Ir neiespējami aptvert visu emociju spektru, ko četrpadsmit gadu laikā uzkrājusi „Garās dzīves” radošā komanda. Bet viņu atziņas ir tik krāšņas un pašpietiekamas, ka nākamajās minūtēs tās vēlos nodot jūsu uzmanībai tikai ar īsiem pieteikumiem.
Režisors Alvis Hermanis par to, kāpēc „Garo dzīvi” uzskata par svarīgāko izrādi savā karjerā: „Man bija doma, ka vajadzētu uztaisīt izrādi bez nekāda literāra materiāla. Uztaisīt izrādi no nekā. Jaunam režisoram tā ir jauna drosmes pakāpe. Toreiz bija tieši tas mēģināšanas veids, par kādu es sapņoju – ka mēs kopā ar aktieriem uzbūvējam pa ķieģelīšiem izrādi no paša sākuma. Tas bija ļoti skrupulozi, detalizēti un pamatīgi un niansēti. Un tas bija ilgi. Tieši tā, kā vajag taisīt izrādes. Nevis štancēt. Manuprāt, mēs to izrādi taisījām ar pārtraukumiem gandrīz gadu un bezgalīgi slīpējām. Un izrādes nosaukums izrādījās pravietisks, jo tā tiek spēlēta jau tik ilgi un es domāju, ka arī vēl tiks spēlēta ilgi. Tik, cik aktieru dzīve būs gara, tik, es domāju, arī šo izrādi spēlēs. Tas, ko mēs sākumā pa jokam domājām, ka spēlēs tik ilgi, kamēr aktieru īstais vecums savienosies ar varoņu vecumu, varbūt nemaz nebūs nekāds joks.”
Guna Zariņa un Ģirts Krūmiņš par aktieru personisko saikni ar saviem varoņiem: „Man šī izrāde kaut kādā ziņā ir iespēja paturēt prātā savu bērnības pieredzi. Kad mēs taisījām šo izrādi, es ar Ģirtu Krūmiņu, ar kuru mēs izrādē esam pāris, ļoti atcerējāmies katrs savus vecvecākus. Tādā ziņā tā ir bērnības lieta, jo tad mēs daudz laika pavadījām ar vecvecākiem. Un tie novērojumi kaut kā ļoti organiski „izlija” šajā izrādē. (..) Domāju, ka maniem tuviniekiem nebija viegli šo izrādi skatīties, jo man ir mugurā manu vecmāmiņu drēbes, uz acīm vecmāmiņas brilles…”
„Es pats spēlēju sava vecātēva apakšbiksēs, tā ir sintētika kopā ar kokvilnu. Gumija tām ir trūkusi jau nezin cik reizes, un tās ir lāpītas un pārlāpītas, bet vēl turas… Un vēl ir „maika”, kas arī ir kaut kur no bēniņiem… Arī tā ir jau uz „robežas”. Inese, kas mums atbild par kostīmiem, jautā – klau, nu, tur vēl kaut ko lāpīt? Es saku – jā, lāpīt un pēc iespējas mazāk mazgāt! Jo katra mazgāšana kostīmam var izrādīties nāvējoša,” saka Krūmiņš.
Scenogrāfe Monika Pormale par „Garās dzīves” slaveno rekvizītu tūkstoti: „Atceros, ka vedu daudz ko no laukiem lielām somām autobusā un vilcienā. Ir, piemēram, daudz nelielu lietu no vecvecākiem, kā brūnā keramikas servīze Ģirta un Gunas istabā vai mana vectēva gultas pārklājs Kaspara Znotiņa istabā. Bet, protams, tur ir ārkārtīgs sajaukums. Ir arī no dzīvojamo rajonu miskastēm, kur, piemēram, izlikts brīnišķīgs krēsliņš. Vai arī no dzīvokļiem, kur cilvēki dodas uz pansionātu. Bet visi priekšmeti ir īsti un nekas nav speciāli taisīts.”
„Kādreiz, manā bērnībā, es atceros, ka veļu tiešām vārīja. Lielos palagus, lai balinātu, lika katlā uz plīts, sarīvēja ar veļas ziepēm, un tas notika mūsu pašu dzīvokļos… Bet tagad es [izrādē] vāru to veļu un daudzi prasa – ko viņa tur dara? Kāpēc viņa drēbes liek katlā?” atminas Baiba Broka.
„Bet ir arī gluži pretējs efekts. Dažas mizanscēnas, kas sākumā bija joka pēc, pēkšņi ir ieguvušas pilnīgi citu nozīmi. Piemēram, es uzrāpjos uz skapja blakus savai uzgleznotajai nārai un fotografējos. Kādreiz uz to skatījās tā – nu, fotografējas… Bet tagad ir pilnīgi skaidrs, ka puisis taisa selfiju!” smejas Vilis Daudziņš.
„Kad es sāku mēģināt šo izrādi, man tas vecums likās… Nu, es to mēģināju spēlēt caur ķermeni, balsi, daļēji mans prototips bija mans vectēvs. Bet tagad man ir jāpārdomā, par ko un kā, jo ir grūti. (..) Tagad man pašam ir 52, un kas tad tur vairs līdz tam vecumam ir, 20 gadu…” norāda Krūmiņš.
„Es domāju, mana sajūta būs arvien skumjāka, spēlējot šo izrādi, jo arvien reālistiskāka kļūst tā vecuma apziņa. Tas, ko jauns cilvēks, kādi mēs toreiz, trīsdesmitgadnieki, bijām, jūt vecuma sakarā, mainās. Atceros, kā mazliet ar aizdomām manī klausījās vecāki cilvēki, kad stāstīju savas pārdomas. „Labi, labi, padzīvo, tad jau pati sapratīsi…” Jā, tas, ko tu pats tagad sāc izjust, ir daudz spēcīgāk, nekā var izdomāt,” stāsta Broka.
Plašāku viņas sarunu ar izrādes aktieriem varēsiet noklausīties piektdien, 25.augustā, raidījumā „Kultūras rondo”.
