Stāstot par izrādes tapšanu, režisore Māra Ķimele atsauc atmiņā pirms turpat 20 gadiem veidoto izrādi „Mani mīl Šekspīrs. Soneti”, kurā bija līdzīgi spēles noteikumi. 1996.gada iestudējumā aktieriem gan bijusi augstāka grūtības pakāpe.
„Man gribējās šo struktūru izmantot vēlreiz, jo tā liek apzināties sevi. Apzināties, ko es šobrīd jūtu, un atļauties darīt to, ko jūti un ko gribas,” pamato režisore.
Ķimele atzīst, ka, īstenojot šī iestudējuma ieceri, nepieciešama aktieru drosme, jo izrādē vajadzīga emocionāla un saturiska uzdrīkstēšanās būt godīgam pret pārējiem spēlētājiem.
Tas ir tāds labs dvēseles treniņš neslēpties, sajust sevi un šo brīdi,” norāda režisore.
JRT iestudējums „Dzeja” ir personīga saruna katram aktieriem ar skatītāju.
Viens pārcilāja savas vecmāmiņas bēniņos sakrājušās dzejas grāmatas un tur meklēja savu dzeju, cits pārlasīja sava grāmatplaukta dzejas krājumu „mūžīgās vērtības” domātas visiem dzīves gadījumiem, jo vēlējās atrast būtiskāk dzeju, kas uzrunā vispirms pašu .
„Kad es sāku domāt par šo izrādi, bija tumša un drūma ziema, dzejoļos daudz smaguma. Tagad kļūst gaišāks un es saprotu, ka ar steigu jāvelk ārā pavasara, tie prieka un līksmes dzejoļi,” stāsta JRT aktrise Guna Zariņa.
Jaunais iestudējums ir ne tikai poētisks, bet arī pētniecisks darbs. Aktieri vēlējušies atrast to dzejas zonu sevī, kur dzeja ir nepieciešama. Ģirts Krūmiņš atzīst, ka aktierim izrādē jābūt trenētam novaldīt emocijas, lai neaizskrietu pa priekšu, lai „ir gan saturs, gan emocija un vēl ritms, kas katram dzejolim ir atšķirīgs”.
„Dzejnieki ir ļoti subjektīvi un ļoti konkrēti jūtoši, jo ļoti bieži dzejolim pamatā ir kāds ārkārtīgi personīgs, konkrēts pārdzīvojums,” uzsver Māra Ķimele. "Latviešu dzeju pasaulē neviens cits nelasīs un nerunās, izņemot mūs pašus."
Iestudējums "Dzeja" pievienojas tām JRT izrādēm, kas turpina dzejas izrāžu tradīciju. Tuvākās jauniestudējuma izrādes 2.,5., 8. un 9.martā.
