Kāds gaiss ir apvērsuma epicentrā? Izrādi «Līdzinieki» vērtē vidusskolēni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šī gada 12. oktobrī pirmizrādi piedzīvoja nebijis teātra notikums – apjomīga, interaktīva izrāde jauniešiem "Līdzinieki", kuru veidojis režisors Edgars Niklasons sadarbībā ar kultūras centru "I-Dejas māja", fondu "Initium" un Norvēģijas teātri "K:13", iesaistot plašu vietējo aktieru, mākslinieku un dejotāju sastāvu. Iespaidīgs šajā projektā gan ir ne tikai izrādes sastāvs, bet arī plānotā mērķauditorija – veidotāji apņēmušies katrā izrādē iesaistīt simts vidusskolas vecuma skatītājus – un uzstādījums replicēt 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsuma nakti, aicinot jaunos skatītājus iedziļināties jautājumos par Latvijas demokrātiju tolaik un mūsdienās. Izrādi piedzīvoja arī pieci vidusskolēni no jauno festivālu kuratoru apmācības programmas "Apvērsums" un izteica savu vērtējumu.

Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs ir teicis, ka 15. maijs ir datums, kas sašķēla Latvijas sabiedrību kā neviens cits. Tas bija brīdis mūsu demokrātiskās republikas vēsturē, kurā partejiskās piederības dēļ tika apcietināti daudzu sociāldemokrātisko organizāciju dalībnieki, darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji, tika slēgtas arodbiedrības un likvidēta liela daļa sabiedrisko organizāciju, preses izdevumu, kā arī nevalstiskās izglītības iestādes. Pastāv arī uzskats, ka tieši Ulmaņa vardarbīgā varas pārņemšana un iejaukšanās pilsoņu dzīvē lielā mērā izraisīja nostāšanos pretī šim režīmam un veicināja plašo opozīciju, kas vēlāk "ar cerībām sveica 1940. gada pārmaiņas, kuras izvērtās par valsts okupāciju". Tas bija ekscess, no kura mēs, iespējams, būtu varējuši izbēgt un kuru noteikti negribētos atkārtoti piedzīvot.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Uz pašreizējās ģeopolitiskās situācijas fona, kad gaisā jūtamas bailes no vissmagāko vēstures brīžu atkārtošanās un kad tepat kaimiņvalstīs civiliedzīvotāji tiek arestēti par protestiem pret autoritāru varu, ir īpaši svarīgi par šiem jautājumiem runāt ar plašāku sabiedrību – tostarp jaunākajām vecuma grupām, kurām tāpat kā visiem ir daudz jautājumu un kurus, iespējams, vēl vairāk skar paniska vēlme kaut ko saprast un meklēt rīcības modeli, kurā tiktu ņemtas vērā arī viņu intereses un nostāja. Izrāde nāk ar priekšlikumu kopīgi testēt demokrātijas principus – iekāpt "laika mašīnā" un izstaigāt vēstures pagrabus (arī burtiskā nozīmē – izrāde notika vēsturiskajā Tautas jeb Arodbiedrību namā, kurā trīsdesmitajos gados bija izmitinājusies Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) un citas sociāldemokrātiskas organizācijas), mēģinot caur interaktīvu, izlaušanās spēles principos balstītu dramaturģiju identificēt, kā veidojas pūļa lēmumi, kas ir tā virzītājspēki un kāda ir indivīda iespējas ietekmēt kopīgos lēmumus un vēstures notikumus.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Šis ir ambiciozs un drosmīgs pieteikums, kas nenoliedzami sakāpina arī skatītāju interesi un gaidas.

Apstāklim, ka izrāde paredzēta jaunākajai auditorijai, nevajadzētu kļūt par iemeslu tēmas vienkāršošanai vai atkāpēm, bet drīzāk tas uzliek vēl lielāku atbildību pasniegt visus elementus pēc iespējas pārdomāti.

