Viņā bija viss. Harisma, talants, darba spējas, precizitāte un vēlēšanās sasniegt maksimālo publikas atsaucību. Tā par šīs dienas jubilāru Edgaru Liepiņu teic viņa laikabiedri. Tiesa, kā jau lielam māksliniekam pieklājas, bijis arī grūti prognozējams.
“Nu tur bija dieva zīmes, es zinu, ko tas nozīmē – pavadīt viņu, jo tā bija tāda improvizācija, kad nezini, ko ķert, ko grābt. Dziesmas ievads varēja būt trīs taktis vai septiņas taktis, viņš iekrita tur, kur vismazāk gaidīja. Bet tas viss radīja to, kas ir viņš,” stāsta maestro Raimonds Pauls.
Publicists un rakstnieks Ēriks Hānbergs bijis daudzu Edgara liepiņa humoristisko monologu autors un ilggadējs draugs.
“Jo ilgāk bijām pazīstami, jo vairāk es pārliecinājos, ka viņa stingrība, prasīgums pret sevi ir pats galvenais. Un tāpēc arī viņa estrādes programmas bija tik populāras un sagatavotas: no a līdz z bija pārdomātas līdz pēdējam. Monologus, ko es rakstīju viņam, viņš arī noslīpēja, un mēs iemēģinājām nelielā auditorijā vispirms. Tad, kā Edgars teica: “Tad, kad ņem uz “urrā”, tad ejam uz lielāku publiku,” atceras publicists un rakstnieks Ēriks Hānbergs, kura spalvai pieder daudzi Liepiņa monologi.
Ja kaut viena vieta zālē būs brīva, ar mums būs cauri. Tik kritisks pret sevi bija ārēji it kā nenopietnais Liepiņš.
“Edgars bija duāls. Tiklīdz iziet uz skatuves, visi jau smaida, smējās, iekams vēl muti nav vēris vaļā. Tiklīdz aizkars bija ciet, Edgars bija bieži skumjš un patiesi vientuļš. Viņa dzīve bija veltīta teātra un estrādes skatuvei. Viņš bija spožs smīdinātājs un optimisma iedvesmotājs un tanī pašā laikā skumjš un traģisks savā būtībā un sūtībā,” uzsver teātra vēsturnieks Jānis Siliņš.
Uz teātra skatuves Liepiņam vislabāk izdevušās traģikomiskās lomas. Abus pretmetus viņam bez liekas piepūles izdevies apvienot vienā tēlā.
