2021./ 2022. gada teātra sezonas vērtējumu, izteiktu "Spēlmaņu nakts" nominācijās, vēl gaidām. Balvas kandidātu vārdus visdrīzāk nosauks pašās septembra beigās vai oktobra sākumā, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ziņo Līga Ulberte: "Pagājušajā rudenī mēs vēl nezinājām, vai izdosies sezonai normāli notikt, tāpēc žūrijas darba pienākumi tika pagarināti līdz [šī gada] 15. septembrim. Mēs vēl skatāmies šo to, ko neesam paguvuši redzēt. Dažas diskusijas ir notikušas, gala diskusijas vēl priekšā."
"Spēlmaņu nakts" nominācijas atgriezīsies pie ierastā formāta, sola Ulberte. Šādas tādas izmaiņas gan esot notikušas, proti, dažas nominācijas, reaģējot uz teātra vides un skatītāju vēlmi pēc īsākas un raitākas balvu pasniegšanas ceremonijas, ir mazliet optimizētas.
Radošais "sprādziens", jauns mākslinieciskais vadītājs un sezona pēc pirmā uzrāviena. Kas notiek teātros Rīgā?
Aicināts apspriest jaunās sezonas akcentus, Atis Rozentāls vispirms pievēršas tam, ko iecerējis Jaunais Rīgas teātris: "Ļoti intriģējoši, kā jaunais Rīgas teātris tiks galā ar to programmu, ko viņi ir pieteikuši, jo tā ir ārkārtīgi ambicioza – tīri izrāžu skaita ziņā. Ņemot vērā to, ka joprojām repertuāra izrādes viņiem iet labi, ir izpārdotas, tagad ir tik intensīvs jaunais papildinājums, tāpēc, ka ir dubulta trupa? Oficiāli tā ir dubulta trupa kā bija, bet studenti jau spēlēja visus šos gadus.
Tas, ka Alvis Hermanis viens pats plāno sešas izrādes sezonā – tas ir jaudīgi. Redzēs, kā tas viss notiks."
Jaunais Rīgas teātris piedāvās ne tikai plašu, bet arī ļoti dažādu izrāžu klāstu. "Vairākas repertuāra vienības, kas ir pieteiktas, ir ļoti interesantas, bet citas atkal ir tādas, kas sociālos tīklos ir izraisījušas diskusijas no sērijas "kuru tas interesē?". Piemēram, tā, kur Žižeks un Pītersons – ir viena daļa publikas, kas jau tagad zina, ka viņus tas neinteresē, bet citus, gluži otrādi, tas interesē. Ir ļoti interesanti, ka parādās arī mūsdienu dramaturgi [..]," pauž Rozentāls, "Intensitāte tiešām ir, kā jau viņi paši saka, kā klusums pirms vētras, kā sprādziens. Ja tas viss realizēsies, tad…"
Žurnālists un teātra apskatnieks tostarp atgādina par Jaunā Rīgas teātra pārvākšanos uz savām vēsturiskajām telpām: "Redzēs, kas notiks, ja kaut kas nobīdīsies ar būvniecību, kā tas mēdz 90% gadījumu notikt. Tagad ir ļoti strikti saplānots, ka viņi martā ieradīsies Lāčplēša ielā. Ja nobīdīsies [būvniecība], nobīdīsies arī repertuārs." Papildina Līga Ulberte: "Man visvairāk gribētos sagaidīt, lai tie remonti nākamajā sezonā tiešām beidzas – lai Jaunais Rīgas teātris tiek uz savām mājām, lai Valmiera no gluži vājprātīgās situācijas, kādā atrodas šī teātra ēka, beidzot izķepurojas, lai Leļļu teātris no viņiem, manuprāt, ārkārtīgi nepiemērotajām telpām Rīgas Latviešu biedrības namā tiek atpakaļ teātrī. Uz to ļoti gribētos cerēt."
Iepriekš "Kultūras rondo" organizētajās skatuves mākslas notikumu apspriedēs eksperti vairākkārt izcēluši Dailes teātra radošo pacēlumu. Uz kuru pusi šis teātris varētu doties jaunajā sezonā? Atbild Līga Ulberte: "Es nezinu to virzienu, bet, pavisam godīgi, tādā profesionālā ziņā tieši tas mani interesē visvairāk attiecībā uz nākamo sezonu, jo
Dailes teātra uzsāktais kurss nenoliedzami ir ļoti jaudīgs. Tajā pašā laikā teātra mākslinieciskā vadītāja režijā mēs līdz šim esam redzējuši tikai vienu izrādi (Dailes teātrī) – "Smiļģi". Tagad sezonu sola atklāt ar "Farinelli" – tas, protams, ir ļoti interesanti.
Viestura Kairiša vārds ir ar lielu autoritāti, raisa lielu interesi, un kas šobrīd interesē viņu kā režisoru, ļoti interesē mani. Tas ir viens, otrs – es nezinu, cik ilgi liels repertuāra teātris var balstīties tikai uz viesrežisoriem, pat ja šie viesrežisori ir izcili. Līdz ar to mani interesē, kā tas aizvirzīsies. Es, protams, ļoti gaidu Mārtiņa Eihes izrādi, kas pašlaik ir pasludināta Dailes teātra repertuārā." Atis Rozentāls piebilst, ka teātra pirmos pieteikumus vērtē kā tematiski interesantus.
Latvijas Nacionālais teātris, piesakot savu 104. sezonu, pārsteidza ar ziņu par jaunu māksliniecisko vadītāju – režisoru Elmāru Seņkovu. Citu virzību Seņkova izraudzītā virzienā šajā sezonā visdrīzāk vēl nevaram gaidīt, jo tā jau ir saplānota, atzīmē Rozentāls: "Seņkovs pats ir teicis, ka viņa komanda no nākamās sezonas parādīs, ko tad viņi plāno, kādu viņi iztēlojas Nacionālā teātra virzienu."
Elmārs Seņkovs esot tas režisors, kuru ik pa brīdim kāds teātris ir mēģinājis pierunāt kļūt par māksliniecisko vadītāju, bet viņš vienmēr atteicis. "Tagad viņš ir pieņēmis šo lēmumu un nostājies Nacionālā teātra priekšgalā.
Es domāju, ka tā ir ļoti laba ziņa […]," uzsver Rozentāls. "Darbam ķeras klāt cilvēks, kurš Nacionālo teātri ļoti labi pazīst, kurš tur ir diezgan daudz ko ļoti veiksmīgi iestudējis." Kolēģa sacītajam pilnībā pievienojas Ulberte.
Par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra plāniem pagaidām ir skopas ziņas. Skaidrs vien tas, ka teātris "Hanzas peronā" īstenos mūziķim Viktoram Cojam veltītu iestudējumu.
Remontdarbu sūrums, pragmatisks piegājiens abonementu tirgošanai un "Makbets" oriģinālvalodā. Kas notiek reģionos?
Ja par Valmieras teātri, Līga Ulberte atkārtoti skaidro nudien apgrūtinošo situāciju, kādā atrodas šis skatuves mākslas nams:
"Ja jūs neesat bijuši Valmierā un redzējuši, kāds izskatās Valmieras teātris, tad aizbrauciet. Man liekas, ka tieši tad var novērtēt teātra neaptveramo varonību, jo tur faktiski ir būvbedre un grausts.
Apaļā zāle turas kā mazais partizāns, pie tam pagājušajā sezonā darījusi to ārkārtīgi labi. Viņiem, man liekas, vienkārši jāizdzīvo un jāturpina noturēt savs skatītājs." Atis Rozentāls piebalso: "Izturību Valmieras teātrim, kurš ļoti intensīvi brauc viesizrādēs un spēlē tik, cik var, un visu laiku iestudē jaunas izrādes."
Mākslinieciskā ziņā aizvadītā sezona Valmieras teātrī bijusi ļoti laba, secina abi eksperti. Jaunais aktieru kurss, kas pērn ienācis teātrī, esot ļoti vērtīgs ieguvums, spriež Ulberte. Savukārt Rozentāls prāto, kā repertuārā iekļautās Valmieras vasaras teātra festivāla izrādes izdosies pārcelt no brīvdabas uz iekštelpām: "Es redzu, kā izrādi "Rinda" var parādīt, [bet], kā var parādīt dejas izrādi ["Plaušas"], kurai tomēr ļoti būtiski bija tas, ka to rāda Stāvajos krastos reālās dabās vidē? Ko viņi darīs telpās, kā tas izskatīsies… Viņi acīmredzot zina, ko dara."
