Latvijas Nacionālā teātra psiholoģiskais trilleris “Svešinieki vilcienā” balstīts Patrīcijas Haismitas tāda paša nosaukuma grāmatā un Kreiga Vornera lugā, kas sarakstīta pēc romāna motīviem. Skatuves versijas autors – Vilnis Vējš, režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un komponists – Vladislavs Nastavševs, gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne. Lomās – Arturs Krūzkops, Kārlis Reijers, Daiga Kažociņa, Inese Pudža, Ivars Kļavinskis.
Amerikāniete Patrīcija Haismita (1921-1995), “Talantīgā mistera Riplija” autore, sarakstīja “Svešiniekus vilcienā” 1950. gadā un 1951. gadā tika nominēta Edgara Alana Po prēmijai “Par labāko debijas romānu”. Tiklīdz grāmata tika izdota, to ekranizēja Alfreds Hičkoks, bet angļu scenārists un aktieris Kreigs Vorners (1964) to pārvērta lugā, kuru 2013.-2014. gadā varēja noskatīties Londonas Vestendā, tāpēc ignorēt romāna kino un teātra likteni nebija iemesla un nespēlēt kino uz skatuves būtu bijis grēks. Mūsu skatuves versijas autors Vilnis Vējš nav ignorējis arī romānistes tēlu. Kā apgalvojis Endrjū Vilsons biogrāfiskajā romānā “Skaistā ēna”, Haismitas kundze “šķita nežēlīga līdz cilvēknīšanai”. Bet, ja tic citiem avotiem, arī Kreigs Vorners ir “patiešām šausmīga personība”. Nepatīkami cilvēki kļuvuši par autoriem stāstam par nepatīkamiem cilvēkiem, tagad to skatāmies mēs.
Patrīcija Haismita psiholoģisko trilleri par slepkavību sarakstījusi krustām šķērsām. Vienam personāžam jānovāc sveša sieva, otram – svešs patēvs: lai slēptu pēdas, katram jāpacenšas cita, nevis savā labā.
Varētu šķist, kas gan ir vienkāršāk – iestudēt visu atbilstoši tekstam: tā teikt, durvis iečīkstējās, noziedznieks iegāja tumšā istabā un trāpīja tieši mērķī, palika līķis. Garlaicīgi. Režisors nav šāvis mērķī un ir izgreznojis stāstu ar skatuvisko atklājumu pārpilnību. Viņš vienmēr ir sarežģītāks, vienmēr negaidītāks, un arī šoreiz dāsni ietērpis tekstu darbībā un tēlos, kas pavada vārdu.
Izrādes krāšņums nav ne dekorācijās, ne tērpos un arī ne rekvizītu pārpilnībā: viss ir ļoti pieticīgi, minimāli. Piemēram, kāzas simbolizē auduma gabals viesa rokās, balts un garš. Viņš ar to māj un māj, lai to pamanītu, un tu beidzot saproti, ka tas ir gandrīz plīvurs. Nevar taču par godu svētkiem fona baltās sienas apgleznot ar rozītēm! Sienas jau tā visu laiku strādā – tās sabīda, atbīda, no tām veido stūrus tiem, kuri grib sevi iedzīt stūrī, turklāt to dara aktieri, iekļaujot šīs kustības darbībā.
Kino piešķīris skatuvei noir pazīmes – skopu apgaismojumu un melnpelēku gammu, retumis ir baltā un vēl retāk – citas krāsas.
Saistību ar kino žanru neviens nav mēģinājis slēpt – var teikt, ka esam saņēmuši parodiju, taču atturīgu, neaizskarošu, elegantu.
Aktieris pielēca, zāle iesmējās un tūlīt pat nomierinājās – mēs sekojam ne tikai darbībai, mēs baidāmies palaist garām jebkuru sīkumu no visiem mums sagādātajiem ķirsīšiem uz tortes. Detektīvam ir jāaizrauj, tas domāts lasīšanai aizgūtnēm, un autoram to vien nākas darīt kā piemest kā pagales ugunskurā negaidītus gājienus – tādus kā šis pats gandrīz baleta pā.
No filmām pie mums uz skatuves atpeldējusi arī galda lampa, kas nopratināmajam skatās acīs gluži kā kobra. Tas devis iespēju likt un mainīt akcentus, it kā dodot zālei komandas no tumsas: skatīties šurp! Un izgreznot skatuvi ar ēnām – atbilstoši Endrjū Vilsona grāmatas par Haismitu nosaukumam “Skaistā ēna”: tās saasina situāciju, piepilda skatuvi ar gaisu, tilpumu, liek meklēt zemtekstus, uzvedinājumus, līdzības un papildu nozīmes. Tās ir skaistas.
Pārsteidzoši, cik dažādi sāk eksistēt aktieri, kad viņiem ne tikai vienkārši jāspēlē stāsts, bet ari jāpiedalās tā dāsnajā “noformējumā”.
Kā laistās emocijas Artura Krūzkopa sejā, kā viņa nelietis, kas svešiniekiem pielabinās, ar viņiem aušojas, “taisa” godīgas acis, paliekot vienatnē ar māti un ar sevi, maina tēlu, plastiku! Kāds no tēlotājiem ar prieku uz skatuves draiskojas un paspēlējas ar profesionālajiem "muskuļiem", ka visiem prieks skatīties, bet kāds turpina sekot citiem noteikumiem. Kas tomēr atkal reti ir pretrunā un var tikt norakstīts uz sižeta īpatnībām – viens nozieguma varonis laimīgi kūleņo dzimtajā stihijā kā spilgta zivtiņa ūdenī, otrs spēlē cietēja lomu ar sejas izteiksmi, kas liecina par norobežošanos no notiekošā. Nogalina svešu patēvu un ilgi staigā pa skatuvi, salicis pirkstus kā pistoli, – viņa šeit nav, tas nav viņš, velti jūs sliktu nodomājāt par miermīlīgu arhitektu.
