Pārmaiņas Latvijas teātrī desmit gadu laikā
Iznākušā un bez maksas elektroniski un fiziski pieejamajā grāmatžurnāla “Contemporary Latvian Theatre 2010 – 2020. A Decade Bookazine” mērķis ir gan popularizēt notikumus latviešu teātrī starptautiskajā vidē un Latvijā, gan arī fiksēt izmaiņas Latvijas teātra jomā pēdējo desmit gadu laikā. Kā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja tā sastādītāja, teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, grāmatžurnāla ideja radās kāda līdzīga lietuviešu izdevuma prezentācijā Klaipēdā: “Es esmu ļoti gandarīta, ka šis krājums ir tapis. Turklāt šis grāmatžurnāls “Latvijas Teātris 2010.–2020. gads” ir tapis ciešā sadarbībā ar daudziem teātra kritiķiem un praktiķiem. Manuprāt, tas būs vērtīgs krājums angļu valodā lasošai auditorijai vēl vismaz gadus piecus, jo informācija mūsdienās noveco ātri.”
Viņa arī stāstīja, ka, apkopojot pieejamos materiālus, ir konstatētas vairākas izmaiņas gan teātra veidotāju statusā, gan tekstu radīšanā, gan arī institucionālajā griezumā: “Mēs varam runāt par jaunas režisoru un dramaturgu paaudzes ienākšanu teātra apritē. Mēs varam runāt par procesu, kurā teātra profesijas saplūst un rodas tā saucamais “koprades teātris”, kurā dramaturgs, režisors un aktieris ir viena persona.
Latvijas teātrī tā ir diezgan būtiska izmaiņa tieši pēdējos gados.
Mēs redzam daudz vairāk sadarbības projektu. Nu jau var runāt par tendenci, ka veidojas neatkarīgas teātra kompānijas, ko dibina jaunie mākslinieki, proti, zināmā mērā var runāt par valsts finansēto, valsts teātru izmaņām šajā sistēmā, kad ienāk jauni spēlētāji, – nevalstiskie, nevaldības, neatkarīgie teātri, kuri mākslinieciski jau sen ir līdzvērtīgi valsts teātriem. Tas segments paplašinās, un patiesībā mēs novērojam dažāda tipa migrāciju, režisoru un pat aktieru, arī valsts teātru štata aktieru, migrāciju uz dažādiem teātriem.”
Kā norādīja Mellēna-Bartkeviča, svarīgas pārmaiņas ir arī notikušas teātra saturā – tas vairāk kļuvis saistīts ar sociālajām norisēm, kā arī formas ziņā tas ir atstājis skatītāju zāles, ļaujot izrādēm notikt pilsētvidē vai dabā.
Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa-Šiliņa savukārt stāstīja, ka desmit gadu laikā pārmaiņas ir redzamas arī scenogrāfijā un vizuālajos risinājumos, liekot lietā jaunās tehnoloģijas, teātris ir kļuvis vizuālāks. “Teātris ir dzīvs, viņš pielāgojas, mainās.
Var just, ka mūsu teātrī šobrīd vadošie režisori ir izauguši brīvībā.
Ka viņi māk, nebaidās un grib runāt par daudzām lietām, kas viņiem sāp, kas viņus interesē un kas viņus satrauc, un daudzas šīs tēmas ir tādas, kas ir svarīgas visai sabiedrībai kopumā,” sacīja Daiga Gaismiņa-Šiliņa.
Viņa arī konstatēja, ka augusi ir arī Latvijas teātra kvalitāte un dažādība: “Jau 12 gadus vadot Teātra savienību un attiecīgi administrējot Baltijas Drāmas forumu, man ir milzīgs prieks par to, kā Latvijas teātris ir vietu iekarojis arī starp Baltijas valstīm. Tos desmit gadus atpakaļ mēs bijām mazliet kā pastarīši, jo lietuviešiem bija ļoti spēcīgi režisori un igauņiem bija ārprātīgi spēcīga dramaturģija, un tad mēs bijām tādi bāli, un patiesībā oriģināldramaturģijas praktiski nebija, ko rādīt. Es ļoti labi atceros, kā tas bija.
Bet šobrīd tā situācija ir krasi mainījusies un patiesībā jāsaka, man šķiet, mēs pašlaik esam līdera pozīcijās.
Atgriežoties pie tagadnes, Lauma Mellēna-Bartkeviča norādīja, ka izdevuma nozīme ir vēl lielāka pandēmijas apstākļos: “Šā brīža situācijā, kad nav iespējas ceļot, kad pašiem nav iespējas arī sekot līdzi procesam Baltijas valstīs, ir svarīgi, ka ir tapis kaut kas tāds paliekošs. Turklāt man jāmin, ka projekts tapa ar nosacījumu, ka šis grāmatžurnāls būs pieejams interesentiem bez maksas, proti, arīdzan teātra nozarē tas ir valsts līmeņa “promo” projekts.”
Domu apmaiņas bagātība pandēmijas apstākļos
Aktuālās situācijas neparedzamība atstāj pēdas uz jebkura pasākuma organizēšanu. Daiga Gaismiņa-Šiliņa par risinājumiem Baltijas Drāmas foruma veidošanā sacīja: “Esam mēģinājuši izstrādāt pēc iespējas attālinātu programmu, ko ir iespējams realizēt arī visspiedīgākajos apstākļos. Šobrīd ieplānota ir izrāžu skate, konference, divas diskusijas. Patiesībā tā būtiskākā būtu domu apmaiņa par šo situāciju, – kā teātri mēdz pielāgoties attiecīgi Lietuvā un Igaunijā, apmainīties ar idejām.”
Arī Lauma Mellēna-Barkeviča stāstīja par esošās situācijas radītās nestabilitātes sekām uz Baltijas Drāmas foruma organizēšanu: “Spēles noteikumi un apstākļi mainās no dienas uz dienu. Tas pats arī ir Baltijas Drāmas foruma sakarā, viens no apstākļiem, par ko arī mēs komandā spriežam gandrīz katru dienu, ka cilvēku personīgās situācijas, personīgās bailes mainās, situācijas ar bērniem skolā, kur, piemēram, ir Covid-19 gadījums un kāds ir kontaktpersona, mainās pa stundām. Un mēs nevaram zināt, tāpēc mums ir jābūt gataviem uz dažādiem elastīgajiem risinājumiem. Mēs dzīvojam pēdējā brīža lēmumu un nejaušu risinājumu laikā.”
Lauma Mellēna-Bartkeviča atzina, ka ir skaidrs, ka šie sarežģītie apstākļi teātra un mākslas jomā ir permanenta situācija, ar kuru būs jārēķinās vēl kādu laiku. Tomēr viņa atklāja, ka esošajiem apstākļiem ir arī pozitīva ietekme uz teātra nozari:
“Pandēmijas apstākļi ir pastiprinājuši kaut kādā mērā gan domu apmaiņu, gan viedokļu apmaiņu, sākotnēji varbūt no tāda nogaidoša un situāciju noliedzoša režīma līdz visnotaļ produktīvām diskusijām.
Oktobra sākumā Rīgā arī daļēji attālināti norisinājās neatkarīgo skatuves mākslinieku tikšanās Latvijas Jaunā teātra institūta paspārnē, kur tikās neatkarīgie mākslinieki no tā saucamā “Baltijas burbuļa”, kopā ar Somiju spriežot par savām iespējām strādāt un attīstīties šajos apstākļos. Starptautiskā teātra kritiķu asociācija ir sarīkojusi jau divas attālinātas konferences.”
Izrāžu skates un jauno tehnoloģiju nozīme teātra nozarē
Zinātniskā konference, kas norisinājās 5. novembrī tiešsaistē, apskatīja teātra un tehnoloģijas attiecības un mijiedarbību. Tajā tika apskatīta arī Lietuvas un Igaunijas pieredze šajos jautājumos.
Lauma Mellēna-Bartkeviča atzina, ka pieredzes apmaiņa ir ļoti svarīgs faktors esošajos apstākļos: “Tā pieredzes apmaiņa un kaut vai vienkārši tikšanās arī netiešā klātienē, dod impulsus turpināt nestagnēt, negaidīt, kad tas viss pāries, bet ļaut procesam turpināties un attīstīties tādās formās, kā tas ir iespējams. Un, protams, tehnoloģijas paver mums šīs komunikācijas iespējas.
Manuprāt, vispār šobrīd tie atslēgas vārdi ir komunikācija, elastīgums, flekisbilitāte, spēja pielāgoties un ne tādā konjunktūriskā izpratnē, bet gan izdzīvošanas un turpināšanās izpratnē.”
Viņa atzīmēja, ka Baltijas Drāmas foruma programmā paredzētas arī divas teātra izrāžu skates: oriģināldramaturģijas darbu skate un “Spēlmaņu naktij” nominēto darbu skate.
Mellēna-Bartkeviča stāstīja: “[6. novembrī būs iespēja redzēt] Valtera Sīļa iestudēto “Balto sievu”, kas būs tāds eksperiments, jo, kā mēs zinām, tā ir digitāla izrāde. Mums ir plānots to skatīties arī digitāli, ar noteikumu, ka katram no attālinātajiem dalībniekiem ir savas austiņas un sava ierīce. Tā ir 23 minūtes gara izrāde, līdz ar to nav pārāk sarežģīti to iekļaut pirms diskusijas “Teātris un skatītāji nākamajos simt gados”. Šo izrādi ar Latvijas Nacionāla teātra laipnu gādību visi, kas piedalīsies šai forumā, skatīsies kopā. Turklāt tas ir arī burvīgs Vizmas Belševicas teksts, kas ir ieguvis tehnoloģiski interesantu interpretāciju.”
Oriģināldramaturģijas darbu skatē 6. novembrī būs vērojamas arī teātra apvienības “Kvadrifrons” izrādes “Vecmāmiņu valsts” ieraksts no Cēsīm. 7. novembrī Nacionālajā teātrī būs skatāma režisora Reiņa Suhanova izrāde “Margarēta”, kā arī Liepājas teātrī varēs redzēt lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugu “Malыš” Dmitrija Petrenko režijā. 8. novembrī “Dirty Deal Teatro” būs iespēja noskatīties Kristas Burānes izrādi “Netikumīgie” ar Ievas Lešinskas tulkojumu angļu valodā.