Izrādē vienlaikus piedalās 100 skatītāji, kurus vispirms, vēl ēkas pagalmā, organizatori nostāda ierindā, liekot "skaitīties uz "pirmo – otro" kā vidusskolā. Pēc tam mēs nododam somas, saņemam lukturīšus, un aktieris Marģers Majors mūs ved caur Arodbiedrību nama telpām. Mēs tiekam nemitīgi mudināti kustēties ātrāk, vairākkārt kāpjam pa kāpnēm augšā-lejā, kur diezgan asprātīgā veidā tiekam iepazīstināti ar latviešu dižgariem un noskatāmies vairākus mūsdienīgus dejas grupu priekšnesumus. Pēc tam sadalāmies 3 grupās un dodamies uz Čaka, Raiņa vai Ziemeļnieka "izlaušanās istabu", kur jau valda gluži cits ritms un  tiek vairāk sagaidīta skatītāju līdzdalība.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Vismaz Ziemeļnieka istabā ir patīkami austrumnieciski meditatīva gaisotne – implicējot, ka viņš aizrāvies ar apskurbinošām vielām –, un mēs visi tik ļoti atslābām, ka pat negribējām izlauzties vai risināt kvestu, ja neskaita tos dažus no mums, kurus arestēja un aizveda un bēniņiem. Tomēr līdz galam netapa skaidrs, vai mēs viņus izglābām un atradām pareizo paroli? Un kāda bija nozīme tam, ka īsti labi nedarbojas rācijas, pa kurām mūsu grupai bija jāsazinās ar citā telpā esošo grupu? Kāpēc tautas dižgarus sociāldemokrātu apcietināšanas naktī personificē tieši Rainis, Čaks un Ziemeļnieks, no kuriem divi tajā laikā vairs nav starp dzīvajiem? Kuri no elementiem ir nejauši un kuri speciāli domāti? Un, kas īsti esam mēs, šīs izrādes publika – līdzdomātāji vai tikai līdzgājēji? Vai savā pasivitātē patiešām esam agrākās Latvijas brīvvalsts pilsoņu līdzinieki? Vai arī šis viss bija stāsts par komunikācijas trūkumu – "klusajiem telefoniem" neprasmīgu radistu rokās un to, ka ikviens varam kļūt par svarīgāko ķēdes posmu krīzes risināšanas situācijā, tāpēc prasme līdzdomāt, būt modram un uzņemties iniciatīvu būtu jātrenē ikdienā?

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Nojaušu, ka izrādes veidotāji ir apzināti izstrādājuši vairākus ar ēku un laikmetu saistītus, simboliskus elementus un pieturas punktus, taču saiknes meklēšana starp tiem un starp dažādajiem laikmetiem pilnībā atstājuši skatītāju ziņā.

Uz to, iespējams, norāda jau izrādes nosaukumā  un aprakstā ("izstāde=izrāde") izmantotā neordinārā sintakse, kur abpus nosaukumam izvietotā zīme ">" vedina domāt, ka līdzvērtības jēdziens šeit tiks testēts augstā spriegumā – vilkts uz abām pusēm un par rezultātu gan mēs, gan veidotāji zinām tik pat maz kā par nākamajām Saeimas vēlēšanām. Saistelementi starp idejām un jēdzieniem šķiet konceptuāli svarīgāki visā izrādes uzbūvē un gaitā – kāpnes, gaiteņi, tuneļi, pārvietošanās savā veidā atspoguļo procesus, meklējumus un veidu, kā mēs pastāvam kopā.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Viedokļi

Par "izstādes" daļu teiktu, ka tā ir visai izdevusies – šī ir unikāla iespēja bez uztiepta fokusa ielūkoties vēsturiski nozīmīgajā Arodbiedrību namā. Par "izrādes" daļu man komentēt ir grūtāk, jo neesmu tās tiešā mērķauditorija. Tāpēc atnācu uz izrādi kopā ar pieciem vidusskolēniem no jauno festivālu kuratoru apmācības programmas "Apvērsums" un demokrātiskuma un līdztiesiskuma vārdā vērtējumu par izrādi atstāju viņu ziņā.

Samuels Ozoliņš: Vai esat redzējuši izlaušanās istabu jeb kvestu ar vairāk nekā 100 cilvēkiem, kam jāizlaužas? Parasti tas tiek piedāvāts līdz 10 cilvēkiem lielām kompānijām, bet Niklasons ar komandu izrādē "Līdzinieki" kvestu izveidojis veselam pūlim. Jau izlasot aprakstu, noprotu, ka no organizēšanas viedokļa tas ir pilnīgs neprāts, producentu murgs, tāpēc liela uzslava šī notikuma producentiem (Ievai Niedrei, Šarlotei Fobergai-Johansenai un fondam "Initium"), kas uzņēmās realizēt tik vērienīgu notikumu un ka izrāde patiešām notika – neviens skatītājs nepazuda milzu ēkā, aktieri, gaismotāji un skaņotāji izdarīja savu darbu. Tomēr no skatītāja viedokļa sajūta bija murgaina – šķiet, vismaz pusi no izrādes laika (pusotras stundas) mums tika dotas norādes, stāstīts, kas notiks, kas un kā jādara, valdīja manāms apjukums, drūzma, troksnis, kas tomēr neasociējas ar 1934. gada nakts notikumiem. Šāda tipa izrāde funkcionētu daudz labāk un būtu gan skatītājiem, gan aktieriem baudāmāka ar mazāku apmeklētāju skaitu. 

Šķiet, ka dažādu laiku / laikmetu elementu jaukšana kopā bijis apzināts režijas paņēmiens, bet nesaskatu tam īpašu jēgu vai attaisnojumu. Laikmetīgās dejas elementi gan šķita ļoti iederīgi un atsvaidzinoši, tomēr hiphopa deju daudzums šķita pārmērīgs un sižetam nekomplimentējošs. Toties vēlos pieminēt lielisko fona aktieru darbu – arodbiedrību biedri, ēkas apmeklētāji, slepenpolicisti, par spīti milzīgajam cilvēku daudzumam un haosam, spēja palikt savās vietās un tēlos –, kā arī izrādes vizuālo noformējumu – scenogrāfija, mākslinieču Ance Eikenas un Anitas Rozentāles instalācija, un gaismas bija svarīgi izrādes kopējo atmosfēru veidojoši faktori.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Karu Treij: Noteikti izjutu satraukumu ierodoties uz izrādi. Jau ēkas izvēle liecināja, ka notiks kas īpašs. Izrāde sākās diezgan drīz pēc noteiktā sākuma laika. Atnākušo bija daudz, lielais pūlis virzījās iekšā, kur tikām sadalīti pa grupām, kuras tik un tā bija milzīgas. Viss tomēr ritēja labi, līdz sākās "izlaušanās istabas" daļa (es biju Čaka istabā), kur notika tikai gaidīšana un mīņāšanās, kamēr aktieri-vadītāji centās mūs uzmundrināt. Vienīgie, kas mazliet izkliedēja drūmo gaisotni, bija čekisti. Arī dejas priekšnesumi paaugstināja izrādes vērtību, tomēr nespēja visas izrādes dažnedažādās daļas saturēt kopā.

Kas, manuprāt, šoreiz tiešām nenostrādāja, bija tieši izlaušanās telpas elementi – uzdevumi drīzāk atgādināja skolas ekskursiju, nevis spēli vai izrādi. Šķita, ka spēles ideja tiek tikai atstrādāta un zaudē izrādes garu.

Tomēr visā visumā savā ziņā bija kā piedzīvojums, un es nenožēloju, ka piedalījos.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Ikars Graždanovičs: Es izrādi varu aprakstīt vienkāršos, taču pretrunīgos vārdos – tā bija slikta, bet man patika. Izrādes tematika, horeogrāfija un scenogrāfija apvienojas interesantā un spriedzes pilnā sižetā, kur laiku pa laikam skatītājiem bija iespēja iesaistīties un izmainīt stāsta virzību. Problēmas sākās brīdī, kad skatītājiem bija pārāk maz iespēju piedalīties, jo bija pārāk liels cilvēku skaits. Tas bija redzams jau izrādes sākumā, kad visiem nepietika vietas, kur nolikt mantas. Daudzus interesantos brīžus izbojāja tas, ka blakus kāds ne īpaši klusi sarunājas vai ka bija jāstiepjas pirkstgalos, lai redzētu kādam pār plecu. Dažās izrādes daļās skatītājiem ir jālavierē pa telpu vai jāiekļaujas pūlī, bet ir grūti iejusties, kad tu "lavies" kopā ar 50 citiem cilvēkiem. Šī pati problēma ietekmēja arī izrādes interaktīvās daļas – lai gan pats es dabūju iespēju mijiedarboties ar izrādes saturu, daudziem citiem apmeklētājiem nācās lielāko daļu izrādes stāvēt malā un gaidīt.

Izrāde bija bērnišķīga, taču "bērnišķīgums" nav trūkums. Kaut arī saturs bija viegls un nenopietns, tā nešķita izsmejoša. Domāju, ka jautrību katrs varēja sagādāt pats sev – iejūtoties izrādes nedaudz palaidnīgajā dabā un ļaujot sev priecāties.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Estere Dimitere: Jau no paša sākuma varēja manīt, ka izrādē strādājošie cilvēki nebija līdz galam gatavi tik lielam pūlim. Es uzskatu, ka nevajadzēja iesaistīt tik daudz skatītāju – ņemot vērā, ka tā ir interaktīva izrāde, svarīgāka būtu stāsta un idejas pilnīga īstenošana. Vietām mūs sadalīja grupās, taču, kad šo grupu nozīme atkal pazuda, valdīja šķietami nevajadzīgs juceklis. Lielās cilvēku masas dēļ izrādes sākumā daļa no skatītājiem neredzēja to pašu, ko citi. Varbūt tā bija daļa no ieceres, jo galvenais notikums atradās citā telpā, taču man tas traucēja saprast, kā notikumi virzīsies tālāk uz priekšu.

Izrādes laikā daudz pārvietojāmies, man patika, ceļš augšup un lejup pa Arodbiedrības nama kāpnēm, kā arī jauno dejotāju priekšnesumi – detektīvu deja bija izcila.

