Kad jaunība līdzinās nāvei. Izrādes «Diagnoze – jaunība» apskats

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Liepājas teātris pēc ilga pārtraukuma atgriezies pie publikas ar pirmizrādi. Tas ir Liepājas Universitātes aktieru kursa diplomdarbs “Diagnoze – jaunība”. Absolventiem neticami paveicies ar izrādes režisori Māru Ķimeli. Tas nozīmē, ka arī publikai paveicies, jo izrāde iznākusi tāda, kas skatītājus ievelk bezdibenī kopā ar varoņiem.

Sākumā bija domāts, ka Māra Ķimele iestudēs Ferdinanda Bruknera “Jaunības slimību” pagājušā gada pavasarī. Taču varoņi ir jaunieši, medicīnas studenti, un tika nolemts, ka šī luga kļūs par vienu no aktieru kursa diplomdarbiem. Bet tajā reizē Māra Ķimele iestudēja Ivana Viripajeva “Saviļņojumu”, un tas bija satriecoši… 

Bruknera lugas mēģinājumi sākās pirms dažiem mēnešiem, nosaukums tika mainīts pret “Diagnoze – jaunība”, jo, aizsteidzoties notikumiem priekšā, viena no varonēm teic: kad ir tik bezmērķīga jaunība kā pēc šī kara, tad pati jaunība kļūst par slimību. Par kādu karu ir runa un par pārējo – nedaudz vēlāk.

Ferdinands Brukners (1891–1958, īstajā vārdā Teodors Tagers) sarakstīja lugu “Jaunības slimība” 1925. gadā, bet gadu vēlāk notika pirmizrādes Hamburgā un Breslavā, bet par pavērsienu kļuva 1928. gada Berlīnes iestudējums.

Tātad runa ir par Pirmo pasaules karu. Un par “zaudēto paaudzi”. Tas nozīmē “sekss, narkotikas, rokenrols”, tas ir, protams, rokenrola vietā džezs, jo mēs runājam par “vētrainajiem divdesmitajiem”. Lai gan izrādē skan lielākoties mūsdienu klubu mūzika un arī scenogrāfija ir mūsdienīga.

Domāts, ka tas ir vai nu pansionāts, vai kopmītne. Tomēr mēs redzam tikai vienu istabu, kurā visi priekšmeti periodiski mainās vietām. Te ir galdiņš. Ar krāsu nomālēts dīvāns, kas redzējis labākus laikus. Eiropaletes un matrači – tā ir gulta. Vēl ir riepas, metāla mucas, bet galvenais – sarūsējusi metāla siena, visa apzīmēta ar grafiti, kā kaut kādā pavārtē. Vai pamestā vietā aiz garāžām. Tajā ir durvis uz blakus istabu, taču tās tiek atvērtas tikai tādēļ, lai no jauna aizcirstos. Varoņi durvju vietā izmanto lejup vedošas kāpnes, skatītāji redz tikai margas, caurumu grīdā un pāris augšējos pakāpienus. Pazemē viņi it kā iekrīt… Tātad visa skatuve ir viena vienīga postaža. Turklāt postaža ir varoņu galvās. Bet par viņiem nedaudz vēlāk.

Vispirms par tērpiem. Tie arī ir mūsdienīgi. Neko neizsakoši. Gandrīz neko. Tikai vienai no varonēm – nelaimīgajai provinciālajai vientiesei Lūcijai – ir koša kleita, kura burtiski brēc, ka to valkā nelaimīgi iemīlējusies muļķīte. Ciniķis un manipulators Frēders, kuram, pēc visa spriežot, sagādā baudu lauzt cilvēkus, vispirms piespiež viņā iemīlējušos Lūciju kļūt par zagli, bet pēc tam – par prostitūtu. Viņš tuvāk finālam iznīcinās arī skaistuli un gudrinieci Dezirē, lai gan, šķiet, joprojām viņu mīl. Ir Marija, kas dievina savu dzejnieku Petrelu, kuru aizviļ liekule un mele Irēne. Vēl ir labais puisis Alts – jau ārsts, taču viņa praksē bijis kāds neskaidrs gadījums. Intriga izvēršas, pakāpeniski arī varoņi atveras, pareizāk sakot, parāda savu īsto seju. Virmo kaislības, varoņi maina partnerus, bet virs tā visa vējo tāda kā trūdu smaka…

Rodas iespaids, ka jau no paša sākuma visiem personāžiem iedarbināta pašiznīcināšanās programma. 

Lugas sižets īsi izklāstīts vācu Vikipēdijā – “Krankheit der Jugend”, bet mākslas zinātņu doktore Vēsma Lēvalde, kas aktieru kursa studentiem mācīja teātra semiotiku, uzrakstījusi lielisku recenziju (“Paaudzes sajūtu anatomija”), tajā viņa sīki analizē gan tēlus, gan arī, kā tos atklājuši jaunie aktieri.

Spēlē viņi teicami, un tas, protams, ir Māras Ķimeles nopelns. Lieliskā režisore un talantīgā pedagoģe “izspiedusi” no jaunajiem aktieriem visu, uz ko viņi ir spējīgi.

“Viņa strādāja ar viņiem nevis vienkārši kā pieredzējusi režisore, bet kā režisore pedagoģe. Strādāja individuāli, lai atklātu nākamā aktiera potenciālu. Un tas ir ļoti pamanāmi,”

uzsvēra Vēsma Lēvalde, kad mēs ar viņu apspriedām iestudējumu.

Māras Ķimeles attieksme pret tekstu bijusi ļoti rūpīga, lugā nekas nav saīsināts. No diviem nobeigumiem, kurus sarakstījis Ferdinands Brukners, viņa izvēlējusies traģiskāko un skarbāko. Pati Ķimele ar rezultātu ir apmierināta. Pamatoti: jāteic, ka simt gados, kas pagājuši kopš lugas sarakstīšanas, nekas nav novecojis, arī tagad var noskatīties vienā elpas vilcienā.

“Diagnoze – jaunība” ir iekļauta Liepājas teātra repertuārā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti