Kā dēļ vērts dzīvot. Stāsts par prieka meklējumiem jeb izrāde «1 000 000 labu lietu» Liepājā

Šī Dankana Makmillana lugas “Every Brilliant Thing” iestudējuma mēģinājumi sākās janvārī. Pavasarī režisors Dmitrijs Petrenko, stāstot par gatavo monoizrādi, kuru Liepājā nolēma nosaukt “1 000 000 labu lietu”, sacīja: “Tā nav gluži monoizrāde, tajā noteikti jāpiedalās arī skatītājiem, piespēlējot aktierim, spēlējot dažādas lomas, ar kuru palīdzību viņš arī vēsta savu stāstu. Tā ir izrāde par dzīvi, par to, kā atrast prieku dzīvē. Un principā izrāde ir par pieaugušu cilvēku, kurš izgājis cauri dažādām grūtībām un mēģina tikt galā ar depresiju. Šodien visai aktuāla tēma, īpaši pandēmijas apstākļos.”

Izrādi pārmaiņus spēlē divi aktieri – Edgars Ozoliņš un Gatis Maliks. Es skatījos izrādi, kurā spēlē Ozoliņš.

Liepājas teātra Mazā zāle koncertzālē “Lielais dzintars”. Krēsli publikai stāv aplī, veidojot tukšu telpu vidū. Pirmajā rindā uz viena krēsla atzveltnes rakstīts “aktieris”. Edgars sagaida katru skatītāju un pasniedz lapiņu ar vairākiem vārdiem. Kas rakstīts uz šīm lapiņām? Par to nedaudz vēlāk.

Labo lietu uzskaitījumu septiņgadīgais zēns sāk veidot pēc tam, kad viņa māte izdara pirmo pašnāvības mēģinājumu.

Līdz tam viņš tikai reizi bija saskāries ar nāvi – kad nācās iemidzināt iemīļoto suni, kurš bija kļuvis pārāk vecs. Vēlāk viņš šo sarakstu aizmirst uz desmit gadiem, līdz mātes otrajam mēģinājumam aiziet no dzīves. Pēc tam seko universitāte, iepazīšanās ar nākamo sievu, kāzas, šķiršanās, trešais – izdevies – mātes pašnāvības mēģinājums, atkal saraksts, kuru varonis tomēr papildina līdz miljonam… Šajā laikā viņš pats jau ir depresijā, tāpēc ar uzskaitījumu, kurš nenoderēja mātei, viņš mēģina “izvilkt” jau sevi. Un šajā izrādē stāsta nevis par savu dzīvi, bet par savām psiholoģiskajām problēmām, ar kurām pats tikt galā jau vairs nespēj.

Kāpēc tad Edgars dala skatītājiem lapiņas? Stāstot par sarakstu, viņš nosauc numuru, un skatītājs skaļā balsī nolasa, kas tā ir par labo lietu, kas spēj atnest prieku… Man trāpās 516. Kaut ko laimēt. Nu jā, tas ir viens no tā paša labo lietu saraksta punktiem. Turklāt ne pats interesantākais. Bet saraksts sākas ar saldējumu. Tajā ir daudz dažādu lietu – no ūdens kaujām un iespējas ilgāk palikt nomodā un skatīties televizoru līdz labām grāmatām, sportistiem, kafijai un daudz kam citam patīkamam.

Ar to publikas “ievilkšana” vēstījumā nebeidzas. Aktieris “ieceļ” skatītājus par veterinārārstu, tēvu, skolotāju psiholoģi, lektoru, jaunu sievieti-līgavu-sievu… Saka viņiem priekšā vajadzīgo tekstu. To varētu nosaukt nevis par izrādi, bet hepeningu, jo daudz kas atkarīgs ne tikai no Edgara, bet arī no skatītājiem, kurus viņš izvēlas.

Te jāpiebilst, ka jaunās sievietes, kuras izrādes laikā kļūst par līgavu-sievu un skolotāju, psiholoģi, vienkārši pārsteidz. Prātā pat iezogas doma, vai viņas patiešām ir tikai skatītājas. Jā, tā tiešām ir.

Edgars Ozoliņš izrunā-izdzīvo četrdesmit gadus ne pašas vieglākās svešās dzīves aizkustinoši un smeldzīgi.

Bet uz paklanīšanos – un tas ir taisnīgi – viņš “izvelk” arī visus skatītājus, kuri viņam piespēlēja šajā grupas psihoterapijas seansā.

Pēc izrādes devāmies projām kopā ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņa pajautāja – vai zini, ka šis ir jau trešais šīs lugas iestudējums Latvijā? Nācās atzīties, ka zinu tikai par izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

“Ir vēl arī iestudējums Valmierā. Tā bija pirmā izrāde, uz kuru nokļuvu, kad tika atcelti pirmie stingrie ierobežojumi. Un tā, protams, bija pilnīgi citāda izrāde. Mēs patiešām jutāmies kā “viesi šajās nelielajās kāzās”. Un es nekādā veidā negribu salīdzināt! Tomēr man ir ļoti interesanti skatīties, kā šī luga, kurā viss jau ir paredzēts – ko un kā saka varonis, kurā brīdī viņš iesaista skatītājus, – tomēr iznāk par kaut ko citu. Jā, tas ir atkarīgs no aktiera, tas ir ļoti personisks iestudējums, un tas ir ļoti atkarīgs no tiem cilvēkiem, kuri ir atnākuši uz šo izrādi. Lūk, mūsējā iznākusi smieklīgāka. Izrāde bija vairāk par citiem cilvēkiem, tiem, kurus varonis satika un kuri viņu kaut kā ietekmēja. Tādas izrādes mazajā zālē vai nu ļoti saliedē skatītājus, vai, gluži otrādi, viņus šķir, un katrs norobežojas, sak’, neaiztiec mani. Ļoti interesanti, kā aktieris katru reizi var noskaņot publiku attiecībā pret sevi, kā viņš “manipulē” ar skatītājiem. Protams, tas ir atkarīgs no aktiera harismas. Un domāju, ka Edgars Ozoliņš, protams, ir ļoti labs,” teica Edīte Tišheizere.

Nākamajā dienā “1 000 000 labu lietu” spēlēja Gatis Maliks, pilnīgi citāds aktieris. Un, protams, tā bija pilnīgi citāda izrāde. Lai gan galvenais vēstījums bija palicis iepriekšējais – dzīvē ir daudz, lai arī mazu, lietu un brīžu, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Ne velti izrādei ir apakšvirsraksts: “Stāsts par prieka meklējumiem”.