Vīrieši ir ģērbti vienādos tērpos: divi noziedznieki – žaketēs uz kailas miesas, un tas ir saprotams – viņi ir viens otra atbalss, detektīvs – mētelī uz kailas miesas, un visi trīs ir basām kājām un cepurēs. Bet visas trīs sievietes (detektīva autore, kas arī staigā pa skatuvi, neskaitās) spēlē viena aktrise, turklāt atšķirt varones palīdz ne tikai tērpi un parūkas: rakstniece pārģērbj tēlotāju skatītāju acu priekšā, it kā uzstājot, ka dāmas taču ir vairākas, ja nu pēkšņi kāds to nav sapratis.
Ja gribat, saprotiet to kā “visas sievietes ir muļķes”, “visi vīrieši ir nelieši”, bet skaidrs ir kas cits – visiem ir tieksme te pastrādāt noziegumu, te to izprovocēt, te atklāt, te būt par liecinieku.
Romāniste Patricija Haismita nebija ideāliste – viņai pat izmeklētājs atsakās atšķetināt lietu līdz galam – viņa visus tēlus veidojusi ar necildinošu attieksmi, un tas viņai ļāvis – Daigas Kažociņas izskatā – runāt paskaidrojošus tekstus un pārslēgties uz epizodiskām lomām. Jo kopumā starpības starp personāžiem nav, un visi vienā noziedzības maisā bāžami.
Detektīva autore ir aktīvi iesaistīta darbībā – te kaislīgi klabina tekstus ar rakstāmmašīnu, te mācās rakstīt no pašas dzīves, slepus novērojot varoņus (nākamos vai jau esošos?) – arī kaislīgi. Brīnoties par slikto, baidoties no tā vai to izbaudot, bet novēršoties no labā: viņai šeit jābūt sliktajai, viņai sagādā baudu viss, kas ir zemāks par normu.
Ko tad dara šī “nepatīkamā sieviete” – izdomā cilvēkus vai kopē viņus? Ne vienu, ne otru. Un gan vienu, gan otru.
Būtībā mēs redzam izrādi par to, no kādām saslaukām izaug rakstu rindas – vai mizanscēnas. Iznāk stāsts par radīšanas procesu – noziegumus sacer gan noziedznieki, gan tie, kuri par to raksta. Un tie, kuri lasa. Un tie, kuri skatās, nevar atrauties.
Teātra robežas izrādās pavērtas plašāk un ietver mākslu vispār.
Atklājot Patrīcijas Haismitas reakciju, režisors nevar neņemt vērā, ka līdz ar to atklāj arī savus radošos impulsus. Mūsu ieskatā šis gājiens atbilst režisora iemīļotajai tēmai – viņš prot būt vaļsirdīgs un komplimentus sev neatvēl – lai tos nopelna darbs.
Savā ziņā salīdzinot sevi ar rakstnieci, kas atbilstoši mūsu skatuves versijai ir “nepatīkama sieviete”, režisors labprātīgi pats iekļaujas “nepatīkamo” cilvēku rindā.
“Nepatīkamo sievieti” spēlē lieliskā Daiga Kažociņa. Dara ar seju, ko vēlas – apreibst, atskurbst, no visa baidās, par visu interesējas, cik vien var, plaši atver jau tā milzīgās acis. Bet brīžiem kā Ļevs Tolstojs ir pārsteigta, ka Kareņina tomēr metusies zem vilciena. Var novecot acu priekšā – bet nekas, pēc tam atkal kļūt jaunāka. Profesija romānisti šausta un plosa – mirst varoņi, bet cieš viņa. Kļūst pat dīvaini, un viņai uz to ir tiesības, jo normāls cilvēks taču detektīvus neraksta. Viņa modelē noziegumus un savā ziņā pastrādā tos pati, tāpēc viņai ir tiesības izskatīties kā noziedzniecei. Turpināsim salīdzinājumus – normāls režisors detektīvus neiestudē? Iestudē, un kā vēl! Bet kā? Tā, lai slepkavība tiktu izjusta kā kaut kas nosacīts, neīsts, un būtu iemesls parunāt par citām tēmām. Lai asociācijas izšautos no jebkuras ainas, jo tās ir galvenais instruments noziegumu atminēšanai. Lai asiņainais lakatiņš pārceļotu no viena slepkavas kabatas cita slepkavas kabatā, un lai skatītājs sekotu tam, kāda loma pierādījumam būs lietas izmeklēšanā. Taču lomas nebūs – tas vienkārši atgādinās par nelieti Jago, kuram nelaimīgi noticēja Otello. Lai pa telefonu runājošie vilktu viens otru aiz vada: ja saruna ieilgst, vads tiek nostiepts. Lai rakstniece ejot atskatītos, jo rakstīt detektīvus nozīmē nežēlot nervu sistēmu.
Bet iestudēt detektīvus nozīmē atzīties – lai arī izmantojot Autora simbolisko figūru – kā jūties, kad strādā, kā visur meklē uzvedinājumus, kā baidies kļūdīties un kā raizējies par rezultātu.
Te nav liekā un daudz kā nepieciešama. Tā, ko mēs gaidām no teātra, bet tie ir svētki.
Izrāde beidzas, zālē iedegas gaisma un pārsteidz uz skatuves rakstnieci pie rokas pieķertas zagles pozā. Viņa redz mūs, un nu mums jāgaida nākamais detektīvs, par sevi. Viņa baidās, bet mums nav bail, mums ir labi.
Izrādes "Svešinieki vilcienā" apskatu oriģinālvalodā lasi Rus.lsm.lv.