Koncepcija un aktieru izturēšanās pret mums lika domāt, ka izrāde ir paredzēta par mani jaunākiem skolēniem, tomēr uzdevumu sarežģītība un nesaprotamība bija nepatīkama. Redzēju, ka uz šo notikumu bija ieradušās skolēnu grupas un vecāki ar jaunākiem bērniem, tomēr mūsu "izlaušanās istabā" (pie Ziemeļnieka) jaunu bērnu nebija, un pat mums, "pieaugušajiem jauniešiem" bija grūti saprast uzdevumus un rīkoties ar rāciju.

Man ļoti patika tā laika "parasto cilvēku" atveidojums starptelpās, bija jauki noklausīties sarunas arodbiedrības kolēģu vidū, vērot viņu apģērbu, žestikulāciju un kosmētiku. Mūzika arī bija brīnišķīga, tāpat arī kāpņu telpas vidū novietotais tornado līdzīgais scenogrāfiskais elements, kurš aprijis kādu krēslu, saulesbrilles un visu ko citu. Izrādes ideja arī šķita viegli nolasāma un uztverama, tā bija salīdzinoši informatīva – iepazīstināja jauniešus ar cienījamajiem Latvijas autoriem, trīsdesmito gadu politiskajiem notikumiem un to nozīmi mūsdienās.

Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”
Interaktīvā izrāde “Līdzinieki”

Alberts Roze: Izrādes skatīšanās pieredzi raksturotu kā ilgstošu, klusi mokpilnu FOMO ("fear of missing out" no angļu val. – iracionālas bailes ko vērtīgu palaist garām). Jau no paša izrādes sākuma varēja just, iespējams, laika, gana skrupuloza producenta darba vai pietiekamas izmēģināšanas ar publiku trūkumu (skatītājiem trūka misijā nepieciešamie lukturīši, telpās visiem nepietika vietas, aktierus nevarēja dzirdēt vai arī viņi ar megafoniem kādam kliedza tieši ausī).  

Pati izrādes ideja šķita aizraujoša, un Arodbiedrību nama cēlums kopā ar teicamu scenogrāfijas un kostīmu dizainu palīdzēja skatītāju "ievilkt" laikmetā.

Izrāde nebija arī sauss trīsdesmito gadu notikumu atstāstījums. Daudzi vizuālie elementi un teksti bija visai humoristiski, aizraujoši šķita deju studijas "Space" dedzīgie uzstāšanās elementi, arī fona aktieru darbība bija izlēmīga un asprātīga. Gaismu un skaņas dizains sasaucās ar hiphopu un laikmetīgo deju, precīzi radot vajadzīgo noskaņu.

Bet par spīti šiem pozitīvajiem elementiem, izrādes pēcgarša man drīzāk sagādāja vilšanos.

Skatītāju sadalīšana grupās vienmēr ir risks, un, šķiet, šoreiz tas neatmaksājās. Mulsinošie un stagnējošie uzdevumi nemitīgi mudināja domāt, ka varbūt kādā no pārējām telpām būtu bijis iespējams izvairīties no žmiedzošās garlaicības. Uzdevumu spēles īsti nestrādā, ja grupa jau pašā sākumā nesaprot, kas tai jādara – līdz ar to pazuda arī skatītāju motivācija piedalīties kvestā. Arī demokrātijas un 15. maija apvērsuma motīvs šķiet visai ērmīgs – lielākā izrādes daļa tiek pavadīta ar dzejniekiem vai zinātniskās fantastikas motīvos, nebeidzami piesaucot gaidāmo cīņu par demokrātijas saglabāšanu, kas tā arī nekad nepienāca – noslēgumā skatītāji saņēma vien "ūdeņainu" lekciju par vēlēšanu svarīgumu, bet tikmēr vismaz manā prātā degošākais jautājums bija: kāpēc šāda veida izrādes noslēgumā uz skatītāju sēdvietām ir salikti "Madara Cosmetics" paraudziņi?

Arī pieejamības jautājums izrādes telpās nešķita apsvērts – spiešanās, nebeidzamās kāpnes, gaismu un skaņu kairinājums varētu traucēt lielai daļai skatītāju.

Kopumā ir nedaudz sērīgi atskatīties uz izrādi – it kā tā ir pieblīvēta ar fantastiski talantīgiem māksliniekiem, inovatīviem skatuves mākslas, skaistiem dizaina risinājumiem, piedāvā intriģējošu tēmu, bet viss kopumā rada haotisku un neuztveramu kopainu. Man izrāde negāja pie sirds, bet nespēju apklusināt kņudošu vēlmi – kaut tā varētu man patikt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti