"Tā, protams, ir liela uzdrīkstēšanās, ka vienošanās ar būvniekiem notika un viņi apsolīja, ka janvārī Apaļajā zālē varēs iekļūt skatītāji. Būs jāiet pa sāndurvīm un jārēķinās ar zināmām neērtībām, bet māksla no tā necietīs," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ar iepriecinošām ziņām dalās Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Ašeradena. Teātrī visi ir cerību pilni, ka būvnieki darīs visu iespējamo, lai iekļautos termiņos, un ka darbu laikā negadīsies kas neparedzēts.
Taujāta, kamdēļ durvis nepieciešams vērt jau drīzumā, nenogaidot līdz visu iecerēto remontdarbu pabeigšanai, Ašeradena atgādina, ka Valmieras teātrim reiz bijusi ļoti rūgta pieredze ar rekonstrukciju – trīs gadu vietā process krietni ieilga. Viņa turpina: "Diemžēl teātri pabeidza tādā stāvoklī, ka jau atkal ir jālabo.
Pagājuši 17 gadi kopš nodošanas, un teātris ir ar saplīsušām trubām, ķieģeļiem bez cementa pa vidu un tā tālāk. Ja mēs to nedarītu tagad ar atrasto Eiropas un Kultūras ministrijas finansējumu, tas tik un tā kaut kad būtu jādara."
Rekonstrukcijai, kā paredzēts līgumā, jābūt paveiktai līdz 2023. gada 4. janvārim – teātra simtās sezonas vidum.
Pašreiz mēģinājumi notiek pilsētas Kultūras namā un teātra administratīvajā ēkā, kas pārbūves laikā paliek neskarta. Ar izrāžu organizēšanu sokas grūtāk. "Sezonas laikā dabūt telpas Rīgā ir ļoti grūti. Mēs tagad sadarbojamies ar Dailes teātri, bet, ņemot vērā, ka Dailes teātrim pašam jāstrādā un jāiespēj nospēlēt visas izrādes, kas lokdauna laikā bijušas nespēlētas, mums ir maz laika un maz iespēju tur būt. Paldies, ka mēs tur vispār varam būt," teic Valmieras Drāmas teātra direkotre.
Valmieras teātra trupa, protams, viesojas ne tikai galvaspilsētā. Viena no izrādēm, kas šogad ceļojusi visvairāk, ir "Nākošpavasar" Toma Treiņa režijā. Atsaucība nākusi kā no skatītāju, tā no kritiķu puses. Viesizrādes paspējuši nospēlēt tieši pirms nesenā lokdauna, stāsta Ašeradena, vēl piebilzdama: "Pandēmijas gads kaut kādā mērā radījis sajūtu, ka katra izrāde tomēr ir svētki, mēs katru iziešanu pie skatītājiem ļoti, ļoti novērtējam."
Jaunajā gadā līdz ar atgriešanos teātra Apaļajā zālē skatītājiem sarūpēti trīs jauniestudējumi: "Mans tēvs – Pīters Pens", "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? un "Es neesmu klaviernieks". Biļetes uz izrādēm jau ir pārdošanā. Ir atvieglojuma sajūta, ka par tām ir interese, atzīmē teātra direktore:
"Apaļajā zālē nav daudz vietu, mēs nezinām, kādi vēl ierobežojumi būs pēc 11. janvāra, bet tas, ka skatītāji gaida spēlēšanu mājās, dod drošības sajūtu, ka rīkojamies pareizi."
Skatuves darbu "Mans tēvs – Pīters Pens" veido jaunais režisors Henrijs Arājs. Stāsts ir par attiecībām ģimenē, par tēvu sapņotāju un par to, kā ir izaugt vai neizaugt, skaidro Ašeradena: "Henrijs Arājs ir uzlicis ļoti sarežģītus mērķus: viens ir psiholoģiskais teātris, bet otrs ir tehniski sarežģīti uzdevumi – tur lidos, kā jau tas ierasts lielākajā daļā no pēdējā laika izrādēm." Lomās – Aigars Apinis, trupas jaunpienācējs Kārlis Dzintars Zahovskis un citi.
Izrādi "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? skatītājiem piedāvā režisore Inese Mičule un divi aktieru/kursabiedru tandēmi – Elīna Vāne un Mārtiņš Liepa, Ieva Estere Barkāne un Krišjānis Strods. Līdzās aktierdarbiem Ašeradena izceļ divu citu radošās komandas pārstāvju darbus – Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju un Annas Heinrihsones kostīmus. Kā teātra mājaslapā liecina vairāki uzraksti "Pārdots!", Mičules izrāde raisījusi īpašu interesi.
Vecmeistari – režisors Varis Brasla un scenārists Alvis Lapiņš – izrādē "Es neesmu klaviernieks" aicinās iepazīt komponista Emīla Dārziņa skaudro stāstu, viņa mūziku. "Varim pašam šis stāsts bija ļoti, ļoti svarīgs. Viņš jau ilgi loloja to, un es esmu priecīga, kas tas ir nonācis līdz [skatuvei]. Viņam ir uzticīgs ansamblis, uzticīgi kolēģi, kuri katru tikšanos ar Vari izbauda. Tāda harmonija sen nav bijusi," pauž teātra direktore. Galvenajā lomā – Mārtiņš Meiers.