Atšķirībā no citiem teātriem, Liepājas teātris ir vienīgais, kas izsludinājis abonementus, rēķinoties ar pandēmiju, respektīvi, viņi tirgo abonementus tā, lai varētu saglabāt distanci starp skatītāju sēdvietām, zināms Rozentālam: "Viņi ir ļoti pragmatiski piegājuši šim jautājumam, apzinoties, ka kovids tādā vai citādā formātā pēkšņi var atkal ielūkoties lodziņā." Viņš turpina: "Ja runājam par māksliniecisko sadaļu, es domāju, ka tur arī ir ļoti daudz kas interesants. [..] Zinot, kāds ir Regnārs Vaivars, man liekas, ka jau sezonas sākums varētu būt ļoti aizraujošs. Jo "Igauņu bēres" mēs zinām kā materiālu, esam redzējuši Valmieras izrādi, redzējuši igauņu Drāmas teātra viesizrādes savā laikā, un filma ir rādīta Latvijas Televīzijā. Bet ko Regnārs Vaivars dara ar labi zināmiem materiāliem – mēs arī zinām. Es domāju, ka tās "Bēres" būs ļoti lustīgas, enerģētiski piesātinātas. Arī pārējais repertuārs, kas ir pieteikts – tur ir daudz interesantu ideju, arī Matīsam Budovskim kā režisoram. Tur būs, ko skatīties, neapšaubāmi."
Ulberte norāda, ka
Liepājas teātrī gan šī jau ir tāda sezona, kurā varam gaidīt galvenā režisora Dmitrija Petrenko redzējumu:
"Pirmā iesildīšanās un saprašanas sezona jau ir garām. Šī ir jau tāda sezona, kur ir jautājums – kādā veidā parādās, ka teātrim ir vai nav mākslinieciskais vadītājs vai galvenais režisors (vienalga, kā mēs šo amatu nosaucam); vai tas ko ietekmē vai neietekmē. Attiecībā uz Liepāju, es domāju, šajā sezonā mums to vajadzētu sākt just."
Vissaistošākā Daugavpils teātra jaunās sezonas iecere ir "Makbets" oriģinālvalodā, atklāj Atis Rozentāls: "Tagad ir parādījusies ziņa, ka ir viesmākslinieka no Lielbritānijas monoizrāde. Piezvanīju Daugavpils teātrim un prasīju, kā tas savā starpā ir saistīts. [Izrādās], tas ir tiešā veidā saistīts, jo
šis mākslinieks pats kā monoizrādi parādīs "Makbetu" tagad rudenī, un tad viņš strādās ar Daugavpils teātra aktieriem un arī studentiem, kuri viņiem tur uz vietas aug, un tiešām iestudēs angliski.
Tas pats par sevi droši vien nav nekas neiedomājams, tā var darīt, un galu galā Kaspars Znotiņš ar [Mihailu] Barišņikovu arī spēlēja angliski "Baltajā helikopterā". Tas, ka tas notiek Daugavpilī, tik lielā apmērā un kā tas viss būs… Reizēm jau ir tā, ka strādājot ar tekstiem citā valodā, rezultāts ir interesants tieši tāpēc, ka aktieri ļoti koncentrējas uz to, ko viņi dara, viņiem vienlaicīgi ir jādomā par visu, ko viņi dara – arī valodisko. [..]."
Pirmā pirmizrāde būs Georgija Surkova iestudētie "Latviešu šausmu stāsti". "Cik saprotu no komentāriem, ko aktieri izteikuši, tas viņiem pašiem ir kaut kas jauns, interesants, kā viņi vēl nav strādājuši," piebilst Rozentāls. "Daugavpils teātrim ir potenciāls visādos virzienos strādāt un kā jau viņi to dara – vairākās valodās. Arī Gunāra Priedes "Zilā" (kas būs ar citu nosaukumu krievu trupā) –
tas ir vērtīgi, ka krievu trupa strādās ar Priedi, manuprāt, pirmo reizi pēdējo gadu vēsturē noteikti."
Rozentālu satrauc jautājums, kas turpmāk būs ar Rēzeknes teātri "Joriks": "Ja Mārtiņš Eihe no turienes ir prom, kā šis teātris attīstīsies? Vai tur šobrīd vēl runājam par latviešu trupu, vai nē? Kārlis Tols, cik saprotu, tagad spēlē vienu lomu Daugavpilī."
Vai opernamā jaunā sezona būs tikpat pretmetiem pilna kā iepriekšējā?
Aizvadītajā sezonā saistībā ar žūrijas darba pienākumiem Līga Ulberte noskatījās pilnīgi visu, kas Latvijas Nacionālajā operā un baletā tika iestudēts. Par redzēto viņai bijušas dalītas jūtas, galvenokārt par viesrežisoru darbu un jau "gatavu produktu" pārcelšanu uz mūsu skatuves: "Man šķiet, ka pagājušajā sezonā baletā bija divas pretējas galējības.
Viens bija balets "Drakula" (arī, tā teikt, "nopirkts balets") – estētiski, es atbildu par saviem vārdiem, ļoti apšaubāms rezultāts. Un turpat blakus bija "Ņižinskis", kas ir viens no maniem absolūti visspēcīgākajiem iespaidiem vispār skatuves mākslā pēdējās sezonās, ne tikai Operā."
Pārdomas par to, ko un kāpēc iegādājamies izrādīšanai Latvijā, ne tikai operā, bet arī dramatiskajā teātrī, Ulbertei joprojām aktuālas.
Latvijas Nacionālā opera un balets šajā sezonā piedāvās Alvja Hermaņa iestudēto operu "Jenūfa" – tā ir garantēta kvalitāte, tā nebūs jaunrade, bet gan gatavs produkts, kas kaut kur jau ir rādīts, tāpēc nav skaidrs, ko ar to darīs aktuālā "Spēlmaņu nakts" žūrija, saka Rozentāls: "Tas, ka šī izrāde ir nopirkta un tiks pie mums rādīta, ir laba ziņa pati par sevi, jo tā, manuprāt, ir viena no labākajām Alvja operas izrādēm, kādas viņš Eiropā ir iestudējis."
Jāatzīmē, ka pati pirmā sezonas pirmizrāde būs operete "Jautrā atraitne". Jauniestudējuma režisors – Ūve Ēriks Laufenbergs.
Lai izdodas būt! Ko dara cīnītāji jeb nevalstiskie teātri?
"Tādas sezonas deklarācijas nevalstiskie teātri reti kad iepriekš pasludina," teic Ulberte. "Ģertrūdes ielas teātris ir paudis, ka viņi turpinās integrējošu pieeju, dažādas skatuves valodas formas saistot. Piemēram, teātra trupai "Kvadrifrons" iepriekšējā sezona bija klusa. Es ļoti ceru, ka tur notiks visādas foršas un jaunas lietas. Arī viņi ir, kā zināms, telpu pagaidu variantā, saistībā ar Rīgas cirka remontu. Kad cirks ies atpakaļ uz vēsturiskajām telpām, visdrīzāk "Kvadrifrons" ies cirkam atkal līdzi. Savukārt "Willa teātris" ļoti ņipri savās jaunajās telpās Stabu ielā pavasarī atzīmējās ar trīs izrādēm. Pat ļoti ņipri. Telpas ir lieliskas, kaut nu viņiem izdotos noturēties tajā vietā. Protams, ka
nevalstisko sektoru visas kovida nejēdzības sita daudz smagāk kā valsts sektoru, bez tiem stabilajiem atbalsta mehānismiem. Jāvēl viņiem, lai ir stabila, normāla sezona un visiem izdodas būt!"
"Teātris TT" šosezon jau paspējis atrādīties ar vienu izrādi, kuru turpinās spēlēt arī rudenī, bilst Rozentāls. Turpretī "Dirty Deal Teatro" rada mazus viencēlienus, tādus kā impulsus, no kuriem daži varētu pārtapt arī pilnmetrāžas izrādēs, viņš noslēdz.
