Rīta intervija

PTAC vadītāja Baiba Vītoliņa par pirmssvētku pirkumiem

Rīta intervija

Ādažu mērs Māris Sprindžuks par Rīgas un Pierīgas attiecībām, satiksmi, darbaspēka plūsmu

Dana Bjorka: teātrim jābūt aktīvākam dialogā ar dažādiem skatītājiem

Jaunā Rīgas Krievu teātra vadītāja: Teātrim jābūt aktīvākam dialogā ar dažādiem skatītājiem

Šonedēļ kļuva zināms, ka par Rīgas Krievu teātra jauno vadītāju kļūs šī teātra aktrise un producente Dana Bjorka, agrāk zināma kā Dana Čerņecova. Viņa amatā nomainīs Eduardu Cehovalu, kurš Rīgas Krievu teātri vadījis teju 30 gadu, un sola ar lielu enerģiju ķerties pie teātra auditorijas paplašināšanas un mūsdienīgākas komunikācijas ar skatītājiem un teātra kritiķiem.

Dana Bjorka pirms astoņiem gadiem absolvējusi Dailes teātra kursu Kultūras akadēmijā un līdzās Rīgas Krievu teātra aktrises darbam ieguvusi maģistra grādu kultūras menedžmentā. Šīs prasmes likusi lietā dažādos projektos savā teātrī, kā arī izveidojusi starptautisku teātra festivālu Kuldīgā. Dana Bjorka atklāj, ka līdzšinējais vadītājs Eduards Cehovals jau pirms septiņiem gadiem vaicājis, vai viņa nākotnē būtu ar mieru vadīt Rīgas Krievu teātri.

Pilna intervija ar Danu BjorkuMāra Rozenberga

    Dana Bjorka: Es izlēmu pieteikt savu kandidatūru jau ļoti apzināti. Tās bailes un šoks, kāds bija pirms septiņiem gadiem, kad man tika uzdots šāds jautājums, pagāja malā. Jo es sapratu, ka šo septiņu gadu laikā, strādājot kā aktrise, esmu pētījusi un vērojusi, kas notiek teātrī, kādi lēmumi tiek pieņemti, kādas ir uzvaras, kādi zaudējumi. Un es galvā vienmēr risināju un atbildēju sev uz jautājumu: ko es darītu šādā situācijā kā vadītāja? Kas būtu jāuzlabo, kas jau ir ļoti labi?

    Tā kā es septiņus gadus strādāju kā vadītāja savās domās. Man ir sakrāta ļoti liela enerģija, iekšējās zināšanas par teātri, skaidrs redzējums, uz ko virzīties, ko gaida kolektīvs un auditorija. Man ir pietiekami daudz kontaktu gan teātra, gan producēšanas jomā, tā ka esmu gatava un pārgatava. Esmu enerģijas pilna un pārliecināta par savām zināšanām un jau sakrāto pieredzi.

    Man ir 32 gadi. Daži varētu teikt: vai, tik jauna un direktora amatā! Bet es uzskatu, ka šis vecums ir perfekts, lai ieņemtu direktora amatu. Man vairs nav ne 19, ne 25. Esmu jauns cilvēks ar degošām acīm, zināšanām un vēlmi, lai teātris attīstās. Un ar ticību, ka mēs būsim labākie. Jo katram teātra vadītājam ir jābūt pārliecinātam: mans teātris ir labākais, talantīgākais un foršākais teātris pasaulē! Un ar tādu domu es arī strādāšu.

    Māra Rozenberga: Konkursā jums bija jāiesniedz teātra attīstības vīzija. Komisijas vadītājs Sandis Voldiņš iepriekš sacīja, ka viens no jautājumiem, kam būs nopietni jāpievēršas, ir zāļu piepildījums, kas Rīgas Krievu teātrim ir zemāks. Kā jūs to plānojat mainīt?

