100 Latvijas pirmizrādes

Artura Onegēra oratorija "Žanna d'Arka uz sārta" (2009)

100 Latvijas pirmizrādes

"Zaļā zeme" Nacionālajā teātrī (1996) - laikmeta esence un pudeles balkonā

"Tumšie brieži" Valmieras Drāmas teātrī (2001) - nogalināt, lai izdzīvotu

Kāds jānokauj, lai pašiem būtu labi. «Tumšie brieži» Valmierā

2001. gada 20. decembrī Valmieras Drāmas teātra Mēģinājumu zālē pirmizrādi piedzīvoja Ingas Ābeles lugas "Tumšie brieži" iestudējums, kas 2002. gada 23. novembrī "Spēlmaņu naktī" ieguva teju visas iespējamās balvas. "Kaut arī "Tumšie brieži" ir Ingas pirmā luga un tā tapa, viņai vēl studējot trešajā kursā, joprojām, manuprāt, tā ir viņas labākā luga,” šodien vērtē teātra zinātniece Līga Ulberte.

…Kuras krāsns, vārās zupa, istaba ir pilna kautķermeņu āķiem. Lauku sētā Rasā Panemūnē, kur audzē briežus, kādā pēcpusdienā ierodas māju saimnieka Alfa kursa biedrs, kas reiz mīlējis un mīl viņa prātā jukušo sievu, lopu kāvēji, kas gatavojas kaut briežus, no mājām aiziet Alfa tagadējā sieva Nadīna ar bērnu zem sirds, bet saimnieka meita Ria ļoti gaida savu sešpadsmito dzimšanas dienu. Līdz notiek kas negaidīts…

Režisores Māras Ķimeles aktieri šajā izrādē bija Dace Eversa, Aigars Vilims, Tālivaldis Lasmanis, Māra Mennika, Januss Johansons, Juris Laviņš un Inese Ramute. 2002. gada 23. novembrī VEF Kultūras pilī, "Spēlmaņu nakts" 2001./2002.gada teātra sezonas noslēguma ceremonijā izrāde saņem balvu "Labākais latviešu literatūras iestudējums", Māra Ķimele – balvu "Labākais režisors" (arī par iestudējumu "Pazudušais dēls", Valmieras Drāmas teātrī), balvu "Labākā aktrise" – Dace Eversa (par Nadīnas lomu, kā arī par Arkadinu Valmieras Drāmas teātra izrādē "Kaija” un Almas māti izrādē "Vasara un dūmi"), balvu "Labākais aktieris" – Aigars Vilims (par Alfa lomu, kā arī par Roplaini izrādē "Pazudušais dēls”), balvu "Labākā aktrise otrā plāna lomā" – Inese Ramute (par Anniņas lomu, kā arī par Roplainieti izrādē "Pazudušais dēls") un žūrijas balvu – dramaturģe Inga Ābele par lugu "Tumšie brieži".

"Vispirms Viesturs Kairišs iestudēja Ingas Ābeles lugu Jaunajā Rīgas teātrī, bet viņš neiestudēja tā, kā rakstīts. Viesturu vairāk interesēja simboliskais slānis – tā faktiski bija cita luga," atzīmē Ulberte.

Viņa secina, ka Māras Ķimeles iestudējums bija laba psiholoģiskā izrāde: "Centrā bija attiecības visos līmeņos – ģimenē, telpā, aktierspēles veidā ļoti precīzi īstenotas.”

Dace Eversa un Tālivaldis Lasmanis

Māra Ķimele saka: "Tas bija stāsts par deviņdesmitajiem gadiem, kad sākās zināms ārprāts – gan absolūtā beznaudība, trūkums, bezdarbs; putēja ārā padomju laika uzņēmumi, viss bija stihiski, nesaprotami. Daudzi metās biznesā. Šis ir stāsts par krietnu latviešu vīru pusmūžā, kurš, mēģinot izdzīvot, izveido briežu dārzu. Tas gan put ārā, tāpēc mājās valda depresīva noskaņa.

Ģimenē aug pusaugu meitene, un Inga šo stāstu rāda tieši ar viņas acīm – kā traumējas bērna psihe, cik ļoti viņam vajag gan māti, gan tēti.

Apkārtējā pieaugušo vide konfrontējas ar meiteni, kura visā šajā stāstā ir kā tāds katalizators."

Māra Ķimele

Stāsta Līga Ulberte: "Māra Mennika, atveidojot spuraino pusaudzi Riu, toreiz vēl bija studente. Joprojām atceros, ka biezajās zeķbiksēs un rozā kažociņā viņa likās kā mazs, dusmīgs lācēns, kurš mēģina saprast savu sarežģīto dzīvi. Visi aktieri bija ļoti labi.

Atceros zīmīgo, provokatīvo ainu ar Daces Eversas atveidoto Nadīnu – Ralfs piespiež Nadīnu dziedāt, un mēs ieraugām, ka šķietami atdzisušajā sievietē vēl mājo dzīvo uguns!

Māra Ķimele šajā izrādē arī atdzīvināja tēlu, kas lugā neparādās – Anniņu, ko lieliski nospēlēja Inese Ramute."

"Inga Ābele ļoti precīzi šifrē pasauli – bet maigi, trausli un savdabīgi. Tu, būdams kārtīgs vecis, esi iedzīts absolūtā strupceļā un nolemtības sajūtā – tev ir bērns, sieviete, vecāki, par kuriem jārūpējas," prāto Aigars Vilims.

Uz skatuves kurējās īsta krāsniņa, smaržoja pēc malkas, dūmiem, vārījās īsta zupa. Bija īstas uguns klātbūtne, un fonā skanēja budistu dziedājums bez teksta – viszemākais bass. "Kā atgādinājums par jēgu, par kuru neviens īsti neesam droši, bet kuru savā dzīvē mums gribas visiem," šodien teic režisore. "Mūsu izrādē uz skatuves bija drāts ar āķiem – gājām arī uz gaļas pārstrādes cehu, lai redzētu, kā tas dzīvē izskatās.

Jo tas ir arī stāsts par nokaušanu – par to, ka būs, kurus kaus; kuri būs jāupurē, lai pašiem būtu labi.

Simboliski te runa arī par upurjēru – ļoti bieži šķietami gudri un pieauguši cilvēki zina, kā ir izdevīgāk, un tieši ar to nokauj savus bērnus..."

Iestudējuma tapšanu atceras Vilims: "Izrādē bija biznesa plāns, un tā ietvaros bijām pie briežu audzētāja, kurš priecājās, ka pie viņa brauc japāņi, amerikāņi, lai medītu.

Domāju, mēs visi jūtamies tādā pašā situācijā – mums uzliek barotni, un mēs nezinām, kurš uz mums šaus.

Jā, mēs varbūt esam skaisti un gudri, bet kuru tas interesē?"

Tālivaldis Lasmanis un Aigars Vilims

"Finālā visi dalībnieki pārvērtās briežos – tas bija mans protesta kliedziens," atceras Ķimele.

Viņa arī stāsta, kā pēc pirmizrādes ar kolēģi braukusi pa piesnigušu, šauru meža ceļu gar Burtnieku ezeru: "Mašīnai pa priekšu prožektora gaismā ilgi skrēja divas skaistas stirnas..."

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti