Latvijas Radio prieks saukt viņu arī par savu skolotāju, jo viņa mācījusi runāt veselām radiožurnālistu paaudzēm – saudzīgi, mīļi, stingri.
“Pedagoģija nav amats, kas nes lielu slavu; atzinību var iegūt lēnām. Tas, ka ej laikam līdzi no paaudzes uz paaudzi un tu nejūti savu vecumu. (..) Tādā pašsajūtā iet šim laikam līdzi kopā ar jauniem cilvēkiem ir burvīgi,” turpina Aina Matīsa Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”.
Ainas Matīsas audzēkņiem ir savi stāsti, kā sastapušies ar Skolotāju un ko no viņas guvuši.
“Neatceros, kāda bija pirmā tikšanās ar Ainu, bet varu pastāstīt, cik
nozīmīga un domāt pamudinoša bijusi sadarbība ar Ainu. Neviena tikšanās nodarbībā un darbā pie izrādes nav bijusi tāda, ka saprotam, ka esam visu izdarījuši un sasnieguši augstāko punktu, un liekam nost,” atminas Uldis Siliņš.
Viņš atklāj, ka, mācoties Kultūras akadēmijā, viņam ļoti patikuši Šekspīra soneti, bet nodarbība, kurā viņš vēlējies runāt sonetus, likusi pārdomāt.
“Tā vienīgā reize bija manu ego graujoša, mēs apstājāmies pie katra vārda, teikuma. Likās, ka tūlīt runāšu Šekspīra sonetu, nerunāju vis,” atklāj Uldis Siliņš.
Aina Matīsa vērtē, ka varbūt tajā reizē bijusi pārāk barga un viņu sastindzinājusi, bet arī atzīst, ka Šekspīra soneti ir ciets rieksts, tas nav parasts dzejolītis.
“Mēs varētu pārskatīt šo jautājumu,” bilst Aina Matīsa. “Ja vēlies, tādi mērķi ir realizējami.”
Runas mākslu kaut nedaudz var apgūt ikviens, uzzinot dažus knifus, paskandinot skaņas, paguļot uz grīdas, cilvēks var stabilizēt savu balsi. Bet ne jau tikai balss nostādīšana ir svarīga.
“Es ļoti lielu uzsvaru lieku uz to, kas notiek ar cilvēku psiholoģiski, kā viņš jūtas. Darīt visu, lai viņu atbrīvotu, nomierinātu, lai nebūtu mākslīgi sirsnīgs. Man nepatīk pārsaldinātie cilvēki. Man patīk nopietnība, humora izjūta, draiskums un apzināta runāšana, kas ir tad, kad runājam un vienlaikus domājam,” uzskata Aina Matīsa.
Lelde Dreimane atklāj, ka viņas pirmā tikšanās ar Ainu Matīsu bijusi neatkarīgajā teātrī “Skatuve” iestājeksāmenu laikā.
“Es runāju prozu, tajā laikā runāju “uz kakliņa”, ļoti augstu, un skaņa nekur tālu netika. Atceros, ka jūs ar Annu Eižvertiņu gājāt skatuves aizmugurē, vicinājāties, lai es to balsi sūtu tur. Man nekādi nesanāca,” stāsta Lelde Dreimane. “Gada laikā meklējām manu balsi, šad tad ir, šad tad pazūd.”
Zane Dombrovska iepazinusi Ainu Matīsu kā runas pedagoģi tieši Latvijas Radio.
“Ap 2003. gadu nokļuvu Radio un mums bija obligātas nodarbības. Bija jāmācās latviešu valoda un jāiet uz runas nodarbībām. Tajā laikā mācījos mūziku un dziedāju, nezināju, kas ir Skolotāja un kā var runu mācīties. Man bija liels apmulsums par tādu noteikumu. Bija pirmās nodarbības, izrādījās, ka ir interesanti un kā var “a” burtu neklausīt,” stāsta Zane Dombrovska.
Vēl Zanei Dombrovskai ir stāsts par to, ka Skolotāja palīdzējusi sagatavoties pirmajai nozīmīgākajai uzstāšanās reizei “Muzikālajā bankā”.
“Sākām strādāt pie tās dziesmas, Skolotāja man saka, re kā, tev rakstīti tādi vārdi un tādi. Man tik interesanti paliek, nekad nevarēju iedomāties, cik ļoti tās visas lietas ir saistītas,” atklāj Zane Dombrovska.
“Ir liela laime, ka ir savs Skolotājs. Lai arī liekas, ka ir pašai sava dzīve sākusies, ka ir laiks savus lēmumus pieņemt uz skatuves, ir tāda laime, ka ir Skolotājs, pie kura var aiziet un būt, kurš var vienmēr palīdzēt un ir atsaucīgs."
Nozīmīgs laika posms Ainas Matīsas dzīvē ir darbs Rīgas Kinoaktieru studijā. Tur pie Ainas Matīsas mācījušies neskaitāmi Latvijā labi pazīstami aktieri un aktiermeistarību apguvuši arī daudzi cilvēki, kas nav savu dzīvi izvēlējušies saistīt ar skatuvi.
Ir arī savs mīnuss runas pedagoga darbam – ne teātri skatīties, ne radio klausīties nav iespējams tāpat.
“Prieks, ka es to varētu darīt kā brīvs cilvēks, tas man ir ņemts,” bilst Aina Matīsa. “Priecājos, ka viss ir kārtībā, ka ir kāds manāms, man nezināms progress. Vai vēl arvien kāds jēdzieniskais saliktenis tiek runāts nepareizi, es domāju, kā tad tā tu to neiemācījies. Kaut aktieris ir populārs un labs. Tas ir pedagoga grūtais brīdis, vienmēr tas kontrolieris ir prātā.”
Kavējoties atmiņās par to, kā radusies interese par teātri, Aina Matīsa atklāj, ka ir divi saskares punkti. Pirmais – vecākās māsas skolas grāmatā izlasījusi Raiņa lugu “Zelta zirgs”.
“Es izlasīju ar interesi un aizdomājos, ka var tā sarunāties, ka nav kā romānos – gari apraksti, bet tikai sastopas un tikai caur to sarunu notiek atklāsme man par to, kas tur notiek,” stāsta Aina Matīsa.
Otrs iespaids ir no Viļakas vidusskolas, kur brālis skolas izrādē spēlējis Pietuka Krustiņu “Pazudušajā dēlā”.
“Man liekas, ka tā bija viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi savā mūžā,” bilst Aina Matīsa.
Kādu laiku viņa arī apsvērusi iespēju izvēlēties aktrises profesiju, bet "ļoti kritiski vērtēju savus fiziskos dotumus, domāju, pienest galvenai varonei groziņu ar kamolīšiem, tas nav priekš manis.”
Vēl studiju laikā pasniedzēji piedāvājuši pāriet uz aktieru kursu, režijas kursa biedri atrunājuši, sakot, ka varēs arī kā režisore paspēlēt, ja vien gribēs. Spēlēt nācies vēlāk, kad Aina Matīsa strādājusi Latvijas Televīzijā, viņa piedalījusies dažos televīzijas uzvedumos un dažās filmās nelielās epizodēs.