    Tas ir tiešs, tehnisks, mērķtiecīgs darbs ar mārketinga instrumentiem, ar dialogu ar auditoriju, ar paņēmieniem, kurus teātris līdz šim nav izmantojis. Jūs jau zināt par tādām lietām kā, piemēram, „flešmobi” [zibakcijas], sociālie tīkli. To mēs izmantojām, kad es [maģistra studiju laikā] teātrī biju kā praktikante, un divu mēnešu laikā, kad es to darīju, skatītāju auditorija palielinājās par 20%. Tie ir tie parastie paņēmieni, kad teātris paliek nevis aiz sienas, bet paiet solīti uz priekšu, lai uzrunātu cilvēkus. Tās ir tikšanās ar skatītājiem, jaunu produktu piedāvājums – tās pašas teātra skolas, teātra bērnu pulciņi, integrācijas projekti, kur tiks pieaicināti parasti cilvēki, taisot kopā konkrētus projektus… Ja runājam par auditorijas uzrunāšanu, mans subjektīvais situācijas redzējums, kas balstīts uz manu pieredzi darbā teātrī – es sajutu, ka mums ir neredzama barjera starp teātri un latviešu medijiem. Nerunāju tik daudz par radio, bet gan par laikrakstiem, žurnāliem. Un, runājot par jaunas auditorijas piesaisti, tie ir tie mediji, kuru auditorija līdz šim nav uzrunāta ar Krievu teātri.

    Ļoti daudzi latviešu jaunieši nenāk uz mūsu teātri, jo baidās, ka nesapratīs krievu valodu, vai arī vispār nesaprot, kāpēc būtu jāskatās izrādes svešā valodā. Tas ir vesels lauks, kur strādāt. Tā ir izglītības programma, saruna ar jaunieti viņa valodā.

    Otra lieta, ko konkursa komisija no jums gaidīja, ir vīzija, kā Rīgas Krievu teātrim stiprināt savas pozīcijas nozares kvalitātes izvērtējumā „Spēlmaņu naktī”, kur jūsu teātris bijis pārstāvēts salīdzinoši mazāk. Un te jāatsaucas uz jūsu priekšgājēja Eduarda Cehovala teikto Latvijas Radio 4, ka, viņaprāt, „Spēlmaņu nakts” žūrija apzināti un netaisnīgi ignorē Rīgas Krievu teātri. Vai jūs arī tā uzskatāt?

    Manuprāt, tās ir nepietiekoši pozitīvas komunikācijas sekas. Jo, kad ir pietiekami laba komunikācija ar Latvijas kritiķiem, kuri tiek aicināti, ar kuriem tiek uzturēts dialogs, kur tiek apzināts tas virziens, kurā tiek nominētas tādas vai citādas izrādes, tas iespaido teātra izrāžu virzienu. Es pati pirms gada taisīju vienu tikšanos ar kritiķiem Rīgas Krievu teātrī ar mērķi lauzt stereotipus gan teātra kolektīvam pret Latvijas teātra kritiķu viedokli par mūsu teātri, gan uzklausīt kritiķu viedokli par mums un mūsu teātra „produktiem”. Bija ļoti liela interese, atnāca gandrīz viss teātra kolektīvs un arī seši kritiķi, gandrīz visa komisija, kas toreiz strādāja pie „Spēlmaņu nakts”. Un šī saruna bija ļoti veiksmīga. Gan mūsu aktieriem mainījās viedoklis par reālo situāciju, gan kritiķiem bija patīkami uzklausīt aktieru redzējumu radošajā sfērā. Bet, ja runājam par to, cik esam vai neesam novērtēti, tas, protams, ir subjektīvi objektīvais viedoklis [„Spēlmaņu nakts” žūrijas] komisijām, kas nāk.

    Bet vai jums ir tāda sajūta, ka jūsu teātris tiek ignorēts tikai tāpēc, ka ir krievu teātris?

    Varbūt kādreiz tas tā ir bijis, kamēr es vēl nebiju teātrī. Nevaru to komentēt. Eduards Cehovals bijis teātra direktors 30 gadus un ir gājis cauri visādiem posmiem, tāpēc viņam ir sava pieredze. Bet es kā aktrise, kura strādā, skatās citus teātrus, klausās un komunicē ar kritiķiem, uzskatu, ka nē. Ka pēdējos gados, kopš es esmu teātrī, Latvijas kritiķi cenšas pievērsties visiem teātriem, nākt un skatīties mūsu izrādes, vērtēt un rakstīt. Pēdējos gados es redzu, ka tas notiek aktīvāk, kas priecē.

