Izrādes «Piecas dziesmas pēc atmiņas» apskats: Sinhronā atcerēšanās

Saaust dzeju ar ikdienību, pārvēršot to par izrādi. Audums, kas austs no vārdiem un laika. Tāds ir iestudējums “Piecas dziesmas pēc atmiņas” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Katrs skatītājs pats no šī “auduma” piegriež sev vēlamo tērpu. Kādam izdodas, bet kāds aiziet neapmierināts. Viss kā dzīvē.

Kaitinošā neatcerēšanās

Režisors Vladislavs Nastavševs kopā ar tekstgrupu “Orbīta”, kam šī ir pirmā kopīgā pieredze teātrī, no skatuves uzdod jautājumu par to, kā un ko mēs atceramies? Turklāt par spīti nosacītām atsaucēm uz Latviju, pat uz tās personībām, un norādei par to, ko gan atceramies no trīsdesmit gadus senas pagātnes, tas nav stāsts par vēsturiski precīzu pagātnes rekonstrukciju. Iestudējums ir par iedomu telpām, uz kuru sienām paši esam ierāmējuši noteiktus mirkļus, epizodes, iespaidus, dažkārt tam visam aizmirstot arī vārdus, nosaukumus, cēloņus.

Jo izmisīgāk kaut ko cenšamies atcerēties, jo tālāk tas nereti izslīd no atmiņas. Nedodas rokās. Un tā ir ļoti kaitinoša izjūta.

Līdzīgi ir arī ar iestudējumu. It kā tepat jau ir, bet viennozīmīgas atbildes nav un prāts turpina meklēt. Daudzi vārdi ir daudznozīmīgi. Apzināti. Smalki izjustie, bet vienlaikus rupjie, atskabargainie teksti neļauj atslābt skatītājam, griežot uz riņķi jautājumu, kas te notiek? Tekstgrupa “Orbīta” - Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte, Aleksandrs Zapoļs - rotaļājas ar vārdiem kā maskarādē un ķircina skatītāju (tiesa, daži jau iepriekšparedzami neiztur un noērcināti dodas ārā no izrādes, pirms tā izskanējusi).

Spēle ar skatītāju. Vārdu daudzslāņainība. Kā klasītes lēkājot, mainās emocijas no skumjām līdz dusmām, no prieka pie vilšanās. “Orbītas” teksta meistari (atceros pašu dzejnieku balsis un to maģisko skanējumu, deklamējot tekstus) ir viltīgi uzbūvējuši savu pirmo kopīgo lugu, kārtojot slāņiem tekstu trauslās kārtas.

Teksts, ko runā, deklamē, dzied aktieri, klauvē pie skatītāja atmiņas.

Tas, kā skatītājs uztver izrādi, tiešā mērā atkarīgs no paša pieredzes. Izlaižot dzirdēto caur paša atmiņas sietu, skatītājā rezonē tās teksta rindas, kurām viņš sadzird sevī atskaņas.

Spokainā traģikomēdija?

Režisors Vladislavs Nastavševs ironiski drosmīgi atņem uzvedumam linearitāti, tā vietā uzdodot jautājumus, atbildes liekot meklēt katram pašam. Savā pasaules uztverē. Savā dzejas “sagremošanas” prasmē. Savā prāta atvērtībā.

Pieliek visam klāt scenogrāfijā “harmsiskas” aplamības notis, biedējoši groteski piešķirot notiekošajam uz skatuves baisuma, pat spokainības garšu: tukšie, viļņojošies krēsli virs aktieru galvām, nošu līniju lapkritis, vakara vadītājas (Dana Bjorka) butaforiskais tēls (atceros, Deivida Linča “Malholandas ceļa” sarkano priekškaru un dziesmu “Llorando”, kas turpina skanēt arī tad, kad tās izpildītāja paģībst).

Šī rēgainība ir atbalss atmiņas gaiteņiem. Tikpat spokainas ir cilvēka atmiņas: it kā spilgtas, bet reizē ne līdz galam precīzas, patiesas, skaidras. Atmiņa kā vieta, kur kādreiz esam dzīvojuši. Pilna sentimenta tīklu.

Pēc tam režisors uzservē “saldajā ēdienā” pašam Nastavševam ierastā vokālā manierē izpildītas dziesmas, atdzīvinātu dzeju.

To šoreiz neizpilda, kā ierasti, režisors pats, bet uztic aktierim Maksimam Bulsaram, atvainojos, Buselam (atceros aktieri vēl no Nastavševa izrādes “Mēdeja”, kas pirms dažiem gadiem iestudēta tepat), ietērptam leģendārā rokgrupas “Queen” solista Fredija Merkūrija (atceros, īstajā vārdā Farohs Bulsars, kurš no dzīves šķīrās teju pirms trīsdesmit gadiem 1991. gada novembrī) tumšajās ūsās, baltajā T kreklā un ikoniskos žestos simbiozē ar mikrofonu.

Nosaukt izrādi par traģikomēdiju ir provokatīvi, jo ne traģēdijas, ne komēdijas te nav. Izrādē cilvēka atmiņa(-s) pati par sevi jau ir traģiska un komiska vienlaikus.

Izrādē kā savdabīga atsauce uz sengrieķu traģēdijas tradīcijām ir Rīgas Skolēnu pils koris “Accolada” mākslinieciskās vadītājas Oksanas Čerkasovas virsvadībā (atceros, Aristotelis tomēr apgalvoja, ka viena no traģēdijas sešām daļām ir sižets, kā šai iestudējumā - skatītājam mulsinoši, bet radošajai grupai apzināti - iztrūkst). Skolēnu balsis notiekošajam piešķir šo traģiskās neizbēgamības noti, vienlaikus papildinot jau tā spokaino sajūtu.

Kurš kuru?

Mēs atmiņās vai atmiņas mūsos? "Tēzaurs" skaidro, ka atmiņa ir centrālās nervu sistēmas spēja saglabāt un atveidot apziņā agrāk saņemto informāciju un iespaidus. Savukārt atmiņas ir cilvēka apziņā saglabāti konkrēti pagātnes priekšstati, iespaidi, pārdzīvojumi. Kur gan citur lai testētu savus atmiņas failus, ja ne pagājībā, aktu zālē, kur laiks mēdz apstāties un spoguļoties visnotaļ greizos spoguļos.

Katra atmiņa ir katra personīgais spogulis. Un neizbēgami tie visi ir greizi.

Aktieri Ivans Streļcovs, Dmitrijs Palēss, Aleksejs Korgins, kas ieradušies uz jubilejas vai drīzāk piemiņas vakaru, no sarunas vienam ar otru plūdeni pāriet pie katram individuālā manierē izpildītiem monologiem. Īsas monoizrādes, kuras turpinās tik ilgi, kamēr skan teksts, kurš skicē katra paša atmiņu zīmējumus. Arī aktrises Ņinas Ņeznamovas uznāciens ir spilgta monoizrāde, kas dažās minūtēs iedzīvina noteiktas pagātnes ainas, arī attieksmes un sociālās saites. Aktieris Igors Čerņavskis skeptiski, virtuāli pastarpināti noraugās un noklausās notiekošajā.

Vai var atcerēties kopā? Tas ir retorisks jautājums, ko uzdod izrāde – atmiņu vakars. Atmiņa un valoda neizbēgami ir cieši saistīta. Taču, pat dzīvojot vienā laikā un vienā telpā, atmiņas nav sinhronas. Kā norāda režisors Nastavševs, visa mūsu dzīve ir atcerēšanās.

Mēs dzīvojam atmiņās. Vai tomēr atmiņas dzīvo mūsos?

Otro dienu cenšos atcerēties, kur grāmatu plauktā ir kāds no tekstgrupas “Orbīta” autoru dzejas izdevumiem un ko vēl vaicāt, dodoties uz bibliotēku. Jo atceros, ka pēcgarša lasītai dzejai ir noturīgāka par citu skandētām rindām. Jo uzrakstītā dzejā var bezgalīgi daudzas reizes atgriezties vienā un tajā pašā rindā. Līdz tā ir ierakstīta atmiņā. Atskaņošanai pašmeditatīvos nolūkos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti