Aci pret aci
Ingas Tropas visnotaļ raibā aktierspēle, kas klātienē sevi nereti apliecinājusi ar prasmīgu lomu slīpēšanu, spējot iejusties gan reālistiskos, gan groteskos tēlos, šoreiz sniedz vairāk jautājumu, nevis atbilžu. Vai aktierspēles sniegumu skatītājs vērtētu citādi, to pašu visu redzot teātra zālē (kā tas esot bijis iecerēts pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas valstī)? Vai aktierspēles saraustītība ir ar nodomu integrēta izrādē, tiecoties atklāt eirokomisāres psihiski sakaitēto dabu, vai tā tomēr ir blakne statisku kameru iespaidā?
Iemontētie ziņu sižeti un videotelefonsarunas, lai arī papildina Ingas Tropas monoizrādi, tomēr rada zināmu kontrastu ar tiešsaistē vērojamo izrādes plūdumu. Ierakstītais materiāls precīzāk notur pārspīlējuma un absurditātes noti, kurpretim tiešsaistē redzamais traucē izprast izvēlētos spēles noteikumus.
Veiksmīgākie kadri ir aktrises monologi, lūkojoties tieši vienacainajā videokamerā/datora ekrāna acī.
Ja aktrises drosmīgie tuvplāni strādā un pārliecina, pateicoties klasiskajam aci pret aci uzstādījumam, no kura skatītājs nevar izvairīties, novērsties vai izbēgt, tad skats no novērošanas videokameras leņķa eirokomisāres “kamerā” vājina saikni ar redzēto, atbrīvojot skatītāju no atbildības domāt līdzi un līdz ar to arī attālinot šo līdzpārdzīvojumu.
Nolaupītā Eiropa
Tematikas vērienīgums, ko 2019. gada rudenī starptautiskajam teātra projektam “EUHUMAN” tapušajā lugā iekļāvis dramaturgs Artūrs Dīcis, apgrūtina aktrises darbu.
Vienlaikus uzsverot vairākas tēmas, pazūd lugas virsuzdevums runāt par indivīda attiecībām ar varu, pārtopot haotiskās sievietes pārdomās, kas liek apšaubīt viņas īsteno identitāti un sociālās lomas.
Varbūt šis nav stāsts par neizdevušos eirokomisāri, bet gan par psihiski salauztu sievieti? Vai tas ir par patērnieciski aklo sabiedrību? Vai tas ir par mediju manipulēšanas un fragmentētās patiesības riskiem? Vai tas ir par Eiropu, kas mūs nesapratīs? Vai eirokomisāre ir simboliski pati antīkā sengrieķu Eiropa, kura pati nesaprot, kā nonākusi līdz šim iekšējam sabrukumam? Vai tas ir sarkastisks brīdinājums par mūsdienu Eiropas nolaupīšanu, ieslogot to pašai sevī?
Dramaturgs Dīcis pretnostata klusu balsi pūlī un burgera reklāmu, ko pamanīs visi. Iepin folkloru kā lāsi īstenuma, bet ironizē par attīrīšanās rituāliem augstu kalnos. Paver aizkulises politiķu un mediju darbam. Pasmīkņā par interneta komentētāju dabu un naida runas iedīgļiem. Sieviete tam visam pa vidu klīst aizmaldījusies ar savu dzīves mērķi.
Un patiesība runā vien tad, kad sievietes balss runā ar māti.
Jo tas ir atgādinājums par atgriešanos izejas punktā. Atpakaļ. Mājās. Uz sākumu. Tur, kur ir visdrošāk.
Eirokomisāre skarbi, bet vienlaikus vienaldzīgi raksturo tos, kas viņu nepazīst, bet kam ir “viedoklītis”. Arī par šo izrādi katram var būt savs “viedoklītis”. Dažas garšīgās odziņas nolasot no šīs “eirokūkas”, ar ko skatītājus radošā komanda cienāja Eiropas dienas noskaņās, jāsecina, ka grūti ir gan aktierim, gan skatītājam atrast pareizās sastāvdaļas, lai garšotu abiem. Šoreiz tiešsaistes forma, kurai būtu bijis jābūt vēstījumu un situāciju izceļošai un dabiski papildinošanai, izrādei tomēr traucē, nevis palīdz.