    Es uzskatu, ka mums pašiem jābūt aktīvākiem dialogā, ka mēs nedrīkstam uztaisīt neredzamo sienu un atdalīties. Esmu par to, ka teātris un kultūra – krieviski ir ļoti labs vārds „созидать”, kas latviski tieši netulkojas, bet doma ir „radīt”. Ka teātris un māksla vispār ir domāta, lai dzīvotu, lai ārstētu, nevis lai kautos un kaut ko pierādītu. Līdz ar to – jo pozitīvāki un atvērtāki esam mēs dialogam gan ar auditoriju, gan ar kritiķiem, jo atvērtāks ir ceļš, lai mēs attīstītos.

    Esmu audzināta kā Dailes teātra aktrise un, ja runājam par krievu teātra skolu, tad tā ir ļoti atšķirīga no Eiropas teātra skolas. Eiropas teātris ir tendēts uz konkrētu spēles veidu, un mūsu Latvijas teātri ir tendēti uz Eiropas teātra skolu. Bet Rīgas Krievu teātris pieder krievu skolai, un tā ir specifiska estētika, spēles veids, kā jau katrai skolai. Un mums ir jāsaglabā šī krievu skola, jo mēs esam krievu teātris ar savām tradīcijām, un mums ir savs pastāvīgs skatītājs, kurš pieņem tieši tādu spēles veidu. Mēs esam piemineklis – gan kā ēka, gan kā 135 gadus vecs teātris. Tāpēc mūsu mērķis ir to saglabāt, lai ir iespējams šīs skolas salīdzināt.

    Bet mūsu mērķis ir vienlaikus saglabāt šo krievu mentalitāti un spēles veidu un piedāvāt arī produktus, kas piesaistītu Eiropas teātra stila cienītājus. Tādi projekti jau ir iecerēti.

    Un jau ir bijuši centieni to darīt. Pēdējais piemērs, kas, manuprāt, ir ļoti pozitīvs, ir „Karalis Līrs”, ko iestudēja Viesturs Kairišs. Šeit krievu auditorija, kas ciena un mīl tieši krievu skolu, šo izrādi uztvēra nu tā…, bet latvieši, kas nāk uz šo izrādi, ceļas kājās un sauc „bravo”. Šeit mēs runājam par integrāciju, par dialogu. Mūsu teātrī ir izcili aktieri, un šeit viss ir atkarīgs no režisora, mākslinieciskā vadītāja (man jau ir padomā daži kandidāti) un direktora. Tāpēc es noteikti rūpēšos, lai pēc iespējas plašākai auditorijai ir interese nākt uz mūsu teātri, lai repertuārs ir dažāds, ar kvalitatīvām izrādēm, jo galvenais kritērijs jau ir profesionalitāte.

    Kad sazvanījāmies dienā, kad jūs uzvarējāt konkursā, jūs sacījāt „piedošanu, nevaru pārāk labi koncentrēties, pēc trīs minūtēm izrāde…” Kā jūs turpmāk savienosiet aktrises un teātra vadītājas darbu?

    Kā būs īstenībā, to rādīs laiks un darbi. Bet jau tagad apzināti esmu atteikusies no vairākām pirmizrādēm, kurās biju ieplānota kā aktrise. No skatuves es nepazūdu, palieku spēlēt izrādēs, kurās jau esmu aizņemta, bet no jaunām lomām es pagaidām atsakos. Un turpināšu to darīt, kamēr sajutīšu, ka mani primārie darba pienākumi kā teātra direktorei būs savienojami ar aktiera profesiju. Ja jutīšu, ka varu, ka man pietiek enerģijas un spēka pieņemt jaunus izaicinājumus arī aktiera profesijā, es to darīšu. Bet mans primārais darbs ir teātra vadība, un visus savus spēkus es tagad likšu šajā darbā.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Teātris un deja
    Kultūra
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti