Kā spēlēt prieka spēli. Recenzija par izrādi «Polianna» Liepājas teātrī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Spēlēt prieka spēli – ir tāds paņēmiens, kā turēties pretī likteņa sitieniem  un neļaut tiem sevi salauzt. Kad īstenībā gribas apraudāties, bet tu tam turies pretī visiem spēkiem, burtiski nostājies uz galvas, lai atrastu situācijā kaut ko tādu, ka varēsi pasmaidīt gandrīz cauri asarām un pateikt: “Bet toties!...”

…Pāri visai skatuvei traucas spēļu lokomotīve – Polianna ierodas jaunajā dzīvesvietā. Un sākas. Meitenei ļoti bieži nākas atkārtot: “Es smejos, smejos, smejos!” Un šie burvju vārdi viņai sākumā palīdz, bet pēc tam…

Komanda

Skatuves versiju pēc Eleonoras H. Porteres romāna motīviem radījusi dramaturģe Justīne Kļava, tā ir viņas debija Liepājas teātrī.

Režisors – Dž.Dž.Džilindžers. (Tas ir viņa otrais iestudējums bērniem Liepājā – pirmais bija “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši 2015.gadā. Šī izrāde arī tagad ir Liepājas teātra repertuārā.)

Lomās: Elizabete Marija Brante, Signe Dancīte, Armands Kaušelis, Leons Leščinskis, Samira Adgezalova, Kaspars Gods, Sigita Jevgļevska, Karīna Tatarinova, Mārtiņš Kalita, Anda Albuže, Ilze Jura.

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, režisora asistente un horeogrāfe – Linda Kļaviņa, kostīmu māksliniece – Ramona Barsegjana, gaismu mākslinieks – Klāvs Gūtmanis. Komponists – Kārlis Lācis, dziesmu tekstu autore – Evita Mamaja.

Nē, visu pēc kārtas. “Prieka spēli” Poliannai iemācīja viņas tēvs, trūcīgs draudzes mācītājs. Reiz mazajai ļoti iegribējās lelli, bet dāma no labdarības komitejas paziņoja, ka lelles neviens nav ziedojis, tāpēc viņa nosūta mazus kruķīšus. Tad tēvs arī izdomāja spēli – tā teikt, mēs taču varam priecāties, ka kruķi mums nav vajadzīgi. Tagad Poliannai ir 11 gadi, viņas tēvs un māte jau sen miruši, un meiteni pienākuma dēļ piekrīt pieņemt Pollijas tante – mātesmāsa, pedantiska un stingra dāma. Tante savai vecākajai māsai, kas jau sen kā mūžībā, līdz šim nav piedevusi, ka tā apprecējusies pretēji ģimenes gribai.

Tad nu arī Poliannai noder viņas spēle – jo šī meitene ne tikai prot no citrona pagatavot limonādi, viņa no puses šī citrusaugļa pamanās pagatavot arī gan atvēsinošu dzērienu, gan citronu pīrāgu, gan cukātus. Dzīvespriecīgajai, runātīgajai meitenei, kas nokaisīta ar vasarraibumiem, izdodas gan pašai nesalūzt zem apstākļu sloga, gan arī visiem apkārt esošajiem pieaugušajiem pesimistiem likt dancot pēc savas stabules. Turklāt pilnīgi brīvprātīgi!         

Gribat uzzināt visu iepriekš? Izlasiet amerikāņu rakstnieces Eleonoras H. Porteres grāmatu “Polianna”, kas sarakstīta 1913.gadā un kļuvusi par bestselleru.

Vai arī dodieties uz Liepājas teātri, kur var noskatīties brīnišķīgo tāda paša nosaukuma izrādi bērniem, kuru radījis Dž.Dž.Džilindžers.

Izrāde patiešām ir neizsakāmi laba

— tā vienlaikus ir viegla un jautra, mazliet pamācoša, taču nekļūstot apnicīga un neaizejot puritāniskā morālē, kuras grāmatā nav maz, dziļa un vietām aizkustinoša līdz asarām. Ar pārsteidzošu aktieru darbu. Galvenās lomas tēlotāja Elizabete Marija Brante ir vienkārši burvīga, viņas Polianna ir jauks bērns, kas izmisīgi alkst siltuma un pati ir gatava to dāvāt katram, pat pašam lielākajam sausiņam. Un pārējie aktieri – visi, pat mazākajās epizodēs – atdod lomai sevi pilnībā, radot brīnišķīgus tēlus. Aigara Ozoliņa scenogrāfija ir lieliska, īpaši izdevusies ir leļļu mājiņa – Pollijas tantes īstās mājas samazināta kopija, Priekšējās sienas tai nav, un lellītes-personāžus var pārnēsāt no istabas uz istabu. Tā arī ir loģiska, jo kur gan citur spēlēties ar lellēm, ja ne bērnu izrādē. Ramonas Barsegjanas tērpi neuzbāzīgi atgādina, ka darbība norisinās sen, pirms vairāk nekā simt gadiem.

Horeogrāfija bija Lindas Kļaviņas pārziņā, un brašā ļauno mušu deja pirmā cēliena beigās – tā acīmredzot ir režisora dāvaniņa pieaugušo publikai, Džilim patīk tādas lietiņas. Mūziku īpaši iestudējumam sarakstījis Kārlis Lācis, un te nu Aizrautīgais skatītājs nedaudz apmulsa. Jo viena no dziesmām, kas skan ļoti skumjā Poliannas stāsta brīdī, tikko manāmi atgādina slaveno dziesmu “Купите папиросы” (“Nopērciet papirosus”), kurā ir runa par nelaimīgu bāreni. Un ļoti interesanti – vai tā ir sakritība vai arī darīts ar nolūku?

Bērniem izrāde ļoti patīk – zālē bieži skan smiekli, bet īpaši smagos brīžos iestājas nospiedošs klusums, un šņaukāšanās dzirdama pilnīgi skaidri, kad lietas iet pavisam slikti, bet beigās skan ilgi, ilgi aplausi.

Pieaugušajiem “Polianna” arī patīk, un uz šo izrādi ir jēga iet kopā visai ģimenei, lai pēc tam visi kopā varētu spēlēt prieka spēli. Tā ir dzīvi ļoti apliecinoša spēle.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti