sieviešu ansamblis.

Reālistiskais un askētiskais telpas iekārtojums ar spēcīgu simbolisko slodzi aktrises Čulpanas Hamatovas meistarīgās pārvērtībās arī ir pārsteidzoši mainīgs. Raugoties uz izrādi kā uz mākslas faktu, monoizrādes spēks slēpjas tūlītējā pārmiesošanās prasmē, ko demonstrē ārēji smalkā aktrise saspēlē pati ar sevi un ar objektiem telpā. Viņas radītajā psiholoģiskajā spriedzē, kas strāvo no Dostojevska rindām, kuras paver priekškaru cilvēka tumšākajiem atvariem, atdzīvojas lietas. Piemēram, miesaskrāsas spilvens ar baltu, sasienamu spilvendrānu pārtop Stavrogina aukstasinīgi iekārotajā mazās meitenes Matrjošas ķermenī. Hamatova pusotrā stundā spēj iemiesot vīrieti, kurš nodara ciešanas, bērnu, kas cieš, un sievieti, kura ir zaudējusi visu, paliekot viens pret vienu ar mediatizēto "patiesības" diktātu TV ekrānā un savām beztermiņa ciešanām.

Izrāde "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī

Ar Hamatovu, kura reiz bijusi Maskavas Nāciju teātra aktrise, bet kopš šī gada aprīļa ir pievienojusies Jaunā Rīgas teātra aktieru trupai, Hermanis jau sadarbojies iepriekš izrādēs "Šukšina stāsti" (2008) un "Gorbačovs" (2020). Pats Hermanis, piesakot izrādi, teic, ka izrāde ir "par Krievijas (un ne tikai) apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu pēdējo notikumu kontekstā". Kā zināms, psihoanalītiķi ir pārliecināti, ka neapzinātais ietekmē cilvēka rīcību. Lielie pārdzīvojumi neizzūd, bet tiek izspiesti neapzinātajā, turpinot iedarboties citā veidā. Psihoanalīze, kas sākotnēji radīta kā ārstnieciska metode, laika gaitā iemanto sev vietu arī mākslā. Lūk, arī "Post Scriptum" ir savā ziņā psihoanalītisks seanss, tiecoties izprast tā melnā cauruma neizskaidrojamo spēku, kas ierauj un apklusina cilvēcību tumšākajos ūdeņos. Vien komponista Arvo Perta pārlaicīgā mūzika rada citu, blakusesošu telpu – attīrīšanās apsolījumu tiem, kas atzīst savus grēkus.

Izrāde turpinās

Pēdējie divi jauniestudējumi, kas neplānoti ienākuši Jaunā Rīgas teātra repertuārā 2021./2022. gada sezonas izskaņā, veido savdabīgu diptihu kara ēnā. Kristīnes Krūzes iestudējums "Sliktie ceļi" (pirmizrāde 2022. gada 10. jūnijā), balstot to mūsdienu ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugā, kuram epiloga vietā režisore pašrocīgi bija pievienojusi šī laika kara nežēlības verbalizējošus dokumentālus ierakstus, atklāja salauztos likteņus caur sievietes skatupunktu un lielā mērā runāja par to, ka cilvēcībai nav tautības. Turpretī Alvja Hermaņa darbs "Post Scriptum" (pirmizrāde 2022. gada 15. jūnijā) izmanto savā ziņā psihoanalītisku pieeju, lai meklētu tirānijas izcelsmi un preparētu skatītāju acu priekšā dēmoniskā klātbūtni krieviskā telpā. Hermaņa darbā priekšplānā izvirzīta patriarhāla varmācība, sievietēm atvēlot šīs varmācības upuru lomas.

Arī pēdējais jautājums, kas izskan izrādē, vai Putins dotu atļauju specoperācijai, ja mūzikla "Nord-Ost" zālē atrastos paša meitas, liek meklēt atbildi gadsimtu gaitā Krievijas sabiedrībā uzslāņotajā, vardarbībā sakņotajā "dzīvesziņā" – ja sit, tad mīl. Ne tikai sievieti, bet arī bērnus, kalpus un citus, pār kuru likteņiem patriarhālais modelis ņem virsroku, kā redzams, atgriežoties tumšajos viduslaikos. Izrāde beidzas ar stingu skolotājas Nadjas/Čulpanas Hamatovas skatienu nekurienē, sēžot uz dīvāna. To izdzēš dūmu mutuļi, kuri veļas viņas dzīvoklī. Iestudējums "Post Scriptum" pārtop skatuves mākslas valodā izteiktā piemineklī visiem tiem, kuri gājuši bojā bez vainas trulas, tuvredzīgas varaskāres dēļ.

Vai šāda režijas pieeja – krustot krievu literatūras psihoanalītiskā dižgara cenzēto romāna nodaļu par pedofiliju ar skarbu militāra konteksta dokumentālās žurnālistikas stāstu par teroraktu, ko papildina sabiedrībā zināmu personību saruna kā intermēdija par eksorcismu – sasniedz izskaidrojuma pakāpi? Vai paliek fakta konstatācijas līmenī? Vai drīzāk starp rindām tiecas pateikt teju to pašu, ko pauda iestudējums "Sliktie ceļi"?

Ja cilvēcībai nav tautības, arī ļaunumam īsti nav tautības, jo tas ir klātesošs katrā. Un ko tad mums ar to iesākt?

Tā Jaunā Rīgas teātra rindās kā biktskrēslos sasēdušiem skatītājiem šis jautājums paliek pāri promnešanai, dodoties ārā no zāles, kur nupat pieredzēto nepāršķeļ ierastie atbrīvojošo aplausu viļņi. Tā vietā mēms klusums kā atgādinājums, ka politiski militārā izrāde turpinās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt